Nežēlīgais kucēnu tirgus

Martā robežkontrole liedza Latvijā ievest dzīvniekus no Baltkrievijas, kas bija ceļā uz Poliju, jo konstatēti nepiemēroti pārvadāšanas apstākļi — šaurība un bezgaiss
Baiba Kļava
Print Friendly, PDF & Email

Nekontrolēta mājdzīvnieku tirdzniecība internetā rada labvēlīgu augsni ienesīgam un grūti izsekojamam pārrobežu biznesam, kura galvenā prece ir šķirnes dzīvnieks. Tā postošās sekas redz gan veterinārārsti, gan pircēji, gan godprātīgi audzētāji. Pandēmijas laikā pieprasījums pamatīgi pieaudzis. Kāpēc dienesti to nespēj apturēt?

Tas bija rūpīgi apdomāts solis, un «franču buldogi mums jau ilgi ir pie sirds» — tā par lēmumu iegādāties kucēnu pagājušā gada maijā saka Toms Jerkunkovs. Kopā ar draudzeni Patrīciju, līdzīgi kā vairums interesentu, piedāvājumus vispirms meklējuši lielākajā sludinājumu portālā Ss.lv, taču tobrīd jaunieši pat nevarēja iedomāties, ka tas izvērtīsies par stāstu ar traģiskām beigām.

«Godīgi sakot, mums vispār nebija nojausmas par to, kā notiek suņu iegāde,» iesāk Toms. Lai gan doma, ka dzīvniekam dokumentus vajag, bijusi, to trūkums tomēr nešķitis kā sliktā priekšvēstnesis, atminas jaunieši. 

Potenciālo pārdevēju izdevās atrast ātri — sieviete vārdā Alīna, kas aktīvi darbojās sludinājumu vietnē, tirgojot 2,5 mēnešus vecus franču buldoga kucēnus par 350 eiro, un tos varēja dabūt jau nākamajā dienā. «Es tad uzrakstīju: super, sarunāts,» atminas Toms. 

Tomēr pretēji cerētajam uzreiz tikt pie kucēna neizdevās — pārdevēja teica, ka palikusi tikai meitenīte, bet jaunieši jau sākotnēji bija izšķīrušies par labu kucēnu puikam. Pavisam negaidīti nākamajā dienā saņemta ziņa no Alīnas, ka tagad ir arī puikas. 

«Tā diezgan aizdomīgi, bet mēs tā, protams, paši neiedomājāmies uzreiz. Ja būtu iedomājušies, gan jau būtu arī sapratuši, ka tā ir sava veida mahinācija,» skaidro Toms. Nosprieduši, ka kāds vienkārši būs atteicies no kucēna rezervācijas. 

Tomēr pārdevēja vilcinājās — vispirms vienos naktī rakstīja, ka tagad jaunieši no Jelgavas var braukt uz Rīgu pakaļ kucēnam, bet drīz pēc tam savu piedāvājumu atcēla. 

Līdzīga rīcība arī nākamajās dienās jauniešus sadusmoja, tāpēc viņi pārtrauca kontaktēties, bet tad sieviete pati viņus uzmeklēja un uzrakstīja īsziņu, ka nākamajā dienā būs Jelgavā — tur esot vairāki pircēji, un viņa var kucēnu atvest. 

Alīna piedāvāja satikties tirdzniecības centra Valdeka stāvlaukumā, par ierašanos pabrīdinot tikai 15 minūtes iepriekš. 

Stāvlaukuma nostākais stūris, kur bija novietota pārdevēju automašīna, bija faktiski tukšs, atceras Toms. Kā vēlāk secināja jaunieši, tur nebija arī novērošanas kameru, kas varētu fiksēt darījumu. 

