Pēc drupām un krāsmatām

Kontemplācijas skolotājs un rakstnieks Juris Rubenis izdod jaunu grāmatu Starp divām bezgalībām, kas vēsta par praksēm apziņas paplašināšanai

Priecīgs un mundrs, Rubenis Zoom intervijā māj ar roku. Viņam šī vasara sākusies labi: pats un visa ģimene vakcinēti — jūtas drošībā no Covid-19. Arī meditācijas un garīgās izaugsmes seminārus Lūžņā Kurzemē un Integrālās izglītības institūtā Ķīpsalā jūnijā cer atsākt klātienē — vakcinēti būšot visi pasniedzēji. 

«Jūtas droši, jo vakcinēts» Rubeņa gadījumā gan nenozīmē, ka iepriekš, vairāk nekā gada garumā, viņš būtu juties bailīgi un nedroši. Kopš leģendārais luterāņu mācītājs un Atmodas laika līderis distancējās no Latvijas Luteriskās baznīcas, garīgos meklējumus vēršot plašāk, viņš pārtraucis satraukties par daudz ko. Piemēram, uz jautājumu, vai pandēmijā bija noraizējies par biznesu (jo meditācijas nams Lūžņā un Integrālās izglītības institūts Rīgā nozīmē ne tikai garīgos apvāršņus, bet arī uzņēmējdarbību), Rubenis atteic — īsti ne, ja būtu jāpiesaka maksātnespēja, tad pieteiktu, bet tā taču nav vienīgā cilvēka dzīves komponente. 

Vai ticīgie cilvēki pandēmiju ir izturējuši vieglāk vai grūtāk par neticīgajiem?
Es vairos lietot formālu cilvēku sadalījumu. Kas mums dod tiesības izdarīt šādu izvērtējumu? Vai tas, ka cilvēks apgalvo — esmu ticīgs? Bet ko viņa izpratnē nozīmē būt ticīgam? Tieši tāpat, ja kāds saka, ka ir neticīgs, tas bieži nozīmē nevis to, ka viņu neinteresē garīgie jautājumi, bet gan to, ka viņš nepieņem reliģiju konkrētas izpausmes. Līdz ar to cilvēku sadalījums ir riskanta lieta. 

Es tam pieietu citādi. Ir cilvēki, kuri vienā vai otrā veidā sajūt lielāku saikni ar visu kopumu, un ir cilvēki, kuri jūtas atdalīti no kopuma. 

Ja sajūti saikni ar lielo kopumu, tevī rodas iekšēji smalkas un dažkārt grūti verbalizējamas sajūtas. Nozīme ir visam. Ne tikai tam, ko varam triviāli klasificēt kā sev šajā brīdī ērtu un patīkamu.

Savukārt cilvēks, kurš sevi nodalījis no pasaules, nejūtas ērti un piepildīti ne tikai krīžu brīžos, bet arī ikdienā. Protams, šiem cilvēkiem ir grūtāk. Labs ir arī jautājums, ko nozīmē grūtības, kāda ir to nozīme cilvēka dzīvē. Cilvēks nevar nodzīvot dzīvi, nesastopoties ar grūtībām. Tā ir būtiska mūsu izaugsmes daļa. Krīzes katalizē mūsu izaugsmi, paplašina redzējumu. Lai arī Covid-19 krīze skar daudzus, tā īpaši neatšķiras no citām krīzēm, ko katrs piedzīvojam. Varbūt krīze ir brīnišķīgs brīdis, kas dod mums iespēju nonākt dziļāk sevī?

Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuriem krīze bijusi nevis dzīves paplašinājums, bet sašaurinājums — miruši tuvinieki vai zaudēts darbs un iztika, un viņi nespēj pārvarēt sevi, skatīties pāri bēdām?
Šajā pasaulē nav tādu mierinājuma vai iedrošinājuma vārdu, kas automātiski derētu visiem cilvēkiem visās situācijās. Dažkārt vispār nav vajadzīgi vārdi. Ja kāds grib atbalstīt otru cilvēku, varbūt nevajag daudz runāt, bet apkampt, mīlēt un divas minūtes būt cieši klāt, lai otrs sajūt manu sirdi sitamies. 

