Aizturēju elpu un samiedzu acis. Pirksts pieplaka flakonam. Matu laka smaržoja pēc zemenēm un saules. Ar otras rokas pirkstiem saslēju gaisā pusgaros, gaišos matus. Foršo matu diena. Vismaz kāds prieciņš šajā vienmuļībā.
Sociālās distancēšanās laiks ir ideāls pazušanai. Ir cilvēki, kurus neviens nemeklēs. Ziņu Latvijas Vēstnesī neizlasīs. Tikai apbedīšanas firmas zog miroņus, lai no valsts iekasētu kremēšanas maksu. Dzīvajiem pajāt. Ideāls laiks, lai draugus un mīļākās atrastu Instagram.
— Vai ir kāds, kuru tu gribētu nogalināt? — jautāju tumšajam datora ekrānam. Roka ar mitro salveti riņķoja pa perimetru. Viņas plauksta bildē piederēja kādam citam. Drīz tas mainīsies.
Evolūcijas teorijās minēts, ka mūsu smadzenes spēj atpazīt krāpnieku. Cik daudzi notic intuīcijai? Seko impulsam bēgt, aizsargāties? Adekvāti reaģēt, kad kāds cenšas ierobežot brīvību? Vairums upuru pazīst savus varmākas. Tādi psihi, kas nogalina nejaušus upurus, sastopami daudz retāk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.