«Viņi abi bija visai nervozi, izlīda no mašīnas, draugs viņai visu laiku apkārt staigāja, pīpēja, skatījās apkārt,» viņš atminas. «Kucēni bija salikti kastē uz priekšējā beņķa, un viņi pat nevilka viņus ārā, bet teica — nāc pie mašīnas, skaties, kuru vēlies, jebkuru ņem. Nebija tā, ka būtu kāds aizrunāts, kā viņa iepriekš teica.» Visi kucēni izskatījās ļoti mazi un noguruši, pat apātiski. 

Toma izraudzītais mīlulis — suņu puika Neo — atradās priekšā. Kucēna kažoks bija melns ar brūnām svītriņām, bet pats sunītis tik mazs, ka «varēja pilnībā uzgulties uz plaukstas». Viņš samaksāja skaidrā naudā un veda kucēnu mājās. 

Nākamajā dienā jaunieši aizveda Neo pie veterinārārstes Annas Jeserevičas, lai pārliecinātos, ka sunītis ir vesels. Veterinārajā klīnikā piedzīvots pamatīgs izbrīns — daktere uzreiz ievērojusi, ka kucēns patiesībā ir stipri jaunāks. Viņam varēja būt apmēram mēnesis, un tādā vecumā kucēnu vēl nemaz nedrīkst atšķirt no mātes. Arī dokumentu sunītim nebija, viņš nebija ne attārpots, ne vakcinēts. 

Kucēna vecumu varēja noteikt pēc vēl neizaugušajiem piena zobiņiem, blāvajām un iezilajām actiņām, mazā svara, nestabilitātes, skaidro Anna. 

Pēc pāris dienām kucēnam sākās vemšana, tāpēc viņš vēlreiz nonāca klīnikā, bet vēl dažas dienas vēlāk Neo pārstāja ēst, kļuva pavisam vārgs un knapi spēja nostāvēt kājās.

Veicot testu, atklājies, ka kucēnam ir parvovīruss. Sākās cīņa par kucēna dzīvību.

Veterinārārste Anna nepārtraukti uzmanīja un rūpējās par sunīti — naktīs pat ņemot kucēnu sev līdzi uz mājām, kā arī ļaujot jauniešiem daudz laika pavadīt līdzās kucēnam. 

«Viņai bija visādas operācijas un citi klienti, viņa ļoti daudz ko atlika, jo nebija laika, — mēs bijām pilnībā koncentrējušies tikai uz to, lai censtos izglābt Neo,» stāsta Toms. 

Kamēr notika cīņa par Neo dzīvību, jaunieši turpināja kontaktēties ar pārdevēju Alīnu. «Viņa teica, ka viņai ir interesanti, kas notiek, un lai dod viņai ziņu, lai informē, ka viņa nekur nepazudīs, visu atrisinās, tikai galvenais, ka nav jēgas zvanīt policijai un bezmaz nav jēgas nevienu informēt.» 

Ārstēšanas procesā kucēnam vajadzēja vairākas asins pārliešanas, sistēmas un dārgus medikamentus. Pēc pirmās asins pārliešanas kucēns atžirga, un ātri bija jāatrod saderīga asinsgrupa nākamajai pārliešanai.

«Anna bija kādu sarunājusi, kas izplatīs to sociālajās vietnēs un pa radio vēl tajā brīdī, kad mēs cīnījāmies par kucēnu. Viņa bija sazinājusies, lai informētu pārējos, lai kāds varbūt sadzirdētu. Mums atsaucās cilvēki, un uz asins pārliešanu veda suni no Salaspils uz Jelgavu,» atklāj Toms. 

Tomēr sunītis bija ļoti vārgs, un viņa stāvoklis bija pasliktinājies, sākās spazmas un krampji, līdz viņš tika pieslēgts pie pastāvīgas skābekļa padeves. 

«Un tad mēs no rīta saņēmām smago ziņu no Annas…»

Milzīgs pieprasījums

Neo un, kā atklājās, arī pārējie kucēni no metiena, nav vienīgie pagrīdes tirdzniecības upuri, un Latvija arī nav vienīgā valsts, kur šāda problēma pastāv — tā ir starptautiska. 

