Blanšas lomā Ieva Puķe, Mičs — Rihards Jakovels. Foto — Mārtiņš Vilkārsis.
Ilgu tramvajs Valmieras teātrī — par ko ir izrāde, īsti nav skaidrs
Šī recenzija — pirmā pēc ilgāka laika — jāsāk ar stāstu. Kāda mana draudzene šomēnes pamanījās nopirkt biļetes uz četrām izrādēm. Kad prasīju, uz ko, atbilde skanēja: vai nav vienalga? Pieņemu, ka tā šobrīd domā daudzi, un arī kritiķi nav izņēmums. Aizvadītais gads bijis tik smags, ka prieks izrauties normalitātē ir spēcīgāks nekā pārdomas par to, kas tiks gūts.
Saprotams arī, ka teātriem, tik ilgi strādājušiem «ķēķa» režīmā, ir nepieciešams laiks, lai iešūpotos darbam. Un tomēr stāstam ir arī otrā daļa — prasības atgriežas ātri, jau pēc otrās izrādes manas draudzenes rozā briļļu entuziasms bija jūtami mazinājies. Man šķiet, ir būtiski saprast, ka skatītāju tomēr nāksies iekarot, citādi… Bet Edmunda Freiberga iestudētais Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajs manām pārdomām piešķir arī tādu aktualitāti, kas īpaši attiecas uz kritiķa darbu. Vai (cik lielā mērā) jāņem vērā «īpašie apstākļi»? Ko no trūkumiem var un ko nevar attaisnot ar pandēmijas dīkstāvi? Un — varbūt vissvarīgāk — kā nodrošināt, lai brīdī, kad atsāksies normāls darbs, prasības pret kvalitāti nebūtu atslābušas ne zālēs, ne uz skatuvēm?
