Ilustratīvs attēls
Ja ir pienācis augusts, tad vairs nav tālu līdz rudenim. Mirklim, kad daļa iedzīvotāju saspringti gaida, vai būs kādas problēmas ar apkures pieslēgšanu, bet apsaimniekotāji prāto, kā lētāk nosegt neatgūtos parādus par iepriekšējām sezonām. Šis absurds turpinās gadiem, un būtu pēdējais laiks tam pielikt punktu.
Nav nekas aplams vai nosodāms faktā, ka siltuma ražotāji savus pakalpojumus vēlas sniegt tikai tiem klientiem, kuriem nav parādu. Ja vien nebūtu kādas problēmas. Daudzi siltuma piegādātāji, arī Rīgas siltums par klientu uzskata visu māju, nevis atsevišķu pakalpojuma saņēmēju (dzīvokli). Savukārt normatīvie akti ļauj atteikt siltuma pieslēgšanu pat tad, ja nav nomaksāta pavisam neliela summa.
Tas nozīmē, ka faktiski viena parādnieka dēļ siltuma pieslēgšana visai mājai ir apdraudēta. Vai arī kādam šis parāds ir jāapmaksā.
Ļoti bieži šis “kāds” ir namu apsaimniekotājs, kurš faktiski ir starpnieks starp siltuma ražotāju un mājokļa iemītnieku un kuram vienlaikus ir uzkrauti visi finanšu riski par apkures nodrošināšanu.
No siltuma ražotāja viedokļa situācija ir ļoti komfortabla: ir izvirzītas stingras prasības pakalpojuma saņēmējiem, bet visa atbildība par to izpildi ir pārlikta uz citu organizāciju pleciem. Nav “jākrāmējas” ar neskaitāmu rēķinu apkalpošanu, nav gadiem jātiesājas ar ļaunprātīgiem nemaksātājiem, nav jārisina arī to cilvēku problēmas, kuri ir nonākuši īslaicīgās naudas grūtībās. Atliek vien regulāri publicēt aktuālo māju – parādnieku sarakstu.
Taču šo komfortu nodrošina namu apsaimniekotāju iespējas un prasmes izpildīt pārmērīgās prasības, tai skaitā sameklēt līdzekļus apkures parādu segšanai. Un nekas cits. Kā šo situāciju varētu atrisināt?
Visvienkāršākais, protams, būtu normatīvajos aktos iestrādāt nosacījumus, kas pieļauj apkures pieslēgšanu arī tad, ja māja nav pilnībā norēķinājusies par iepriekš piegādāto siltumenerģiju, bet parādi nepārsniedz, piemēram, 10% no kopējiem izrakstītajiem rēķiniem iepriekšējā sezonā. Šāds risinājums mazinātu ikrudens spriedzi, taču pēc būtības nemainītu namu apsaimniekotāju situāciju.
Mūsuprāt, svarīgākais būtu pilnveidot un sakārtot tiešos norēķinus starp siltuma piegādātājiem un mājokļu īpašniekiem. Formāli, protams, tiešie norēķini ir pieejami jau aptuveni piecus gadus. Bet no iedzīvotāju puses interese par tiem ir ļoti zema.
Iemesli ir saprotami: par rēķina apkalpošanu mēnesī ir jāpiemaksā vairāki eiro, arī tiešo norēķinu gadījumā ir spēkā prasība par 100% iepriekšējās sezonas rēķinu apmaksu visai mājai vai vismaz sekcijai (kāpņu telpai).
Taču varētu būt citādi. Nenoliedzami, šodienas problēmas lielā mērā ir padomju laiku pilsētbūvniecības sekas, proti, sērijveida namos apkuri var pieslēgt un atslēgt tikai vienai kāpņu telpai vai visai mājai kopā (viencauruļu apkures sistēma). Tomēr dzīvojamais fonds lēnām mainās. Jaunajos projektos iebūvētā apkures sistēma visbiežāk ļauj pieslēgt un atslēgt siltumu vienam atsevišķam dzīvoklim (divcauruļu apkures sistēma). Tādējādi jaunuzceltajiem mājokļiem tiešie norēķini būtu adekvāts risinājums. Savukārt sērijveida namiem nav cita ceļa, kā vien visiem kopā piespiest siltuma piegādātājus pārskatīt apkures pieslēgšanas un pašu tiešo norēķinu nosacījumus.
Normatīvajos aktos ir pat noteikts, ka komunālo pakalpojumu sniedzēji, tai skaitā siltuma ražotāji tiešo maksājumu gadījumā var prasīt atsevišķu samaksu par rēķinu apstrādi, savukārt apsaimniekotājiem tas nav tik vienkārši. Mūsuprāt, būtu svarīgi, lai apsaimniekotājiem un komunālo pakalpojumu sniedzējiem būtu līdzvērtīgas iespējas prasīt (vai arī neprasīt) samaksu par rēķinu sagatavošanu, cīņu ar parādniekiem utt. Civinity grupas aprēķini liecina, ka visu komunālo pakalpojumu sniedzēju (Rīgas siltums, Rīgas ūdens, Clean R, Lautus vide, Eco Baltia vide) nodrošināto pakalpojumu rēķinu apkalpošana mēnesī izmaksā aptuveni astoņus eiro. Savukārt komunālo pakalpojumu sniedzēji tiešo norēķinu gadījumā katrs vēlas saņemt aptuveni trīs eiro mēnesī. Saprotams, ka jaunu pienākumu (aktīvu tiešo norēķinu) uzņemšanās rada prāvus papildu izdevumus, taču ekonomiskais pamatojums tik milzīgai maksai par rēķinu apkalpošanu nav pieejams. Salīdzinājumam: Jūrmalā, kur vēsturiski ir bijuši tiešie norēķini ar siltuma piegādātājiem, par šāda rēķina apkalpošanu tiek prasīti daži desmiti centu.
Otrkārt, būtu jāmeklē efektīvi risinājumi, kā neuzkrāt liekus parādus par komunālajiem pakalpojumiem un lieki nevilkt garumā to piedziņu. Patlaban saskaramies ar situācijām, kad tiesāšanas ar ļaunprātīgu nemaksātāju ilgst vairākus gadus, bet prāvas noslēgumā izrādās, ka teju visus piedzītos līdzekļus saņems banka un namu apsaimniekotājam netiks nekas. Turklāt visu šo laiku papildus ir krājušies neapmaksāti rēķini par komunālajiem pakalpojumiem. Tas nav loģiski, jo faktiski visu šo laiku apsaimniekotājs kreditē, piemēram, siltuma piegādātāju. Protams, atzinīgi vērtējamas izmaiņas normatīvajos aktos, saskaņā ar kurām apsaimniekotāji ir iekļauti prioritārajos kreditoros, taču ar to vien nepietiek.
Līdz jaunās apkures sezonas sākumam vēl ir aptuveni divi mēneši. Laika nav daudz, taču esmu pārliecināts, ka risinājumus ar apkures piegādi saistītajām problēmām nav par vēlu sākt meklēt. Ja vien Rīgas domei, Ekonomikas ministrijai un citām iesaistītajām organizācijām būtu vēlme uzklausīt apsaimniekotāju problēmas un ieteiktos risinājumus.
