Viena no Latvijas karavīru dislokācijas vietām Afganistānā — nometne Mazārešarīfā. Centrā ar saulesbrillēm pa kreisi — pulkvežleitnants Jānis Kolosovskis. Foto no privātā arhīva
"Afgāņu armija ir kaujasspējīga, tai ir visu veidu apbruņojums, sākot ar parastiem kājniekiem, tankiem, kaujas mašīnām, helikopteriem un tā tālāk. Bet karavīram viss ir galvā, nevis ekipējumā. Ja nav morāles, nezini, par ko cīnies, pat labākie tanki un dārgākās lidmašīnas nepalīdzēs. Bet ekipēti viņi bija tīri labi. Apmācīti… švakāk, jo lielu armiju apmācīt nav viegli," par pieredzēto Afganistānā žurnālam Ir saka pulkvežleitnants Jānis Kolosovskis, kurš Afganistānā bijis trīs reizes — 2005., 2013. gadā un pērn no maija līdz novembrim.
Viņš uzskata, ka karavīram ir jābūt skaidram mērķim, par ko cīnīties, par ko atdot savu dzīvību. Acīmredzot šajā situācijā šāda mērķa pietrūka, norāda Kolosovskis par situāciju Afganistānā pēc ASV un to sabiedroto spēku aiziešanas pēc 20 gadiem no šīs valsts un Taliban straujo varas pārņemšanu.
Ir intervēja četrus Afganistānas misijās pabijušus Latvijas karavīrus. Bez Kolosovska par piedzīvoto Afganistānā stāsta arī pulkvežleitnants Māris Gavrilko, NBS Medicīnas nodrošinājuma centra galvenā ārste majore Ērika Dilāne un augstākais virsseržants Edgars Joksts-Bogdanovs.
Joksts-Bogdanovs misijās visvairāk rūdījies un afgāņus raksturo šādi - Afganistānā valda liela korupcija, tāpēc nav nozīmes tam, cik labs karavīrs esi, visu nosaka piederība klanam un nauda. "Pie mums no zemnieka dēla vari saviem spēkiem izsisties līdz NBS virsseržantam, taču Afganistānā tikai tad, ja esi vecākais dēls, ja nāc no liela klana, vari kaut ko sasniegt," saka augstākais virsseržants.
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.
