Nīcināju, nīcinu un nīcināšu

Ar rakstnieku un dramaturgu Raimondu Staprānu tiekos «vados» — interneta tiešsaistē. Sanfrancisko, kur mākslinieks dzīvo jau 74 gadus, ir pusdeviņi vakarā, Latvijā — pusseptiņi no rīta. 

95. dzimšanas dienu viņš atzīmē bez sajūsmas. Šajā laikā bija paredzēts braukt uz Latviju, bet... 

Sarunā rodas sajūta, ka gadi nav dzēsuši, drīzāk nospicējuši viņa aso prātu un humora izjūtu — ik pa laikam mākslinieks izmet kādu asprātību un viņa lūpas savelkas ironiskā smaidā. Saglabājusies arī disciplīna un aizrautība, jo Staprāns glezno katru dienu.

Kad viņš sarunas laikā viegli žestikulē ar roku, redzu — melnā džempera labā piedurkne pie elkoņa notriepta ar krāsu. Tātad strādājis arī todien.

Ar sirdi Rīgā

Amerikā Staprāns nokļuva 1946. gadā 20 gadu vecumā. Pēc Raimonda tēvoča ielūguma viņa ģimene tur pārcēlās no Vācijas, kur divus gadus bija pavadījusi bēgļu nometnē. Lai gan sākumā bija domāts, ka Raimonds varētu kļūt par ārstu, redzot dēla talantu, tēvs norādījis — par ārstu var kļūt katrs, par gleznotāju ne. Un mudinājis spert soli mākslas virzienā. 

Glezniecību un dramaturģiju Staprāns studēja Vašingtonas Universitātē Sietlā un 1950. gadā sarīkoja savu pirmo personālizstādi. Maģistra studijas turpināja Kalifornijas Universitātē Bērkli.

Latvija vienmēr bijusi mākslinieka sirdī, viņš arī domājis par atgriešanos tēvzemē pēc neatkarības atjaunošanas. Tomēr tas nav noticis, galvenokārt praktisku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, klimats. Visu mūžu Sanfrancisko saules un siltuma lutinātajam būtu grūti iedzīvoties Latvijas tumšajos un mitrajos rudeņos un aukstajās ziemās. Otrkārt, veselības aprūpe. Treškārt, piederība pie konkrētas draugu, interešu grupas. 

Vēl viens iemesls — ne vienmēr tā dēvētos trimdas latviešus atplestām rokām pieņem Latvijā. «Zinu cilvēkus «ar grādiem», kuri Latvijā netika pieņemti un aizbrauca atkal atpakaļ,» saka Staprāns.

Tajā pašā laikā daudzi Staprāna draugi un paziņas pensijas vecumā atgriezušies Latvijā un bijuši laimīgi. «Man Amerikā, lai tiktu uz darbu vai kaut kur nokļūtu, bija stundu jābrauc ar automašīnu. Latvijā tas ir citādi. Visa Latvija ir Rīgā, tā ir maza, pieejama. Salīdzinot ar Sanfrancisko, sabiedriskais transports ir labāks — tramvajs un autobuss nāk ik pa desmit minūtēm un laikā. Nav problēmu izsaukt taksometru — piezvani, un tas jau tevi gaida apakšā,» stāsta Staprāns.

Kā likums, katru gadu uz diviem mēnešiem Raimonds un viņa kundze Ilona ierodas Latvijā. Pirmoreiz tas noticis jau 1961. gadā abu kāzu ceļojuma laikā, kad jaunlaulātie izvēlējās braucienu uz PSRS un nelegāli apmeklēja okupēto Latviju, nonākot konfliktā ar Valsts drošības komiteju. 

Tagad pandēmijas laikā tradicionālā viesošanās dzimtenē diemžēl bija jāatceļ. Nekas, cerams, nākamgad.

Uz Latviju viņš dodas ar lielu prieku un gaidām. Visvairāk Raimondu un Ilonu te gaida abu meita Alda Staprāne-Medne un mazdēli Kristaps un Toms. Mākslinieka meita Latvijā dzīvo jau kopš 90. gadiem — savulaik atbrauca tikai uz pusgadu, taču palika pavisam. Strādā par komunikācijas konsultanti.