Maijā Pasaules Mazo dzīvnieku veterinārārstu asociācija (WSAVA) rīkoja semināru par kucēnu tirdzniecību interneta vidē. Tajā prezentētie dati rāda, ka vidēji Eiropas Savienībā gada griezumā pieprasījums pēc kucēniem sasniedz sešus miljonus, taču tikai 1,1 miljons suņu nāk no Starptautiskās Kinoloģiskās federācijas (FCI) vai Anglijas klubu biedriem, kas nodarbojas ar suņu audzēšanu. Starp «nelegālo» kucēnu izcelsmes valstīm ierindota arī Latvija līdzās Lietuvai, Polijai, Rumānijai, Bulgārijai, Čehijai, Ungārijai, Serbijai, Krievijai un Ukrainai. 

«Diemžēl Ss.lv un Facebook joprojām ir daudz šo sludinājumu, vienalga — tie ir šķirnes vai bezšķirnes suņi vai kaķi, tiek doti pa labi, pa kreisi jau mēneša vecumā. Un nav, kas kontrolē šīs platformas,» secinājusi dzīvnieku patversmes Labās mājas vadītāja Astrīda Kārkliņa.

Arī pandēmija palielinājusi pieprasījumu pēc suņiem, ievērojami kāpušas arī dzīvnieku cenas, novērojusi Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente Vija Klučniece, kuras pārstāvētā organizācija vieno vairāk nekā 3000 biedru. «Šobrīd cenas ir šausmīgi uzlēkušas. Tādas cenas iepriekš nekad nav bijušas.» 

Pietiekami neuzraudzītā interneta vide ir apstāklis, kas tirdzniecībai ļauj plaukt un zelt. Vai šo sfēru iespējams padarīt caurspīdīgāku, mazinot dzīvniekiem radītās ciešanas? 

Līdzīga prakse 

Vienīgais, kas Neo saimniekiem sākotnēji bija zināms par pārdevēju, bija viņas tālruņa numurs. «Tas jau, protams, ir izslēgts. Viņi vienkārši pirka Zelta Zivtiņas kartes. Notiek vienas partijas darījums, un tas telefons ir ārā. Profils ir bez bildēm, bez jebkā. Viss notiek caur viltus  profiliem, caur pirktajiem numuriem,» saka Toms. 

Gadu gaitā PVD saņemtajās sūdzībās iezīmējas līdzības ar Neo stāstu. Tā ir regulāra prakse, ka kucēni tiek atdoti stāvlaukumā vai benzīntankā, norāda PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa. «Tad cilvēks domā — cik skaisti, mīļi kucēni! Viņam nav prātā kaut kāds pirkšanas un pārdošanas līgums, viņš aizmirst par dokumentiem, mazākais, ko varbūt paprasa, ir dzīvnieka pase. Par reģistrēšanu un apzīmēšanu vispār nedomā.» Un tad, ja dzīvniekam pēc tam kaut kas notiek, PVD nevar palīdzēt. «Kad mēs sākam prasīt, lai uzraksta iesniegumu, pievieno visus dokumentus, diemžēl, izņemot veterinārārsta izziņu par nāves faktu, cilvēkam nekā nav.» 

PVD inspektori nav izmeklētāji, saka Riekstiņa. Arī pēc automašīnas numura pārdevēju diezin vai varēs atrast, jo ar to var braukt jebkurš. «Un kā mēs varam identificēt cilvēku pēc fotogrāfijas, ja pat nezina, kā viņu sauc. Nereti telefona numuri, kas ir pircēju rīcībā, pēc šāda darījuma vairs neeksistē.» 

Cilvēki, kas saskārušies ar līdzīgu situāciju un vērsušies dienestā ar sūdzību, stāsta, ka viņi ir aizvesti apskatīties kucēnu uz dzīvokli, kurā, kā izskatās, nekad mūžā suņi nav turēti. «Šie ir reprezentatīvie dzīvokļi, kur aizved, atved, bet dzīvnieki tiek turēti pavisam citā vietā, citos apstākļos, un šīs īstās dzīvnieku turēšanas vietas izdodas pārbaudīt ļoti reti,» skaidro Riekstiņa. 

