2020. gada Dzejas dienās Krista Anna Belševica organizēja Veltai Sniķerei veltītu pasākumu. Tajā jaunie dzejnieki veidoja performances, iedvesmojoties no Sniķeres dzejas. Šajā Domuzīmes numurā publicējam vēl divus no autoriem. Kasparam Zalānam tapusi meditācija — teksts, līdzīgi kā performance, iedarbojas uz lasītāju, izraisot daļēju transa stāvokli. Rinalds Einiks uzrakstījis tādu kā pusaudža manifestu, saskatot Sniķeres tekstos metafiziskas un reliģiskas iezīmes.
Kaspars Zalāns, Domuzīme
Kaspars Zalāns ir jaunās paaudzes dzejnieks. Studējis žurnālistiku un literatūru. Brīvajā laikā tulko literatūru un dzeju. Patīk melni džemperi, melna tinte un melns metāls.
I
Nemitas minamais, bezmitas mīcāmais,
meklējams mitinās,
no plaukstām lakstojas,
no pēdām atšķeļas,
no acīm un ausīm veļas mēļiem vāliem
virteņkrellēm netveramās vēdās,
krama dzelmju pienā, čūsku stabuļdziesmās —
un atstarojas vārdu sārņotais,
caur acuacīm aizskatītais —,
un pēkšņi atkrīt sēras, aug klusums,
liels bez mēra
ap seju,
tavas kāres leju.
II
Mēs esam notrūkušas skropstas,
Mēs esam nepiedzimis sniegs,
Tas krasta cieši tvertais mirklis,
Ko nevienam miegam neaizliegt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.