Pēdējoreiz Alda vecākus apciemoja jūnijā, nākamā satikšanās Amerikā paredzēta novembrī, kad visi kopā ar auto dosies pie Staprānu otras meitas Marettas svinēt Pateicības dienu.

Latvijā Staprāns parasti tiekas ar rakstniekiem un dramaturgiem, daudz mazāk ar gleznotājiem. «Man ir sava mantra, ko saku, — rakstnieki ir labāki komunikatori nekā gleznotāji. Gleznotājiem daudz prāta nav vajadzīgs, bet rakstniekiem gan.»

Raimonda īpašā vieta ir Rīga. Mākslinieks nenoliedz — Latvijas daba pavasarī ir ārkārtīgi skaista. Bet, ņemot vērā bērnības un pusaudža pieredzi smagajos lauku darbos, viņš nav liels lauku mīļotājs. Agrā celšanās, zāles pļaušana, mēslu vešana, mušu mākoņi izlutinātajam švītam, paša vārdiem runājot, nebija pa prātam. Viņaprāt, lauku darbi skaisti izskatās tikai Eduarda Virzas Straumēnos, bet reālā dzīve ir daudz smagāka. «Lielākajai daļai manu draugu galva ir Rīgā, bet sirds kaut kur laukos, cik vien var, viņi turp brauc. Man ne — es braucu tāpēc, ka Latvijā ir Rīga un cilvēki, kas tajā dzīvo.»

Labprāt būtu pasaulslavens

Hachkett Mill Gallery Sanfrancisko, Peter Mendenhall Gallery Losandželosā, Sanfrancisko Mākslas muzejs, Kalifornijas Oklendas muzejs, Losandželosas Valsts mākslas muzejs, Džona F. Kenedija Mākslas muzejs un garo sarakstu turpina mākslas muzeji Sanhosē, Portlendā, Pasadīnā, Fīniksā, Santabarbarā, kā arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs — visās minētajās vietās atrodas Raimonda Staprāna darbi. Viņš strikti norāda — ir pazīstams tikai Kalifornijas štatā, tieši Ziemeļkalifornijā, un mazliet Vācijā, bet ne pasaulē. «Es labprāt būtu pasaulslavens, bet tāds neesmu.»

Tomēr gluži simtprocentīga patiesība tā nav. Mākslinieka gleznas pārdotas visā pasaulē: gan Argentīnā, gan arī gandrīz visās Eiropas valstīs. Kas šos panākumus veicinājis, vai tiešām vienkārši veiksme? «Regulārs darbs, nodošanās un strādāšana zināmā virzienā. Jā, protams, arī zināma veiksme.» 

Latviskā pieticība, kas bieži tiek daudzināta, gan panākumiem nav pārāk labvēlīga. Mākslinieks ir pārliecināts, ka cilvēkam sevi jāreklamē pašam, nevis jāgaida, kad to darīs kāds cits. Taču Staprāns tā audzināts, ka pašam sevis cildināšana pieskaitāma pie sliktā toņa. Turpretī Sanfrancisko māksliniekiem sevis slavēšana šķitusi tik dabiska un nepieciešama kā elpošana. Sak’, viss, ko es saku, ir ļoti svarīgi, tāpēc labāk ieklausieties. Un es šeit esmu nevis tāpēc, ka kāds mani atzīst, bet tāpēc, ka esmu nozīmīgs mākslinieks, un es to esmu sasniedzis pats saviem spēkiem, neviens man nav palīdzējis. «Man kādreiz sametas dusmas par to, kāpēc es pats tā neesmu darījis. Ja dzīvotu otru dzīvi, tad es iemācītos. Nu jau par vēlu,» ironizē mākslinieks.