Cilvēkam, kurš sastopas ar smagu situāciju, var ieteikt paplašināt skata perspektīvu. Brīžos, kad dažādu iemeslu dēļ cilvēkus aizver krīzes, mums ir tendence nonākt tuneļa uztverē, kur redzam tikai problēmu. Jo ilgāk tā skatāmies, jo problēma aug lielāka. Tāpēc garīgās tradīcijas ar dažādu metaforu palīdzību ir mēģinājušas pateikt cilvēkam — jo sarežģītāks brīdis, jo vairāk jāmēģina noturēt visplašāko iespējamo kontekstu! Jaunās Derības tradīcijā šo visplašāko kontekstu sauc par Debesu valstību, kurā ir pilnīgi viss, ko saucam par dzīvi.

Ja neļaujamies sašaurinājumam, ievelkam elpu un nesekojam instinktam sarauties, bet tieši pretēji — veramies vaļā un paplašināmies, tad piepeši ieraugām, ka situācija turpina būt pietiekami sāpīga un dramatiska, bet bez tās dzīvē ir viss kas cits. Plašums nomierina. 

Vai grāmatai ir sakars ar pandēmiju?
Pie šīs tēmas sāku strādāt pirms trim gadiem, un tā mani ir ilgstoši interesējusi: metodes, kas palīdz paplašināt manu iekšējo telpu un autentiskāk uztvert to, kas notiek ap mani, lai tad autentiskāk rīkotos.

Vēstures gaitā varam runāt par simtiem metožu, ko grāmatā esmu mēģinājis iedalīt septiņās grupās. Faktiski katrs cilvēks atbilstoši savai mentalitātei un dzīves pieredzei varēs atrast kaut ko, kas rezonē ar viņu. Ne visi ir gatavi sākt ar meditāciju vai iztēles darbināšanu. Tad viņi varētu sākt ar ķermeņa praksi un tamlīdzīgi.

Man likās, kaut kur pasaulē vajadzētu būt grāmatai ar dažādu metožu apskatu, bet tādu neuzgāju. Un tad bija svarīgi šādu apkopojumu uzrakstīt. Sākās liels pētniecības darbs, jo prakses ir tēma, ko nevar aprakstīt pie rakstāmgalda. Tas bija interesants piedzīvojums, kā personiski iepazinos ar dažādām praksēm. Vēl pirms pandēmijas mūsu ģimenes budžeta lielākā izdevumu daļa aizgāja dažādos retrītos un semināros. Ar sievu piedalījāmies ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, jo bija svarīgi to piedzīvot autentiski. Līdzīgi kā daudzi, arī es, pateicoties meditācijas praktizēšanai daudzu gadu garumā, atklāju savā pirmajā dzīves daļā apslēptas, neatrisinātas tēmas. 

Kas bija tās tēmas?
Meditācijas procesā uztvēru daudzas bērnībā apspiestas tēmas. Man nav bijusi vienkārša bērnība, un, līdzīgi kā daudziem bērniem, kuriem jāizdzīvo noteiktos apstākļos, bija radušās emocijas. Tās bija pārāk sāpīgas, lai izturētu, tāpēc es vienkārši iemācījos apspiest. 

Kādā brīdī izmisumā konstatēju, ka, apspiežot emocijas, nevaru apspiest tikai nepatīkamo daļu, represija attiecas uz visām emocijām. Tā vienā brīdī sajutos kā emocionāls invalīds, jo to, ko daudzi cilvēki jūt, es nejutu. 

Ir daudz garīgo prakšu, kas palīdz atvērt sirdstelpu. Apzinātības meditācija ir arīdzan bīstama, jo atklāj ēnas puses un aizsardzības stratēģijas, ko izvēlamies bērnībā un jaunībā. Ar tām jaunībā izdzīvojām tīri labi, bet vēlāk, dzīves vidū, tās kļūst par akmeni. Tās ir dīvainas uzvedības reakcijas, par kurām brīnies un nevari saprast, kāpēc tā rīkojies noteiktos apstākļos.

Tas mudināja sākt nopietnu darbu ar savām ēnām un dziedināt savu dvēseli.

