Ieva Rupenheite. Palaidiet sievieti. Neputns, 2021.
Dzejā lasītājs ierasti meklē acumirklīgo iedarbīgumu vai sabalsojumu ar savām emocijām, priecājoties par tēlu atradumiem, noskaņu. Lasot Ievas Rupenheites ceturto dzejas krājumu, vispirms arī bija vēlme vienkārši lasīt un izbaudīt.
Krājuma nosaukums it kā signalizē par feminisma ideju klātbūtni, bet autore pati norādījusi, ka «nosaukums nepretendē uz sociālkritisku vēstījumu un tam ir visai attālināts sakars ar feminisma noskaņām». Sieviete krājumā ienāk arī kā konkrētā vārdā nenosaukts tēls, un tas dara Rupenheites dzejas tekstus par pateicīgu materiālu feminīnās poētikas jeb «sievišķās dzejas» diskursam — līdzās Dainas Sirmās «sieviete nebija jauna, sieviete bija pusmūžam pāri», Annas Auziņas dzejas «es» un citām. Dzejā ir zīmes, kas, tradicionāli raugoties, uzlūkojamas kā sievišķo pasaulskatījumu marķējošas (kristāmkleitiņa, kulinārijas izstrādājumu cepšana u. c.), tomēr tā ir tikai maza daļa no poētiskās semantikas. Rupenheites sieviete nereti nostatīta cieši līdzās stihijai, un var prātot, vai tas simbolizē pastāvošās ainavas pārveidošanos vai noārdīšanu, pārradīšanu. Saturā dominē ikdienišķais, taču ar negaidītu tēlainību, asociativitāti. Sadzīviski, pazīstami uzplaiksnījumi apvienojumā ar viegli sirreālu netveramību. Vietumis vērojama sirreāla sapņojuma poētika: «tas tikai murgs / kurā pieceļas vecmāmiņa (..) / skrien kā jaunībā / (..) kristāmkleitiņa lido ap māju» (41). Rupenheites dzejā nav asu disonanšu vai ārdošu, eksistenciālu meklējumu. Rūgtumu vai zaudējumus sedz kāds izlīdzinošs filtrs: pasauli vēro sieviete, kurai piemīt iekšējs spēks, zināms morāls briedums. Tikai daži teksti šķiet tapuši «cita garuma viļņos», subjektīvi šķiet, ka tie mazāk iederīgi krājuma kopainā.