Latvijas Veterinārārstu biedrības pārstāve un praktizējoša veterinārārste Lita Konopore ikdienā redz šādu tirgoņu darbības sekas. Vaicāju, vai arī viņas praksē bijuši līdzīgi gadījumi, kad kucēns nomirst tikai dažas dienas pēc iegādes? «Visiem maniem kolēģiem šādi gadījumi ir. Un lielākoties tās ir infekcijas,» viņa norāda. Jo nav saņemtas potes. Vairākos gadījumos viņa arī konstatējusi, ka dzīvniekiem ir viltotas pases un arī atzīmes par vakcināciju. 

Uzraudzībai trūkst resursu   

Resursu trūkuma dēļ PVD nevar nodrošināt pastāvīgu sludinājumu portālu un sociālo tīklu monitoringu, skaidro Riekstiņa. Dienests veic pārbaudes tad, ja saņem sūdzības par iespējamiem dzīvnieku labturības prasību pārkāpumiem. Tad inspektori cenšas noskaidrot dzīvnieku turēšanas vietu, «jo diemžēl, lai varētu veikt pārbaudi, ar telefona numuru vien nepietiek», viņa skaidro. 

Tomēr tieši interneta sludinājumi ir galvenā platforma, kurā tirgotāji atrod savus klientus. Facebook grupās un daļā sludinājumu portālu savu piedāvājumu var ievietot ikviens, turklāt bez maksas.

Šķirnes kucēnu tirgotāji aktīvi uzdarbojas gan lielajos, gan arī mazāk pazīstamos sludinājumu portālos, piemēram, vietnē Mm.lv. Kāda Tatjana pirms pāris dienām ievietojusi šādu sludinājumu: «Pārdodu Jorkšīras terjera kucēnus. Esmu Gomeļā Baltkrievijā. Meklēju vairumtirgotājus.» Norādītā cena — 150 eiro. 

Savukārt kāda Natālija ievietojusi trīs sludinājumus — viņa gan pārdod, gan rezervēšanai piedāvā dažādu vecumu čivavu un franču buldogu kucēnus. «Mēs esam Ukrainā. Piegāde (uz pircēja rēķina) uz jebkuru Eiropas valsti, kā arī ASV,» teikts viņas sludinājumā. Cena par čivavu ir 400 eiro, bet sunīti var rezervēt tikai ar 200 eiro depozītu. «Bez ķīlas nemeklēšu un nevedīšu sarunas ar kurjeru! Mēs atrodamies Ukrainā. Neraksti, netērē savu un manu laiku, ja neinteresē pirkt,» raksta Natālija. 

Ievadot viņas tālruņa numuru interneta meklētājā, redzams, ka šī sieviete ir starptautiska spēlētāja — piedāvājumus viņa izvietojusi arī dažādās Krievijas, Polijas un pat Amerikas  sludinājumu vietnēs. 

Savukārt populārajā vietnē Ss.lv netrūkst sludinājumu, kas raisa daudz jautājumu. Vienā no tiem par 1500 eiro tiek piedāvāti 2,5 mēnešus veci pelēki franču buldoga kucēni. Pārdevējs sola, ka viņiem veikta vakcinācija un ir veterinārā pase, tikai sludinājumā nav norādīts, cik kucēnu viņam ir. Pievienotajam tālruņa numuram ir Lietuvas valsts kods +370, tas atrodams arī Krievijas un Igaunijas vietnēs. 

Sekoju pārdevēja norādēm un krievu valodā uzrakstu ziņu WhatsApp lietotnē. Ātri noskaidroju, ka kucēns tomēr neatrodas Rīgas rajonā, kā norādīts sludinājumā. «Cilvēki brauc pie mums, vai ar kurjeru [sūtām] — katru dienu brauc, varu atdot. Tas maksā 40 eiro. Vai arī varam uz robežas satikties. Visādi varianti ir. Jums jāizlemj — vajag jums vai nevajag.» 