Rakstīšanas noslēgums notika ārkārtējās situācijas laikā. Novembrī aizliedza visus seminārus, tāpēc sapratu: šis ir brīdis, kad finalizēt iesākto un vairākkārt atlikto grāmatu. Vienu brīdi strādāju kā mūks vientuļnieks, katru rītu cēlos pussešos, un man bija trīs mazas piecpadsmit minūšu pauzes brokastīm, pusdienām un vakariņām. Iegāju tik dziļi, ka grāmata sāka diktēt, kādai tai jābūt. Sākotnēji gribēju teorētiski parādīt dažādas garīgās prakses, taču procesa gaitā grāmata gribēja, lai uzrakstu par savu personisko pieredzi. Šī ir vispersoniskākā no manām grāmatām.

Kādā nozīmē personiska?
Ap 40 gadu vecumu piedzīvoju īstu izdegšanu. Krīze radās, jo esmu darbaholiķis, kurš tāds kļuva tāpēc, ka dzīves pirmajā daļā bija jāsamazina brīvais laiks, lai nerisinātu sāpīgus jautājumus, ko nebiju atrisinājis. Parasti darbaholisms ir tāda kā pozitīvā alternatīva, lai tev nebūtu jāpavada laiks kopā ar sevi. 

Izdegšana bija viens no dramatiskākajiem notikumiem manā dzīvē, bet, skatoties no šodienas perspektīvas, arī viens no foršākajiem — tas pa īstam sāka mani spiest kaut ko darīt. Kāpēc garīgās prakses ir svarīgas? Mūs nemaina tas, ko zinām vai domājam, bet tas, ko darām! 

Ir neskaitāmi cilvēki, kuriem ir labas teorētiskās atbildes, bet viņu dzīvē joprojām ir drupas un krāsmatas. Lielākais jautājums šobrīd nav, kā iegūt zināšanas par jebkuru tēmu — mēs esam viena taustiņa attālumā no tām. Galvenais jautājums — kā to, ko zinu, konvertēt praktiskā rīcībā? Kā zināšanas varētu izpausties manā dzīvē?

Dzīves vidū daudzi no mums ir pietiekami pamodušies, lai atrastu sevī neskaitāmas spriedzes un konfliktus. Ja kāds cilvēks dzīves vidū tos nejūt, tas nozīmē, ka viņš nav īsti sevī ieskatījies. Vai, kad iet grūti, viņš grib iet vienkāršāko ceļu — piedzerties vai nomainīt dzīves partneri. Bet vajag ieskatīties sev acīs.

Vai esat kādreiz mūžā gribējis piedzerties, jo viss noriebies?
Daudzus gadus nelietoju alkoholu nemaz. Tas īstenībā bijis mans pluss. Ja būtu lietojis alkoholu izdegšanas laikā, droši vien būtu dzēris katru dienu. Tā kā nelietoju, man bija cita perspektīva, un tā mani spieda izdzīvot skaidrā. 

Ir brīnišķīgas metodes, kas strādā, bet liela daļa no tām neiedarbojas tā, ka vienreiz izdarīji un viss nokārtojās. Ir jāmaina dzīves perspektīva un jājautā, vai esi gatavs katru dienu atrast laiku kaut kam jaunam un darīt. Tad bieži cilvēki saka — tas ir par daudz, es labāk mokos vai atrodu vienkāršākus risinājumus! Īstenībā lielus transformatīvus soļus cilvēki ir gatavi spert tikai tad, kad spiediens paliek neizturams.

Vai varat paraksturot grāmatā aprakstītās prakses?
Grāmatā ir aptuveni 120 dažādas prakses, kas iedalītas septiņās grupās. Pirmā grupa ir klusuma prakses, no kurām vispazīstamākā ir meditācija. Tās ir prakses, kas izmanto pašu pieejamāko, bet jaudīgāko transformācijas rīku — klusumu, apstāšanos un nomierināšanos. 

Otra grupa ir radošā procesa prakses. Tur ir darbs ar sapņiem un ēnu, kas pieprasa lietot iztēli un fantāziju. Tiem cilvēkiem, kuri ir skeptiski pret iztēli, aicinātu atcerēties, ka lielākie zinātnieki, mākslinieki un rakstnieki bijuši tie, kuru iztēle spēja sasniegt to, ko pārējie nevarēja. Ja mācāmies trenēt iztēli, tā kļūst par jaudīgu instrumentu, kas var mūs vest uz priekšu.

