Runājot par iedzīvotāju gatavību vakcinēties, nereti tiek minēts, ka dažādu vecuma un tautību iedzīvotāju grupām ir atšķirīgs viedoklis. Pakāpeniski kritiskā noskaņa samazināsies, neatkarīgi no vecuma vai tautības. Patlaban, mācību gada beigās, emocijas un nogurums ir sakāpinātā līmenī, tāpēc daļa vēl nav lēmusi par labu vakcinācijai.

Pedagogus ietekmē nogurums un mācību gada beigas

Lai gan publiskajā telpā ir izskanējusi informācija, ka no aptuveni 35 tūkstošiem pedagogu vakcinējušies ir tikai aptuveni 10 tūkstoši un pedagogi kopumā nesteidz vakcinēties, skolā, kurā strādāju, ir ļoti liela atsaucība un gatavība. Domāju, ka liela daļa skolotāju visā Latvijā pašlaik ir ārkārtīgi noguruši un tieši tas mazina viņu aktivitāti. Arī atbildes uz jautājumiem par vakcināciju nereti ir vairāk emocionālas, nevis racionālas.

Ja vēlamies sekmēt skolotāju gatavību vakcinēties, pirmām kārtām jādomā par emocionālo labsajūtu, turklāt visos līmeņos. Mani ļoti uztrauc pirmsskolas, kuras visu pandēmijas laiku darbojas klātienē, un tajā pašā laikā tieši pirmsskolu pedagogi nereti jūtas nenovērtēti. Mēs ļoti labi zinām, ka ir vecāki, kuri uz skolas un pirmsskolas nodarbībām palaiž arī saslimušus bērnus, turklāt tā bija arī pirms pandēmijas. Tas faktiski nozīmē, ka pedagogi nereti ir pirmajās frontes līnijās, tāpat kā mediķi.

Atrast veidu, kā motivēt

Arī mācību gada beigas vienmēr ir smags posms, īpaši, kad gandrīz viss gads aizvadīts attālinātajās mācībās. Pedagogi ir noguruši, emocionāli jūtīgi, tāpēc ļoti rūpīgi jāmeklē veidus, kā viņus uzrunāt un motivēt. Tam, ka skolotāji tiek novērtēti, jāizskan arī no politikas veidotāju un valstsvīru puses. Ir skaidri un gaiši jāpasaka – skolotāji ir mūsu varoņi! Un tā patiešām ir, jo arī skolotāji ik dienas uzņemas lielu risku.

Ja runājam par mazākumtautību skolām, jāpiezīmē, ka šeit emocionālais fons ir vēl spilgtāks. Tas veidojies jau vēsturiski un skolotāji mēdz justies apspiesti. Cilvēku pretestība vai aizsardzība pret dažādiem politiskajiem lēmumiem ir daudz lielāka. Lai to mazinātu, nepieciešama komunikācija un pārbaudīta informācija arī krievu valodā.

Esmu droša, ka kritiskā noskaņa pakāpeniski mazināsies gan pedagogu, gan citu neizlēmušo sabiedrības grupu vidū. Turklāt skolotāji ir tendēti domāt un rūpēties par citiem. Vēlme darboties sabiedrības un nākamo paaudžu labā nereti arī nosaka profesijas izvēli. Tāpēc esmu pārliecināta, ka skolotāji darīs visu iespējamo, lai mūsu bērni var droši mācīties klātienē.