Vīrietis turpat WhatsApp pēc mana lūguma pārsūta arī kurjera numuru. Viņš to saglabājis kā «Latvis Veziejas» jeb tulkojumā no lietuviešu valodas «latviešu pārvadātājs». 

«Mēs braucam tikai darba dienās. Mēs varam viņu paņemt. Tur ir franču buldogi, Bernes gans vai kaut kas tamlīdzīgs, ja? Kas jums tas ir?» jautā kurjers. Precizēju, ka franču buldogs. «Mēs paņemam Šauļos ap desmitiem vakarā un ap pusnakti mēs esam Jelgavā.» 

Prasu, vai var nogādāt arī līdz Rīgai? «Es negribu pa nakti atstāt šuneli pie sevis, uzņemties atbildību. Ja, piemēram, šodien saorganizē, ja jūs viņam nemaksājat ar pārskaitījumu, bet skaidrā naudā, tad mēs Rīgā piebraucam, paņemam naudiņu, vakarā paņemam sunīti un pusnaktī esam Jelgavā. Es jums nosūtīšu adresīti. Principā ir tā — es jums pateikšu kādu stundu iepriekš piegādes laiku, jums nosūtīšu punktu, adresi, un tajā brīdī, kad es jums pateikšu, jūs arī lēnu garu noliekat kafijas krūzi, braucat ārā no Rīgas un 40 minūtēs esat klāt un mani sagaidāt. Es no busa pārlieku pie jums pa taisno mašīnā.»

Šoferis saka, ka par kucēniem viņam zvanot katru stundu. Bet par naudas nodošanu neesot jāsatraucas: «Kad esat vienojušies par sunīti, dodiet ziņu — Matīsiņš iebrauks pakaļ naudiņai, es nosūtīšu auto numuru, lai tas ir īstais Matīsiņš. Bet tur jau pēc acīm būs redzams, ka lāga puika.» Uz atvadām vīrietis vēl palepojas, ka trīs gadu laikā tā pārvedis ap 100 kucēniem. 

Šādu scenāriju un dzīvnieka pirkšanu, to pat neapskatot, pieredzējušajai Austrālijas aitu suņu audzētājai un zoopsiholoģei Ingai Cerbulei izklausās pēc «šausmu filmas». Te būtu vietā atcerēties veco labo teicienu «kur aitas, tur cirpēji», viņa norāda. «Ir jāsaprot, ka, tāpat kā mēs nepirktu automašīnu to iepriekš neredzējuši, būtu vēl simtreiz muļķīgāk pirkt dzīvnieku, ko neesi iepriekš redzējis.»

Šajā gadījumā dzīvnieks tiktu ievests valstī pretēji prasībām par obligāto vakcināciju pret trakumsērgu. No ES dalībvalstīm kucēnu Latvijā drīkst ievest tikai pēc šīs potes saņemšanas vismaz 12 nedēļu vecumā un vēl 21 dienu ilgas karantīnas. Tas nozīmē, ka kucēnam, iebraucot Latvijā, jābūt vismaz 15 nedēļas vecam. Tomēr ne Igaunijā, ne Lietuvā tādas prasības nav, norāda Klučniece. Tāpēc tirgotāji no Baltkrievijas Lietuvā var ievest jaunākus kucēnus, un, «tā kā robeža stāv vaļā, nekādas pārbaudes nav, tad mierīgi ieved kucēnus pie mums», viņa skaidro. Kontrole tiek veikta tikai uz ārējām robežām — ar Krieviju un Baltkrieviju. 