Trešā grupa ir aktīvisma prakses, kas skar mūsu sociālo vidi, kurā varam noteiktā veidā vingrināt uztveri. Gribam vai negribam to atzīt, bet katrs dzīvojam savā sociālajā burbulī. Kādā veidā mācīties izkāpt no sava burbuļa un iepazīt svešo? Tas, kas liekas dīvains un svešs, iespējams, ir tas, kas tev vajadzīgs! Sēžam katrs savā pašpietiekamības burbulī un pasargājam sevi no izaicinājumiem. 

Ceturtā grupa ir kustību jeb fiziskās prakses — no vingrošanas līdz dažādām enerģētiskām ķermeņa praksēm kā joga un ciguns. Stāsts ir par to, ka ķermenim patīk, ka viņu izvingrinām, bet arī par to, kā nodibināt dziļākas un labākas saites ar savu ķermeni. 

Piektā joma ir psihofizioloģiskās prakses. Dažādas tautas kopš senatnes konstatējušas svētos augus ar psihedēliskām īpašībām, kas noteiktos apstākļos restartē domāšanu, uztveri. Nesagatavoti cilvēki šīs prakses gandrīz vienmēr saista ar narkotikām un vaicā, ko jūs saucat par garīgumu? Bet šeit nav stāsts par narkotikām, šie līdzekļi neizraisa eiforiju un atkarību. Ar to beidzamajos gados nodarbojas medicīnas pētniecības institūti. Pēta, cik efektīvas šīs prakses ir depresijas vai atkarību ārstēšanā. Tā, protams, ir tēma, ko jāskata ļoti atbildīgi. 

Sestā grupa ir attiecību prakses. Viss, kas saistās ar komunikāciju ar sevi un citiem cilvēkiem. Ja divi cilvēki ir gatavi sarunāties, atvērties otram līdz galam, tam ir transformējošs spēks. 

Visbeidzot septītā grupa ir rituālu prakses, kas saistās ar cikliem un rituāliem dabā. Daba kā lielā Māte, kuras dēļ varēja piedzimt mana mamma un arī es. Šajā ekosistēmā ir daudz palīdzoša, atbalstoša, virzoša spēka.

Tā ir integrāla pieeja praksēm. Prakses nav klasificētas pēc reliģiskas piederības, katrā no grupām varētu atrast lielu daļu reliģisko tradīciju. 

Ko arhibīskaps Vanags varētu teikt par jūsu grāmatu?
Man šķiet, vismaz dažas vietas viņam varētu patikt. Lai gan nereti dažādiem cilvēkiem ir dažādi priekšstati par to, kas ir reliģisks, kas ir kristīgs, budistisks, hinduistisks. 

Bieži ir tā, ka sastopies ar izziņas materiālu, kas neatbilst tavam priekšstatam par pasauli. Tad rodas problēmas, par ko rakstu jaunās grāmatas ievadā. Man ir bijusi līdzīga pieredze — dzīves laikā esmu sastapies ar tēmām vai praksēm, kas pie manis nonākušas svešā terminoloģijā vai kontekstā, un sākumā tas traucēja. 

Kāpēc runājam par praksēm un pieredzi? Ja divi cilvēki viens otru mīl, vai ir svarīgi, kā saucam to, kas starp viņiem notiek? Tas nav svarīgi, jo pamatā ir pieredze, ko jūtam. Dažādos kultūras un reliģiskos kontekstos cilvēki lietojuši dažādus apzīmējumus, bet bieži vien problēma rodas nevis pieredzes, bet tieši aprakstošajā līmenī. Pieredzam kaut ko līdzīgu, bet mēģinām to aprakstīt sava vārdu krājuma ietvaros. Veidojas pretējas lietas. 

Ja sastopas divi cilvēki no dažādām reliģiskām tradīcijām, bet ar līdzīgu pieredzi, ļoti ātri nodibinās kontakts. Savukārt, ja sastopas divi cilvēki, piemēram, teologi un ideologi bez pieredzes, tur ir vienkārši salasītas grāmatas un viena teikuma likšana pretī citam. Teksti ir svarīgi, bet dziļākā garīguma būtība, ko norāda arī Bībele un visi citi lielie teksti, ir pieredze, kuras rezultātā šie teksti un reliģija tapa. 

