Ir uzskats, ka ar vārdu “vēsture” var apzīmēt visu no seniem laikiem līdz 50 gadiem pirms šodienas. Pēc jaunākajiem statistikas datiem, 41,7% no Latvijas 1 893 223 iedzīvotājiem ir dzimuši pirms 50 vai vairāk gadiem. Tātad ir vēl ciešas saites ar visjaunāko vēsturi, bet kā ir ar mazliet senākiem laikiem? Simtgadnieku ir nedaudz, bet tad drīz pazūd dzīvā saite ar tautas un valsts vēsturi.
Mēs mēdzam paļauties uz to, ka mūsu vēstures saglabāšanu nodrošina arhīvi, bibliotēkas un muzeji, bet to iespējas tomēr ir ierobežotas. Arhīvos atrodas tas, ko varētu nosaukt par mūsu formālo vēsturi – oficiāli valsts dokumenti, baznīcas grāmatas, okupācijas varas deportēto saraksti, krimināllietas, citu iestāžu dokumenti. Arvien populārāka kļūst ģimenes koku pētīšana, sevišķi izmantojot lielo materiālu daudzumu, kas ir jau digitalizēts un pieejams internetā, pašam pētniekam ērti sēžot pie datora savās mājās jebkur pasaulē.
Bibliotēkās atrodas grāmatas, laikraksti, kartes no visādiem laika periodiem, un daudz no tā arī ir pieejams internetā.
Tomēr paliek ļoti daudz, kas nav kaut kādā veidā piefiksēts jau minētajos arhīvos, bibliotēkās un muzejos. Vēstures pētniecībā visu laiku uzpeld jauna informācija un jauni materiāli, kuri glabājušies privātpersonu īpašumā, dažreiz pat par tiem nezinot. Piemēram, lauku mājā pēkšņi atrod dokumentus, kuri bijuši noslēpti sienā. Vai arī aprakti metāla kastē, kā bija ar Latviešu leģiona 6. Robežapsardzības pulka dokumentāciju no 1944. gada, ko pirms mēneša anonīmais entuziasts nodeva Kara muzejam. Apraktā kaste bija atrasta Brocēnu novada Remtes pagastā.
Bieži vēsturiskās vērtības nav šādā veidā noslēptas, bet stāv acu priekšā. Nenovērtētas. Daži uzskata vecās lietas, vecos dokumentus par nevajadzīgiem krāmiem, un, piemēram, vecam cilvēkam aizejot mūžībā, visu gados sakrāto ved uz konteineru izmešanai. Dažreiz pats īpašnieks ar vecumu sāk atkratīties no gadiem sakrātā.
Viena galējība ir visu izmest ar domu, ka vēsture nav svarīga. Otra galējība ir paturēt pilnīgi visu, tādējādi apkraujoties ar patiešām nevienam nevajadzīgām lietām. Abas galējības ir sliktas.
Šīs pārdomas sevišķi attiecas uz latviešu trimdinieku sakrātām vēstures liecībām, jo vienkārši tie sastāda skaitliski mazāko daļu no mūsu tautas. Katra izmestā vecā grāmata varētu būt pēdējais eksemplārs, kas vispār vēl pasaulē pastāv. Katrs izmestais dokuments varētu būt pēdējā liecība par kādu trimdas posmu.
Kopsim savu vēsturi un savas vēstures liecības!
Komentāri (2)
100pants 01.06.2021. 13.22
Kopsim savu vēsturi!!!!! tas ir vāks!
Mums jau bija izcili vēstures kopēji: Vilis Samsons un Valdis Klucis. Daudz pie vēstures kopšanas (lasi viltošanas) ir piestrādājuši tādi kremļa kājslauķi, kā Aivars Stranga, Ilga Gore – Kreituse, Liniņš un daudzi citi un tāpēc daudzi neizglītoti latvietīši ber sev pelnus uz galvas par mūsu varoņu – leģionāru veikumu Staļina/Rūzvelta WWII, kaut arī viņiem būtu jālepojas par to, ka leģionāri katra krievu necilvēka ģenētiskā atmiņā ir iedzinuši sarkanarmiešu aiz bailēm piepļūtītos kerzavikus.
P.S. Varbūt vēstures kopšanas vietā būtu bija jāraksta vēstures selekcija, kas precīzāk atspoguļotu vēstures izvarotāju darbu šodienas Latvijā?
0
Atis Priedītis 31.05.2021. 15.05
Latvijas vēsture pilnīgi apzināti tiek viltota ar domu – neviens jau neko neuzzinās. Pilnīgi meli it tas kas tiek rakstīts par VDK darbību Latvijā pēc 1986.gada. Ja Googlē ir atrodami gandrīz 2 miljoni rakstu par cilvēku psiholoģiskā terora metodes Zersetzung izmantošanu vācu valodas vidē un 1000 krieviski, tad Latvijas lielie masu mediji par šādām vajāšanām kategoriski atsakās kaut ko publicēt. To cilvēku liecības, kuri šādām vajāšanām tika pakļauti tiek atzītas par fantāzijām un murgiem. Kārtējo reizi esmu spiests rakstīt par to, ka esmu par šādām vajāšanām izdevis divas grāmatas – “Gan jau rīts mūs atradīs” un “Kristaps – slepenie protokoli”. Pagaidām tās Latvijā ir vienīgās literārās liecības par tā laika notikumiem.
0