Nesen manu uzmanību piesaistīja diskusijas, kas notiek Latvijā saistībā ar Paralimpiskā sporta centra būvniecību. Tā kā uzskatām, ka publiskajā telpā ir nonākusi arī maldinoša informācija, Starptautiskā Paralimpiskā komiteja vēlētos paskaidrot savu nostāju šajā sakarā, proti, 1) kādēļ gan olimpiskās, gan paralimpiskās spēles organizē tā pati komiteja un kāpēc tās notiek secīgi pēc kārtas tajā pašā norises vietas pilsētā; un 2) kādēļ mēs uzskatām, ka joprojām ir vajadzīgi specializēti paralimpiskā sporta centri.
Olimpiskās un paralimpiskās spēles
ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām ir uzskatāma par ceļvedi, cenšoties globālā mērogā panākt izmaiņas sabiedrības kultūrā un izpratnē, lai pilnībā integrētu personas ar invaliditāti sabiedrībā un garantētu viņu cilvēktiesību ievērošanu. Tas nozīmē, ka ir jānojauc barjeras, kas neļauj šiem cilvēkiem izmantot tādas pašas iespējas kā visiem citiem. Tādēļ ikvienai valstij, kas šo konvenciju ratificē, ir jāatzīst, ka izslēgšana pastāv un ka ir nepieciešamas fundamentālas izmaiņas, lai to novērstu. Lielākajai daļai valstu grūtības sagādā, piemēram, pāreja no segregētas izglītības sistēmas uz iekļaujošu izglītības sistēmu.
Pielāgotajam sportam kopumā, kā arī paralimpiskai kustībai ir būtiska loma, lai panāktu šādas uztveres maiņu divos virzienos:
- pirmkārt, tiesības piedalīties sporta, atpūtas un izklaides pasākumos ir nostiprinātas Konvencijas 30. pantā, un šis ceļvedis nosaka, ka ir jāveic viss nepieciešamais, lai nodrošinātu visiem vienlīdzīgu piekļuvi šai cilvēka dzīves un pieredzes svarīgai dimensijai;
- otrkārt, sports var arī kalpot ANO Konvencijas “kultūras pārmaiņu” vīzijai kā izmaiņas veicinošs katalizators.
Raugoties no šī skatpunkta vai ņemot vērā šo otro mērķi, rodas labāka izpratne par to, kas ir paralimpiskā kustība un ka tā pastāv, kā norāda tās nosaukums, paralēli olimpiskajai kustībai.
Kāpēc tai jābūt paralēlai? Kāpēc iekļaujošās izglītības noteikumus nepiemēro tādā pašā veidā? Tie visi ir pamatoti jautājumi. Un atbilde ir – paralimpiskajai kustībai un jo īpaši paralimpiskajām spēlēm piemīt unikāla spēja paātrināt kultūras izmaiņas, kuru ieviešanu vēlas panākt ANO Konvencija.
Tā kā paralimpiskās spēles ir trešais pasaulē visvairāk skatītais sporta pasākums, tās ļauj uzrunāt plašāku auditoriju, lai visā pasaulē cildinātu un novērtētu cilvēkus ar invaliditāti par viņu sasniegumiem sportā.
Konvencijas 5. panta 4. punkts nosaka, ka “īpašos pasākumus, kas ir nepieciešami, lai paātrinātu vai sasniegtu personu ar invaliditāti faktisku vienlīdzību, neuzskata par diskrimināciju šīs konvencijas nozīmē”.
Paralimpiskās spēles ir tieši šāds (un arī visefektīvākais) “īpašais pasākums”. Uzskatiet to par nepieciešamo pozitīvo diskrimināciju jeb pozitīvo rīcību, kas, atbilstoši tās definīcijai, ir īslaicīgs pasākums, lai dotu ierosmi pārmaiņām kultūrā un tādējādi ātrāk panāktu vēlamās izmaiņas sabiedrībā un politikā.
Cerams, ka pēc 20 vai 50 gadiem sabiedrība būs patiešām iekļaujoša un invaliditāte būs tikai viens no raksturojošiem parametriem, līdzīgi kā īpašības – garš, īss, gaišmatis vai tumšmatis. Taču šodien tā vēl nav. Mums ir jāsaskaras ar izslēgšanu, jo ir vesela sociālā grupa, kura nevar piekļūt savām pamata cilvēktiesībām, jo tai piemītoša īpašība izvirza veselu virkni barjeru, kas šodien joprojām ir sastopamas teju visur.
Kādēļ gan nesarīkot vērienīgu starptautisku pasākumu, lai pievērstu visas pasaules uzmanību šai sociālajai grupai, dodot tai iespēju paust savu viedokli? Šie cilvēki ir augstākās raudzes sportisti, kuri ir atšķirīgi un lepojas ar to.