Staprāna meita Alda stāsta — cik vien atceras, visa ģimenes dzīve bija pakārtota tēva gleznošanai. Un ne jau tikai tāpēc, ka tā vienmēr bijusi viņa lielā kaislība un aizraušanās, arī tāpēc, ka izsisties lielajā Amerikā bez smaga, grūta un mērķtiecīga darba īsti nav iespējams. «Jā, varbūt tādēļ daudz kas tika palaists garām mūsu audzināšanā, bija uzmanības trūkums, un attiecības nebija tik tuvas, kā mēs vēlētos, — tēvs bija mājās, bet reizē viņa nebija.  Taču katrai monētai ir divas puses. Pirmkārt, to kompensēja tas, ka mūsu mājās vienmēr apgrozījās gan radoši latvieši, gan amerikāņi, un mēs piedalījāmies latviešu sabiedrības, piemēram, Mazā teātra dzīvē. (Mazais teātris Sanfrancisko savu darbību sāka 1966. gadā un 50 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā ir iestudējis vairāk nekā 40 lugu. Jau kopš pirmsākumiem tas ir veicinājis sadarbību ar Latvijas teātriem un ar izrādēm apceļojis trīs kontinentus — red.) Mājās skatījāmies latviešu filmas, pie mums brauca un uz laiku apmetās latviešu aktieri un dzejnieki. Otrkārt, mūsu attiecības vienmēr bijušas kā starp pieaugušajiem, un ar gadiem tās kļuva aizvien labākas. Tagad tās ir ļoti tuvas, gandrīz katru dienu sarakstāmies WhatsApp,» uzsver Alda. 

Satiekoties ar tēvu, viņai īpaši svarīgas ir sarunas par dzīves un pasaules vērtībām. «Viņš ir ļoti taisnīgs cilvēks, viņam ir ļoti stingri principi attiecībā uz draugiem, attiecībām, uz dzīvi kopumā. Šīs lietas ļoti daudz pārrunājam, un es esmu ļoti daudz no viņa iemācījusies. Šajā ziņā starp mums bijusi liela tuvība.» 

Strādāt tikpat smagi kā sieva

Strādāt smagi un neatlaidīgi Staprānu netieši mudinājusi sieva Ilona. Viņai ir doktora grāds bioķīmijā un savulaik bijusi pašai sava laboratorija, kurā pētīta tauku iedarbība uz cilvēka veselību. «Ilona strādāja ļoti smagi un garas stundas. Ja kādu darbu vajadzēja steidzami pabeigt, viņa reizēm uz laboratoriju devās otrreiz — ap desmitiem vienpadsmitiem vakarā,» atceras Staprāns. Tas vīram devis iedvesmu strādāt tikpat nopietni. Mākslinieks dramatiski nopūšas — Ilona nepieļautu, ka vīrs tikai guļ dīvānā. Skaidrs, ka tas ir tikai joks. 

Gleznošana, šķiet, nav tikai mākslinieka darbs un peļņas avots. Tā ir viņa sirds, būtība. Gleznošanas stils ir kopts un šķērēts kā tāds angļu mauriņš — tik lakonisks un šķietami vienkāršs. Mākslā to dēvē par abstrakto reālismu. Glāze ar otu, Saulespuķe saulrietā, Šķūnis ar sarkanām durvīm… Tikpat precīzas kā gleznas ir arī to nosaukumi. 

No vārdu «sarkans» un «šķūnis» salikuma atvasināts nosaukums arī Pētera Krilova topošajai dokumentālajai filmai par Staprānu. Plānots, ka tā būs skatāma 2023. gadā. 

Lai gan tieši šo gleznu bieži piesauc, aprakstot Staprāna daiļradi, viņš pats to neuzskata par veiksmīgāko darbu: «Glezna, par kuru nebiju priecīgs.» 

Šis ir viens no maigākajiem apzīmējumiem tiem darbiem, kas pašu mākslinieku neapmierina. Parasti tie nemaz nesaglabājas kolekcijā, jo tiek iznīcināti vai pārgleznoti. Ja nav mākslinieciski augstvērtīgi, tad nav pelnījuši dzīvot. «Esmu nīcinājis daudz, nīcinu vēl joprojām un nīcināšu,» saka Staprāns. Pasaulē esot daudz par daudz gleznu un ar kaut kādu draņķi maisīties mākslas pasaulē neesot viņa garā. 