Konstatējot pārkāpumus dzīvnieku tirdzniecībā, PVD var piemērot sodus, piemēram, ja netiek ievēroti nosacījumi par atsavināmā kucēna vecumu vai nepieciešamajiem dokumentiem. Fiziskām personām maksimālais sods ir 110 eiro. «Tas nav ļoti daudz, ņemot vērā, cik maksā kucēni, — vidējā cena tagad ir ap 1000 eiro,» atzīmē Riekstiņa. Tomēr ar tirdzniecību saistītie pārkāpumi kopējā statistikā nav izdalīti, tāpēc nav zināms sodīto personu skaits. 

Dzīvnieku patieso daudzumu, kas caur kaimiņvalstīm ienāk valstī, nav iespējams uzzināt. «Mums ir tikai divi skaitļi — viens ir apzinīgie dzīvnieku īpašnieki, kas reģistrējuši savus suņus, otrs — ievesto skaits. Bet to tumšo zonu, kas netiek reģistrēta, kuri tiek pārdoti neapzīmēti, nereģistrēti, tiešām neviens nenojauš,» skaidro Riekstiņa. 

Lauksaimniecības datu centrā (LDC) jūnija sākumā reģistrēti 164,2 tūkstoši suņu. LKF prezidente Klučniece gan uzskata, ka valstī nav vairāk par 125 tūkstošiem. Datubāzē joprojām varētu atrasties arī bojāgājuši dzīvnieki, kas nav izņemti no reģistra. 

Kucēni ir kļuvuši par iekārojamu tirgus preci. «Franču buldogi šobrīd ir pasaules topa šķirne, mēs viņus redzam lielām filmu zvaigznēm ārzemēs — Amerikā, Austrālijā, Eiropā,» norāda Kārkliņa. Svarīgi, ka dzīvnieks ir neliela auguma un ar īsu spalvu. «Visā pasaulē mainās mode uz dzīvniekiem» un mainās arī  funkcionalitāte. Pirms 15—20 gadiem cilvēkiem vajadzēja sargsuņus, savukārt tagad vairāk mīluļus, jo «sargāšanu jau nodrošina citas mūsdienu tehniskās iespējas, nevis turēt niknu suni, kas kodīs zaglim», saka Kārkliņa. 

Arī Latvijā šī šķirne ir pieprasīta — ar vairāk nekā 4,5 tūkstošiem pārstāvju tā ierindojas astotajā vietā LDC biežāk reģistrēto suņu šķirņu sarakstā, iepaliekot čivavām, labradoriem, takšiem, Jorkšīras terjeriem un vācu aitu suņiem. 

Pēc smagās cīņas par Neo dzīvību abi jaunieši nopietni pievērsās sludinājumu izpētei, lai no jauna uzmeklētu tirgotāju, kura pazuda pēc veterinārārstes aicinājuma elektroniski atsūtīt viņai kucēna mātes dokumenuts. «Mēs sazinājāmies ar vīrieti, kas pats brauc uz Lietuvu pakaļ, mums bija Lietuvas numurs. Nākamajā dienā tas jau bija pazudis,» stāsta Toms. «Viņš mums pateica, ka cena par kucēnu Lietuvā ir smieklīga pret to, par kādu viņu pārdod Latvijā, — viņi samaksā par kucēnu 30 eiro un pārdod par 350 eiro.» Arī Neo, visticamāk, ievests tieši caur Lietuvu. «Domājām — kā cilvēkam var nebūt sirds, bet beigās jau mēs sapratām, ka tas viss tiešām notiek tikai naudas dēļ, un dzīvnieks viņiem ir vienkārši kā telefons vai somiņa. Viņi atdod un nemaz nedomā par to, kas notiks,» saka Toms. 

Turpinot izpēti, jaunieši arī ievērojuši, ka šķirnes kucēna cena audzētavās ir krietni augstāka, nekā tā bija sludinājumā. «Viņi maksā, sākot no 800—900 eiro,» norāda Toms. 

