Facēliju lauks, kur medu ievākt bitēm.
Jau vairāk nekā 30 gadus mūsu konvencionālajā zemnieku saimniecībā lieliski sadzīvo divas nozares, kuras aktīvi cenšas pretnostatīt, – bites un rapsis. Ne jau viss ir tikai melns vai balts, vienmēr ir arī zelta vidusceļš.
Liepājas pusē, Durbes novadā apsaimniekojam 560 hektārus zemes. Esam gan klasiska graudkopības saimniecība ar kviešiem un rapsi, gan arī ļoti neparasta saimniecība. Mēs 30 gadus nodarbojamies ar zālāja sēklu audzēšanu, 25 gadus audzējam zirņus vismaz 10% apmērā no kopplatības. Savukārt pēdējos trīs gadus lielā platībā audzējam arī facēliju – violetu nektāraugu, kas ļoti patīk bitēm.
Ņemot vērā, ka sākām audzēt zālāju sēklas, āboliņu, tad bija nepieciešamas apputeksnētājas, tāpēc sākām nodarboties arī ar biškopību. Gan paši audzējam rapsi, ko vajadzības gadījumā smidzinām ar insekticīdiem (kaitīgo kukaiņu populāciju ierobežošanai), gan 200 metru attālumā ir 25 hektārus liels kaimiņa rapša lauks. Un, ja bites trāpās blakus rapsim, saimes speciāli prom nevedam, jo zinām, ka nekas tām nedraud, pretēji publiski kultivētajam mītam. Ar kaimiņu mums ir lieliskas attiecības, zinām, ka viņš ievēro visus noteikumus un smidzināšanu, ja nepieciešams, veic naktī, kad bišu uz lauka nav.
Rapsi smidzina pirms ziedēšanas
Cilvēki patiesībā dzīvo un strādā saprātīgi, protams, ar izņēmumiem. Un tādi ir gan lauksaimnieku, gan biškopju, gan politiķu vai mednieku vidū. Bieži tiek izplatīts mīts, ka, tiklīdz rapsis sāk ziedēt un tur parādās bites, lauksaimnieki skrien smidzināt insekticīdu. Tas ir pilnīgi aplami. Ja rapsis jau sāk ziedēt, tad insekticīdu vairs nav jēgas izmantot, tas jādara pirms ziedēšanas, kad uzbrūk bīstamākie kaitēkļi. Ja ziedošā rapsī strauji izplatās postošas slimības, tad ziedošu lauku smidzinām ar fungicīdiem (sēņu ierosināto augu slimību ierobežošanai). Tās būtībā ir tādas pat zāles, kā dod dzīvniekiem – suņiem, kaķiem, govīm vai cilvēkiem, ja ir gadījusies kāda saslimšana. Starp citu, pa reizei zāles dod arī pašām bitēm, ja stropā izplatījusies slimība, bet to parasti nestāsta.
Varam padalīties ar pieredzi, kādas problēmas visu šo gadu laikā ir bijušas ar rapsi un kādas – ar bitēm. Ziemas rapsim krustziežu spīdulis (vispazīstamākais ziemas un sevišķi vasaras rapšu kaitēklis) ir katru gadu. Šķiet mazs un nenozīmīgs kaitēklis, tomēr tas knaši izēd ziedkopu un tur neveidojas pāksteņi. Bet pietiek ar vienu smidzināšanas reizi, lai ražu pasargātu un kaitēkļa izplatību novērstu. Vasaras rapšus mūsu pusē audzēt nevaram, jo kaitēkļi to iznīcina pilnībā un tos faktiski nav iespējams ierobežot. Kad spīdulis migrē uz vasaras rapsi, tad tur ir cauri – visus pumpurus izgrauž tā, ka vasaras rapsis pat nespēj uzziedēt.
