Ilustratīvs attēls
Kā vēsta sena dzīves gudrība - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Pēdējās divas desmitgades un tajā laikā piedzīvotās krīzes ir bijušas ļoti pamācošas arī ekonomikas jomā gan Eiropā, gan Latvijā, jo tieši šādos apstākļos sevišķi skaidri izgaismojas iepriekš pieļautās kļūdas. Tomēr pamanīt un saprast kļūdas ir tikai pirmais solis. Daudz svarīgāk ir gūt mācību par to, ka būtu jādara citādi, lai tās pašas kļūdas nepieļautu vēlreiz.
Viena no galvenajām mācībām šajos krīzes gados, šķiet, ir bijusi atziņa par aktīvas fiskālās politikas nozīmīgumu. Laika periodā pirms 2008.-2009. gada globālās finanšu krīzes vispārpieņemtā paradigma bija, ka fiskālās politikas loma ir galvenokārt rūpēties par valsts parāda noturēšanu līmenī, kas nerada bažas par maksātspēju, neizraisa paniku finanšu tirgos un neizsauc strauju likmju kāpumu. Par makroekonomikas stabilizāciju visa atbildība “pienācās” monetārajai politikai – gan stimulēt ekonomikas izaugsmi, kad nepieciešams, gan pretēji – vajadzības gadījumā ierobežot un novērst tās pārkaršanu.