Vietējās pavairotavas

Arī dažādās Latvijas vietās gadu gaitā uzietas vairākas suņu pavairotavas. Lai gan sarunvalodā jau nostiprinājies termins «nelegālā audzētava», tādu «legālu» vai «nelegālu» audzētavu nav — ir dzīvnieku turēšanas vietas, kurās vai nu ievēro, vai neievēro normatīvo aktu prasības, skaidro Riekstiņa. 

Latvijā netrūkst gadījumu, kad pavairotāji peļņas nolūkā klaji pārkāpuši dzīvnieku labturības prasības. «Biznesa pamatā ir mazāki izdevumi, lielāki ieņēmumi — tas ir biznesa princips, un nav lētāka biznesa par dzīvnieku ražošanu, jo tev nekas nav jādara, mamma viņus baro. Tev ir jābaro tikai tā kuce,» skaidro Kārkliņa. «Un pēc tam liec Ss.lv, liec Facebookā un prasi naudu no cilvēkiem, un dod prom, ignorējot visu — kādā vecumā tu drīksti atdot, un kas tev ir jāizdara līdz tam.»

Juglas patversmē Labās mājas vairākkārt nonākuši suņi, kas izņemti no pavairotājiem. Kārkliņa atminas, ka pēdējais gadījums, kad pavairotājiem atņemtie kucēni nonāca patversmē, bija tad, kad PVD saņēma signālus un devās pārbaudīt Rumbulas dārziņus, kuru teritorijā ne pirmo reizi skraidījuši kucēni, — atrasti 15 un vēl trīs pieauguši suņi. Antisanitārija bijusi uzkrītoša. 

Esošā kārtība paredz, ka šādos gadījumos īpašniekam uzreiz dzīvniekus konfiscēt nevar — ja PVD vai policija pieņem lēmumu par dzīvnieku izņemšanu, tie tiek nogādāti glabāšanā kādā no patversmēm, kas noslēgušas līgumu ar Nodrošinājuma valsts aģentūru. Kamēr izņēmējs nav pieņēmis lēmumu, ko darīt ar dzīvniekiem, patversme nav tiesīga nodot viņus adopcijai, skaidro Kārkliņa. «Ja tie ir šķirnes dzīvnieki, īpašnieki, kam pieder tie kucēni vai suņi, noteikti spirinās.» Viņi cīnās ar PVD un policiju, raksta vēstules, ka grib atgūt savu mantu un ka viss tiks sakārtos atbilstoši prasībām. 

Ja tiek pieņemts lēmums dzīvniekus konfiscēt, tad pirmpirkuma tiesības pienākas patversmei, kurā tie izmitināti. Tad patversme tos nopērk no Nodrošinājuma valsts aģentūras, kura savukārt aprēķina izdevumus, kas radīti valstij par dzīvnieku turēšanu patversmē, un rēķinu nosūta bijušajam īpašniekam. 

Patversmē bijuši arī citu pavairotāju suņi — reiz tur nonākuši 48 bezšķirnes suņi no pamestas lauku mājas. «Tur tikai ieved tačku ar kaut kādiem gaļas atgriezumiem, un tad viņi paši tur vairojas, mirst, pārojas,» skaidro Kārkliņa. Bijuši arī špici, jorki, toiterjeri. 

«Protams, cilvēks labāk darbosies ar šķirnes dzīvniekiem, jo tā viņš var dabūt vairāk naudiņas,» norāda Kārkliņa. Kucēnu barošana, vakcinēšana, attārpošana — tas viss rada izmaksas. «Pavairotājs ir biznesmenis — viņš visu laiku skaitīs savu naudu. Tas pārvēršas par biznesu tikai tad, kad tu ekonomē uz izdevumu rēķina. Tā ir ābece,» skaidro Kārkliņa. «Mēs paši diemžēl uzturam šādu tirdzniecību, jo, kur ir pieprasījums, tur ir piedāvājums.» 

Gaidāmi uzlabojumi 

Lai sakārtotu tirdzniecības sfēru un nodrošinātu labturības prasību ievērošanu, nepieciešams stingrs regulējums. 