Staprāns ir prasīgs. Pret sevi un citiem. Latvijā viņš novērojis — ir gleznotāji, kuri pie darba ķeras tikai trīs nedēļas pirms gaidāmās izstādes, kas viņam šķiet absolūti nepieņemami. «Ko tādu dzirdot, man tūlīt uzkāpj asinsspiediens,» atzīst Staprāns. Viņš pie saviem darbiem strādā mēnešiem, bieži vien pat gadiem.

Interesanti, ka Staprāns vienlaikus rada aptuveni desmit gleznas. Ik dienu kā tādus zirņus pākstī sarindo vienā līnijā un tad redz, kura viņu piesaista attiecīgajā brīdī. Tikai tā varot tikt uz priekšu.

«Es sāku gleznu ar milzīgu optimismu, bet, tiklīdz esmu sācis gleznot, mani pārņem pesimisms. Lielākoties redzu, ka tur nu nekā nav…» Tad viņš ķeras pie nākamās gleznas, pie aiznākamās un aiz-, aiz-, aiz… nākamās. 

Burtiski nupat izvilcis laukā bildes, kuras gleznojis pirms 30—40 gadiem. «Pašlaik pārgleznoju vienu gleznu, kuru biju pametis un aizmirsis.»

Tā gluži nav, ka mākslinieks nekad nav apmierināts ar saviem darbiem. Kad glezna vēl top vai ir tikko pabeigta, pašam ir pārliecība, ka tā ir laba. «Nekad neesmu mēģinājis pārdot tādu, kas man nepatīk,» uzsver Staprāns. Viņaprāt, labākais vērtētājs ir laiks. «Par to man ir sirdēsti — vienā muzejā ir mana glezna, kas, salīdzinot ar citām, patiešām ir vāja. Es to labprāt apmainītu pret labāku, bet tas nav iespējams.»

Pirmoreiz savus darbus uz Latviju Staprāns atveda jau 1972. gadā. Nākamajā dienā pēc atklāšanas izstādi gan slēdza, jo tajā bijusi redzama bīstama «dekadento» Rietumu ietekme. 

Atjaunotajā Latvijā pirmā mākslinieka izstāde notika 1991. gadā izstāžu zālē Arsenāls, bet otra vērienīgākā darbu skate bija 2006. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē.

Staprāns ietekmējies no vairākiem gleznotājiem, no katra mēģinot paņemt kaut ko vienu — interesantu konceptu, neparastu krāsu uzstādījumu. Viņš tos domās izgriež, saglabā un tad lieto, tā netieši kļūstot par daudzu interesantu gleznotāju skolnieku. No latviešiem viņam tuvākais ir Vilhelms Purvītis, it īpaši viņa pēdējo gadu darbi, kad mākslinieks sācis gleznot abstrakti un ekspresīvi. «Nevajag domāt par tiem mežiem, plūdiem un sniegiem, ko Purvītis gleznoja tikai naudas dēļ. Īstās gleznas, ko pircēji toreiz nepieprasīja, ir lieliski darbi.»

Carl Ulmann

Staprāns ir arī godalgots dramaturgs. Viņa sarakstītā un 1989. gadā iestudētā luga Četras dienas jūnijā par padomju okupāciju Latvijā 1940. gadā ir ieguvusi vairākas balvas, to skaitā pirmo vietu Baltijas teātru festivālā. 

«Glezniecība ir primitīva. Ikviens mazs bērns zīmē un nevis tāpēc, ka viņam liek, bet tāpēc, ka grib. Tas ir emocionāls process. Tu neglezno ar savu intelektu, glezno ar savām izjūtām.» Bet rakstot viņš galvenokārt tāpēc, lai «nepazaudētu prātu». Gleznotājs var būt garīgi slims, bet dramaturģijā jābūt simtprocentīgi organizētām smadzenēm. 