Mūsdienās cilvēki par garīgumu neinteresējas mazāk, bet ir noguruši no penterēm un sausām abstrakcijām, viņi meklē pieredzi. Daudzas reliģijas piedzīvo krīzi, bet varētu piedzīvot būtisku restartu, ja liktu akcentu uz pieredzi. Runājošas galvas var redzēt internetā, bet mēs gribētu atklāt veidu, kā pieskarties un atrast reliģijas nervu. Atgriezīsimies pie nodrāztā vārda «mīlestība». Jebkas zem šī vārda ir stāsts par to, cik lielā mērā mīloši, iekļaujoši, izprotoši un piedodoši varam dzīvot šajā pasaulē. 

Pasaules mediji raksta, ka cilvēki vairs negrib būt sabiedrībā, vairāk grib būt ar sevi — pandēmijā to atskārtuši. Ko tas stāsta par mūsdienu sabiedrību?
Varbūt dažkārt tu konstatē, cik daudz no tā, ko sauci par attiecībām un komunikāciju, bijis sekls. Ja zaudē kaut ko būtisku, to jūti. Bet pasēdi pusgadu mājās, un izrādās, ka nekā nepietrūkst. Ko tas indicē? Zaudētais nav bijis nekas nozīmīgs. Tā ir iespēja veidot cita veida attiecības vai varbūt ilgoties tādas atrast.

Man liekas, pasaulē nav nekā interesantāka par cilvēku, un man patīk būt ar cilvēkiem, taču nepatīk uzturēties vietās, kur jāsmaida un jāmuld līdzi. Cenšos uz tādām vietām neiet. 

Jūs esat uzņēmējs. Tagad uzņēmēji kreņķējas par krīzes radītajiem zaudējumiem. Vai jums bijušas finansiālas grūtības, esat uztraucies?
Šis bijis ekonomiski saspringts laiks, jo šogad Integrālās izglītības institūts varēs noturēt divreiz mazāk semināru nekā parasti. Gada sākumā sašaurinājām visus izdevumus līdz minimumam, esam arī griezušies pēc valsts atbalsta un to saņēmuši.

Protams, tas ir izaicinoši. Varu sacīt, ka zinu, kā jūtas citi Latvijas uzņēmumi. Jau no paša krīzes sākuma atradu sev formulu — ja būs lemts slēgt uzņēmumu, neko darīt, tāda ir dzīve, ar to nekas nebeidzas. Biju pilnībā gatavs tam, ka iestāsies maksātnespēja, bet tas nav nekas tāds, kas iznīcina tavu dzīvi.

Domāju, ka sekojat līdzi Baltkrievijas notikumiem. Kādas ir emocijas, redzot ģeopolitiskos notikumus?
Naida akumulēšana neko nerisina. Man ir īsa formula, ko esmu sapratis un pielietojis daudzās dzīves situācijās: tas, kas cilvēku ceļ un attīsta, nav «pret», tas ir «par». Cīnoties pret, iznieko laiku. Dzīve ir īsa. Lai nav tā, ka dzīves noslēgumā vari teikt, ka cīnījies pret visām nejēdzībām, kas dzīvē bija. Bet, draudziņ, kāds ir sausais atlikums? Man gribētos nevis cīnīties pret, bet ieguldīt enerģiju labas lietas attīstībā. Es domāju, tas ir konstruktīvas politikas pamatā.

Vai jums ir ieteikums cilvēkiem, kuri baidās vakcinēties?
Es mudinātu uz vakcināciju palūkoties kaut vai no vienas perspektīvas. Pieņemsim, ka man vakcinācija nav vajadzīga un es varētu bez tās iztikt. Bet citiem, kuri ir ļoti sensitīvi, piemēram, pārslimojuši vēzi, vīrusa infekcija varētu būt dramatiska. Ja mani neinteresē paša veselība, būtu svarīgi, ka painteresējos par citu cilvēku veselību.

Dzīvot sabiedrībā nozīmē, cita starpā, nest citam cita nastas. Ja dzīvo kopā ar cilvēkiem, tev jāpadomā par viņiem pat tad, ja nedomā par sevi.