Paralimpiskās spēles ir vienīgais globāla mēroga notikums pasaulē, kur invaliditāte ne vien tiek respektēta vai pieciesta, bet ir arī atzīta un novērtēta, ar televīzijas starpniecību aptverot vairāk nekā 4 miljardu lielu auditoriju.
Cilvēki ar invaliditāti, tāpat kā citas minoritātes, ir pelnījuši savu tribīni un platformu, no kuras uzrunāt sabiedrību. Paralimpiskās spēles ir šāda pārmaiņas rosinoša platforma. Ļaujiet viņiem to izmantot!
Paralimpiskie sporta centri
Tāpat kā saistībā ar iepriekšminēto tēmu arī šajā sakarā ir radies nepareizs priekšstats. Jā, ideālā pasaulē mums varbūt nebūtu vajadzīgi speciāli sporta centri sportistiem ar invaliditāti. Diemžēl mēs vēl nedzīvojam ideālā pasaulē. Daudzās valstīs iekļaujošu sporta centru modelis vienkārši nedarbojas. Ne tikai sporta centru vides nepieejamības dēļ. Galvenā problēma ir pilna apjoma piekļuve sportistiem ar invaliditāti, jo viņi neatrodas sporta centra lietotāju prioritārā saraksta augšgalā.
Ir svarīgi paskaidrot, ka šajā gadījumā ir runa par valsts līmeņa sporta centriem. Šādi centri piedāvā ne tikai sporta laukumus, bet arī sniedz citus pakalpojumus, kas saistīti, piemēram, ar sporta zinātni, uztura zinātni, sporta medicīnu, fitnesa centriem, psiholoģisko atbalstu, izglītību, izmitināšanas iespējām utt. Tā ir visaptveroša pieeja, jo runa ir par profesionāliem sportistiem. Viņi nenāk tikai nedaudz patrenēties laukumā. Viņiem ir iespēja pilnībā izmantot visu pieejamo infrastruktūru. Tāpēc dažādu sporta veidu un dažādu valstu sporta federācijām ir savas atsevišķas sporta bāzes, jo viņiem ir vajadzīga sava īpaša sporta infrastruktūra, kas ir pieejama pilnā apjomā jebkurā diennakts laikā.
Profesionālie sportisti ar invaliditāti, paralimpieši un topošās paralimpiskā sporta zvaigznes ir tādi paši sportisti. Arī viņiem nepieciešama šāda sporta bāze, kas būtu pieejama pastāvīgi pilnā apjomā. Nereti viņi atrodas “integrēto” sporta centru prioritāro lietotāju saraksta beigās, tāpēc gadās, kā minēts iepriekš, ka viņi vispār netiek pie pakalpojumiem, kuriem būtu jābūt pieejamiem visiem.
Tādēļ specializētie paralimpiskie sporta centri pastāv visā pasaulē. Gan vadošajās paralimpiskā sporta valstīs, piemēram, Ķīnā, Ukrainā un Krievijā, gan valstīs, kas uzskatāmas par jaunpienācējām šajā sportā, piemēram, Meksikā un Nikaragvā, ir vai tiek būvēti specializētie paralimpiskie sporta centri, novērtējot profesionālo sportistu ar invaliditāti vajadzības.
Arī savā valstī, kad biju Brazīlijas Paralimpiskās komitejas prezidents, esmu vadījis Nacionālā paralimpiskā sporta centra būvniecību, kurš tika atklāts 2016. gada sākumā. Šāds centrs bija vajadzīgs tieši tādēļ, ka daudzu gadu garumā ne valsts, ne privātās struktūras nespēja nodrošināt sportistiem ar invaliditāti vienlīdzīgu piekļuvi sporta infrastruktūrai un pakalpojumiem, kuriem bija jābūt pieejamiem.
Mani pārsteidz tas, ka šādas diskusijas nerodas, kad parastā sporta disciplīnu, piemēram, futbola vai volejbola pārstāvji pieprasa savus sporta centrus. Izklausās tā, it kā sportisti ar invaliditāti nevarētu būt profesionāli sportisti vai ka viņiem nepienāktos tāda pati infrastruktūra kā viņu kolēģiem, kuriem nav invaliditātes.
Iespējams, ka nākotnē mums nebūs vajadzīgi specializēti sporta centri sportistiem ar invaliditāti. Integrācija pastāv, kad tiek nodrošinātas vienādas iespējas. Diemžēl pašlaik daudzās valstīs tā vēl nav realitāte. Necenšoties panākt Paralimpiskā sporta centra izveidi, Latvijas Paralimpiskā komiteja neattaisnotu savas pastāvēšanas iemeslu, proti, piedāvāt labāko iespējamo infrastruktūru un pakalpojumus, lai Latvijas sportisti ar invaliditāti spētu sasniegt izcilus rezultātus sportā, kā arī iedvesmotu Latvijas sabiedrību un mainītu tās attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti.
Pagaidām nav neviena komentāra