Ilustrācija — Renāte Kloviņa
Trimdas baltiešu proza
Andrejs Irbe (īstajā vārdā Gunārs Irbe; 10.02.1924. Rīgā—5.01.2004. Stokholmā) sācis publicēties, vēl dzīvojot Latvijā. Otrā pasaules kara bēgļu gaitās un vēlāk trimdinieka dzīvē otrpus Baltijas jūrai rakstījis noveles, stāstus un dzeju, kā arī literatūras kritiku un rakstus latviešu trimdas izdevumiem. Meklējis ceļus arī uz zviedru literatūru, atdzejojis skandināvu autorus un rakstījis zviedru preses izdevumiem. Kopš 1965. gada trimdas žurnāla Jaunā Gaita ilggadējs redaktors.
Par Irbes pirmo prozas krājumu Mums nav svētvakaru (1962) kritiķis Jānis Rudzītis teicis, ka rakstnieks «iet kopā ar savu laiku», ar savdabīgo modernismu un eksperimentālo ievirzi laužot sastingušās latviešu prozas tradīcijas. Arī vēlākos Irbes prozas darbus nereti attiecināja uz latviešu literatūras avangardu, it īpaši laikā, kad okupētajā Latvijā formas meklējumi prozā ideoloģisku iemeslu dēļ nebija iespējami. Tādējādi Andreju Irbi uzskata par 20. gadsimta vidus spēcīgāko eksistenciālisma pārstāvi latviešu prozā.
