Jāsekmē attīstības centri ar augstu potenciālu

Latvija attīstībā ir iepalikusi aiz Igaunijas un nu jau arī Lietuvas, un, ja mēs vēlamies no šīs situācijas izkļūt, ir jākustas ļoti strauji. Valstī ienāks līdzekļi vērienīgiem infrastruktūras, digitalizācijas un ekonomikas zaļināšanas projektiem, ko finansēs ar Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanas un noturības mehānisma līdzekļiem. Mēs nedrīkstam uz pieejamajiem fondiem skatīties kā uz apgūstamu naudu, bet, ja reiz tādi ir, tas ir labs veids, kā varam netieši sekmēt labvēlīgas vides veidošanu — konkurētspējīgus, nākotnē vērstus pakalpojumus un ražošanu ar augstu pievienoto vērtību.

Izaugsme un nepadarītais

Latvija kopš neatkarības atgūšanas ir vairāk vai mazāk veiksmīgi attīstījusies 30 gadu garumā. Mēs eksportējam vairāk nekā jebkad agrāk vēsturē. No otras puses – ir rūgtums par to, kas nav izdarīts, un ko varēja izdarīt labāk, jo diemžēl rezultāts ir tāds, ka šobrīd gan Lietuvā, gan Igaunijā iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju ir lielāks nekā Latvijā.

Šī apziņa rezultējas neapmierinātībā — kaimiņam iet labāk. Skaidrs, ka, nākotnē skatoties, nav iespējams atrast attīstības virzītāju tikai pašā Latvijā. Lai kopprodukts būtu lielāks un augtu ātrāk, naudai jānāk no ārpuses. Mums jāeksportē, un mūsu eksportam jāpievieno arvien augstāka pievienotā vērtība. Tikai tā iedzīvotāji sāks saņemt vairāk un dzīvot labāk.

Problēma ir tā, ka līdz šim dažādie atbalsta mehānismi ir bijuši paklājveidīgi un bezjēdzīgi izsēti pa visu Latviju tā, lai katrai pašvaldībai kaut kas atkristu.

Tādēļ nu ir sabūvētas ēkas un izveidota infrastruktūra vietās, kur cilvēku vairs nav un diez vai kādreiz būs. Tā vietā, lai stutētu visus, ir pilnīgi skaidrs, ka jāsekmē izaugsme vietās, kur ir attīstības potenciāls un cilvēki.

Divi piemēri

Minēšu divus piemērus — Rīgu un Liepāju. Rīgā ir labs potenciāls pakalpojumu attīstībai un ražošanai. Liepāja sevi ir pierādījusi kā sekmīgu vietu jaunas, modernas ražošanas attīstībai. Rīga pēdējos padsmit gados vispār nav attīstījusies un tās attīstība bijusi bremzēta. Pietiek aizbraukt uz Tallinu vai Viļņu, lai redzētu un saprastu, ko mēs esam nogulējuši. Ja Rīgai netraucēs attīstīties, tad te var rasties daudz labi apmaksātu darbavietu, un tas mazinās arvien jaunus emigrācijas viļņus kā balto, tā zilo apkaklīšu darba ņēmēju vidū.

Atcerēsimies vēsturisko piemēru, kā 19.gadsimta beigās Lietuva zaudēja aptuveni pusmiljonu tautiešu, kuri devās uz citām valstīm, jo viņiem nebija savas Rīgas, kas kalpoja kā peļņā ejošo magnēts. Sekmējot infrastruktūras attīstību, Rīga var piesaistīt pakalpojumu centrus, sākumuzņēmumus un ražotājus. Ir kauns, ka tiešā tuvumā Baltijas galvenajam aviosatiksmes mezglam esam bijuši tik mazjaudīgi.

Liepāja savukārt labi parāda, kas notiek, kad pārgriež nabas saiti ar kādu pagātnes palieku, kas agrāk vismaz cilvēku prātos šķita neaizvietojama, respektīvi – ar “Liepājas Metalurgu”. Tas ir kā tropiskajā mežā, kad nokrīt satrupējis koks — jaunaudzes, ko tas ir nomācis, tiecas saules virzienā.

Liepāja ir labs piemērs, kā liela, savu laikmetu nodzīvojuša, vecmodīga monstra vietā var attīstīties augstāka līmeņa, komplicētāka un diversificēta ražošana.

Vecā teritorija ir jāattīra, “Liepājas Metalurga” ēka jāpadara par postindustriālo mantojumu, bet citur teritorijā jālaiž iekšā jauni, moderni, augstas pievienotās vērtības produktu ražotāji. Pateicoties ostas tuvumam, sakārtotai ceļu infrastruktūrai un labiem pieredzes stāstiem, var pievilināti arī citus ieguldītājus.

Atbalstot ražošanu, svarīgi nesajaukt divas atšķirīgas lietas: pievilcīgas infrastruktūras radīšanu modernai ražošanai ar neauglīgā sentimentā balstītu pagātnes stutēšanu. Ir bezjēdzīgi liet asaras un mēģināt reanimēt Latvijā vecā tipa ražošanu, to pašu metalurģiju — te ir augstas elektroenerģijas cenas un nav rūdas. No metāllūžņiem mašīnmetālu saražot nevar, tikai zemākas kvalitātes tēraudu armatūrai. Turklāt metalurģijas ražotāji jau gadu desmitiem nav spējuši nodibināt attiecības ar metāllūžņu savācējiem Latvijā.

Jāiet līdzi laikmetam

Domājot par nākotnes ražošanu, jāņem vērā arī laikmeta gars un ES taksonomijas regulējums, kas apgrūtinās netīro nozaru kreditēšanu. ES arvien vairāk piegriezīs skābekli oglekļa izmešu radītājiem. Knapi dvesošie, vājākie spēlētāji tajā pašā metalurģijā bankrotēs pie pirmajiem sarežģījumiem, kā tas mūsu acu priekšā ir noticis vairākkārt. Turklāt dunoša un dūmojoša uzņēmuma klātbūtne var aizbaidīt mūsdienīgākus ražotājus. Šis sapnis ir izsapņots.

Līdzīgi kā domas par vecā tipa ražošanas monstriem, ir jāatmet atmiņas par Krievijas tirgu. Tas ir pārāk trūcīgs, pārāk korumpēts, pārāk neprognozējams, nestabils, politiskajām interesēm ņemot virsroku pār biznesa interesēm. Ja mēs spēsim radīt vērtīgus pakalpojumus un produktus, tos būs gatavs pirkt ikviens. Mūsu tirgus – Eiropas Savienība – ir joprojām bagātākais tirgus pasaulē — prognozējams, turīgs, un mūsu eksports ES virzienā aug.

Autors Ģirts Rungainis ir Prudentia partneris un padomes loceklis.