Vēl viena lieta — rakstot jādomā par tiem, kas sēdēs zālē un skatīsies izrādi, no kuras īsti nevar aizbēgt. Krēsls ciets, zāle tumša, blakus liela persona, kas spiežas virsū… Tāpēc dramaturgam esot jāraksta tā, lai cilvēks, par spīti minētajiem apstākļiem, tomēr būtu gatavs klausīties un skatīties. Skatītāju interesi varot iegūt (vai neiegūt) pirmajās piecās minūtēs.

Daudzu dievināto bijušo Latvijas prezidentu Kārli Ulmani Staprāns uztver citādi — kā Latvijai nozīmīgu personību, kura acīs 1918. gadā bijis optimisms, bet pēc tam «viss gājis tikai uz leju». 

Runājot par Ulmani, jāpiemin, ka Staprāns savulaik radījis ap 40 mākslas darbu, kurus ironiski parakstījis kā Carl Ulmann. Esot gleznojis komerciāli, jau iepriekš zinot — tās tiks labi pirktas. Šīs gleznas tapušas uz ātru roku, ar vislielāko nicināšanu uzstādot pulksteni uz trim vai četrām stundām. Tiklīdz tas nozvanījis, glezna palaista pa konveijeru — gatava vai ne. Un tās visas pārdotas par 300—500 dolāriem gabalā, kas 70. gados bija ļoti liela nauda. 

Tikpat pēkšņi kā parādījies, Carl Ulmann arī pazudis no mākslas aprindām. «Īstā māksla ir tā, ka glezno tā, kā jūti. Ir sava veida vilinājums padoties tirgum, bet tāpēc svarīgi sev katru dienu pajautāt, vai es gleznoju tirgum vai sev.» 

Mākslas zinātniece un Staprānu ģimenes draudzene Helēna Demakova ar viņiem iepazinusies 2000. gadā, kad Stenforda Universitātē uzstājusies ar lekciju par jauno latviešu mākslu. Ilona un Raimonds pēc lekcijas uzaicinājuši uz vakariņām, un tā sākusies skaista draudzība. «Vairākkārt esam tikušies Latvijā, esmu arī pavadījusi atvaļinājumu pie viņiem Sanfrancisko,» stāsta mākslas zinātniece. 

Demakova ir viena no 2006. gadā izdotās grāmatas Raimonds Staprans: Art of Tranquility and Turbulence autorēm. «Gan viņi, gan es esmu ļoti daudz ceļojusi, mums patīk runāt par vietām, kur esam bijuši. Mūs vieno arī liela mīlestība pret daiļliteratūru. Raimonds ir arī ārkārtīgi fascinējošs sarunbiedrs. Mums abiem nākotne ir svarīgāka nekā pagātne. Raimondam ļoti patīk dzīvot, un viņu viss interesē,» uzsver Demakova. 

Viņa piebilst — tāpat kā citi iet uz darbu, tā Raimonds nokāpj savā darbnīcā un glezno. «Dienas vidū kaut ko uzkož un turpina. Rutīnas cilvēks, ļoti disciplinēts, augsta ranga intelektuālis.» 

Staprāna diena ir tāda pati kā allaž — gleznot, gleznot un gleznot. Jāteic, ka to atvieglo sievas Ilonas palīdzība, jo mūsdienu tehnoloģijās viņš esot galīgs idiots: ar datoru rakstīt prot, bet viss pārējais ir mīkla. Tāpēc Ilona kūrē mākslinieka e-pastu, atbild uz tālruņa zvaniem un organizē citas lietas. Savā ziņā ir viņa aģente. «Viņa man ir liels atspaids, jo varu nodoties tikai mākslai,» uzsver jubilārs.

Meita Alda piebilst — dzimšanas dienā tēvam novēl ne tikai gleznot, bet beidzot pabeigt arī savus memuārus. Mākslinieks tos raksta, slīpē un pārraksta jau vismaz 10 gadus.

 

 

Foto no topošās filmas Sarkanais šķūnis publicitātes materiāliem