PVD kopā ar Zemkopības ministriju ir izstrādājuši priekšlikumus, kas būtu jāievieš, lai nodrošinātu dzīvnieku izsekojamību. Tie paredz, ka pie katra sludinājuma, ieskaitot sociālos tīklus, būs jānorāda ne tikai dzīvnieka čipa jeb identifikācijas numurs, bet arī viņa mātes čipa numurs. Tas nodrošinās ne tikai izcelsmes, bet arī īpašnieku maiņas izsekojamību, «lai nerastos tāda situācija, ka pirmais īpašnieks parādās tas, kurš ir viņu nopircis, nevis tas, kurš ir pārdevis», skaidro Riekstiņa. «Tagad noteikumos par labturības prasībām ir paredzēts, ka kucei gadā var būt tikai viens metiens, līdz ar to, atlasot datus pēc mātes identifikācijas numura, mēs varētu arī redzēt, cik viņai kucēnu gada laikā ir bijis. Tad arī labturības prasību kontroli varētu tādā veidā nodrošināt.»

Sakārtot istabas dzīvnieku pavairošanas jomu un padarīt to caurspīdīgāku un izsekojamāku ir viens no PVD mērķiem. 

Bet — vai šo biznesu vispār var izskaust? Kārkliņa šajā ziņā ir pesimistiska. «Pasaule nekur vēl nav varējusi izskaust. Ir jāmēģina radīt sistēmu, kas maksimāli rada neērtības to darīt. Tātad jābūt daudz biežākai kontrolei un lielākiem sodiem, bet no sākuma inspekcijām — krietni dūšīgākām.»

«Darījumi šobrīd nenotiek kā agrāk — tie nenotiek tiešā kontaktā. Pēc būtības vienīgais, kas būtu jākontrolē, ir virtuālais tirdzniecības placis, jo darījums ilgst piecas minūtes — naudas nodošana, kucēna paņemšana. Ja kontrolēs virtuālo plūsmu, darījums nemaz nenotiks. Ja katrs varēs pārbaudīt mikročipu, viss būs kārtībā,» pārliecināta ir Konopore. Lietuva jau pamazām ievieš šādu risinājumu. 

«Mēs esam tikai un vienīgi par to, lai Latvijas līmenī to ierobežotu. Mēs nespēsim apturēt to starptautiski, bet vismaz Latvijas līmenī to ierobežot līdz pēdējam,» saka Toms, kura rūgtā pieredze var kalpot par brīdinājumu citiem. 

Bet kā droši iegādāties kucēnu? «Pirmkārt, nevajag iegādāties kucēnu no bagāžnieka patiltē. Tas ir pirmais noteikums,» saka profesionālā audzētāja un zoopsiholoģe Cerbule. Izvērtējot audzētāju, no kura pirkt kucēnu, jāsāk ar pašu pamatu — jānoskaidro, vai kucēns ir čipēts, reģistrēts un vakcinēts. «Ja šīs pamatlietas nav izdarītas, tūlīt ir jautājums, kāpēc audzētājs ir ekonomējis uz šo būtisko lietu rēķina? Un uz ko vēl audzētājs ir ekonomējis?» Jāpārliecinās arī par to, ka kucēns sasniedzis astoņu nedēļu vecumu — tikai tad viņu drīkst atsavināt. Jāapskata arī kucēnu mamma, vērtējot gan viņas izskatu, gan uzvedību, un arī vide, kādā sunītis aug, — tai jābūt tīrai un drošai.

Viņa kā audzētāja ir gatava jebkurā brīdī paņemt atpakaļ sunīti un atdot naudu, ja saimnieks vairs nevar par to pienācīgi parūpēties. 

«Man kā audzētājai gala misija ir tās laimīgās beigas. Un ar to es atšķiros no pavairotājiem. Pavairotājiem laimīgās beigas ir naudiņa makā, man laimīgās beigas ir sunim dzīve kā pasakā,» saka Cerbule.

Foto no PVD un personīgā  arhīva 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu