Trimdas baltiešu proza
Andrejs Irbe (īstajā vārdā Gunārs Irbe; 10.02.1924. Rīgā—5.01.2004. Stokholmā) sācis publicēties, vēl dzīvojot Latvijā. Otrā pasaules kara bēgļu gaitās un vēlāk trimdinieka dzīvē otrpus Baltijas jūrai rakstījis noveles, stāstus un dzeju, kā arī literatūras kritiku un rakstus latviešu trimdas izdevumiem. Meklējis ceļus arī uz zviedru literatūru, atdzejojis skandināvu autorus un rakstījis zviedru preses izdevumiem. Kopš 1965. gada trimdas žurnāla Jaunā Gaita ilggadējs redaktors.
Par Irbes pirmo prozas krājumu Mums nav svētvakaru (1962) kritiķis Jānis Rudzītis teicis, ka rakstnieks «iet kopā ar savu laiku», ar savdabīgo modernismu un eksperimentālo ievirzi laužot sastingušās latviešu prozas tradīcijas. Arī vēlākos Irbes prozas darbus nereti attiecināja uz latviešu literatūras avangardu, it īpaši laikā, kad okupētajā Latvijā formas meklējumi prozā ideoloģisku iemeslu dēļ nebija iespējami. Tādējādi Andreju Irbi uzskata par 20. gadsimta vidus spēcīgāko eksistenciālisma pārstāvi latviešu prozā.
Šeit publicētais stāsts Vecpilsētas teika īpatnējā «irbiskā» manierē pieskaras jautājumiem par trimdu, identitāti un piederību. Var arī šķist, ka autors tīšām to sarakstījis kā griezīgu satīru, kā pretstatu latviešu pēckara trimdinieka naratīvam par elitāro bēgli, kas izkāpis krastā ar garīgo mantību — latviešu grāmatām mugursomā. Stāsta romantiskais nosaukums skan ironiski, jo kādas viduslaiku leģendas vietā šeit sastopama visnotaļ prozaiska laikmetīgā īstenība. Irbes attēlotā pasaule šķiet pazīstama un vienlaikus atsvešināta, kā spoguļa attēls, kas rada ilūziju, ka mūsu dzīves notikumus iespējams vērot no malas, taču iziet ārpus šī attēla var, tikai sasitot pašu spoguli.
Vecpilsētas teika
Šis stāsts sākas ar to, ka tramvaji ir zili, bet tam nav nekādas dziļākas nozīmes. Citur tie ir brūni, zaļi. Bet šie — tie zilie — iet pāri Vazas tiltam. Lejā — zem tilta — plūst Melāra iztekas straume. Netīrs ūdens, pilns pilsētas nelabuma. Bet kā tāds — romantisks. Augšpusē ezers iespoguļo sevī pilsētas attēlu, vasaras dienās tas ir spilgti zils, gandrīz Vidusjūras epigonis; un pilsētu sauc par ziemeļu Venēciju. Venēcijā arī ir netīrs ūdens. Pie pilsētām vispār ūdens nav tīrs…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.