Biteniekam grūti atzīt savu kļūdu
Biškopībā līdztekus daudziem profesionāļiem netrūkst arī amatieru, un teju visas konfliktsituācijas augkopjiem ir tieši ar amatieriem. Nereti pastāv uzskats, ka bite kā savvaļas radība dzīvo pati par sevi. Ja man ir strops, tad viss notiks pats no sevis un atliks vien iet savākt medu. Tomēr ne velti ir teiciens, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt. Ir ļoti daudz iespēju paviršākiem saimniekiem savas rīcības dēļ bites pazaudēt. Piemēram, ja nenovaktē, ka ir bišu ērce, peru puve vai kāda cita kaite. Ja tā bišu saime ir dikti švaka un kādas slimības novārdzināta, var sagadīties, ka tā bite nokrīt arī blakus laukam. Parasti tad biteniekam ir ļoti grūti pieņemt, ka vainīgs esi pats, un cilvēks vainu meklēs ne savā neizdarībā, bet paziņos, ka vainīgs ir kaimiņš ar smidzinātāju.
Bišu saimju skaits šo gadu laikā mums nemainīgi saglabājies 10 līdz 20 saimju robežās. Ik gadu iegūstam ap 500 kg līdz pat tonnai medus, tāpēc pie saimju pavairošanas speciāli nestrādājam. Pietiek gan pašiem, gan tirdzniecībai un suvenīriem. Jā, gadās kādu saimi zaudēt, lielākoties tas ir uz pašu sirdsapziņas un pašu vainas dēļ. Šo 30 gadu laikā mēs neesam novērojuši, ka būtu kāda saistība ar rapsi un tā smidzināšanu. Ir gadījies palaist garām bišu ērču invāziju, vēsākos pavasaros gadās, ka saime saslimst ar bišu pavasara caureju. Tā ir slimība, kas saimi lēni novārdzina, pazemina ziemošanas spēju un var izraisīt bojāeju.
Bites ir drošās rokās
Problēmas rodas arī tad, ja biškopis no peru telpas neizņem rāmjus, kas sacukurojušies ar pērnā gada medu, vai barība ieskābusi. Arī laba ventilācija ir ļoti svarīga, lai nav pārlieku liels mitrums stropā. Ja gadās bišu nobirums zem rāmjiem, citas bites netiek ārā izlidot. Arī ja vēders pārāk pilns, nekāda čakla strādāšana nesanāks. Tā kā kopumā biškopība ir ļoti smalka padarīšana un ļoti daudz kas var noiet greizi, ja tā nav pamatnodarbošanās, maizes darbs. Nav gadījies dzirdēt, ka lielo dravu īpašniekiem būtu kādas problēmas, jo viņi labi zina, kāds darbs, zināšanas un rūpes jāiegulda, lai viss būtu kārtībā. Teju visi panikas cēlāji ir biškopības hobija saimnieki, kuriem nereti pietrūkst zināšanu.
Mēs esam labs piemērs tam, ka bites un rapsis var viens otru lieliski papildināt, un esam pārliecināti, ka Latvijā bišu populācija ir ļoti drošās rokās. Drīzāk jau cilvēks pats sevi iznīcinās nekā bišu vai citu kukaiņu trūkums. Sabiedrība ir jāglābj no panikošanas, šī naida kurināšana, kas tagad notiek, nav pieņemama. Lauksaimnieki ar biškopjiem labi sadzīvo, jo mēs visi esam lauksaimnieki un cits no cita iegūstam. Tiek uzsvērts, ka augkopis biškopim dara tikai sliktu, bet tiek klusēts par lielajiem rapša medus ienākumiem.
Biškopji no Kandavas vairākus gadus ved bišu saimes uz mūsu facēliju. Arī šogad jau zvanīja, jo atkal vedīs bites. Facēliju ir tik daudz, ka droši arī citi biškopji var savus stropus pie mums izganīt. Mēs teiktu, ka ziņu virsrakstos būtu jāizvairās no ekstrēmistiem, jo reālajā dzīvē nekas nav tik traki. Nevajag atbalstīt šos darboņus. Nevajag ieciklēties tikai uz vienu lietu, vienu skaļi pasniegtu gadījumu, jo kopumā viss ir kārtībā.
