Latvijas veselības aprūpes sistēma turpina radīt jaunus pacientus

Latvijā lielu daļu kardiovaskulāro saslimšanu varētu novērst ar efektīvāku veselības aprūpes funkcionēšanu un savlaicīgiem profilakses pasākumiem. Diemžēl esošajā sistēmā tas nav iespējams, jo tā nespēj pacientiem nodrošināt svarīgu pakalpojumu pieejamību, pandēmijai situāciju tikai pasliktinot. Arī pērn ar pompu pasniegtā jaunā zāļu izrakstīšanas kārtība diemžēl nekalpo par labu pašiem pacientiem, ilgtermiņā prognozējot lielāku medikamentu izmaksu slogu uz pacientu, dārgākas valsts izmaksas pacientu ārstēšanā un pat agrīnu pacientu mirstību. Tikmēr kompensējamo zāļu sarakstā ir medikamenti, kuriem tur nav jābūt, bet nav to, kuru pieejamība ir kritiska.

Covid-19 ārkārtas situācija ir aizēnojusi citu svarīgu pakalpojumu darbību, aizkavējot nopietnu slimību ārstēšanu un savlaicīgu diagnostikas veikšanu jaunām saslimšanām. Jau pagājušā gada vasarā tika pieredzēts liels skaits kardiovaskulāro slimību saasinājumu un citas akūtas situācijas, apdraudot pacientu veselības stāvokli. Pašlaik rindas pie ārstiem un medicīnas pakalpojumiem ir diezgan garas, pastāv grūtības dabūt pierakstu pat pie ģimenes ārsta. Daudzkārt atklājas, ka pacientu vidū trūkst informētības, ka ambulatorā veselības aprūpe ir pieejama pilnā apjomā. Šāda notikumu gaita atstās nopietnas sekas ilgtermiņā – jau tagad ir atklātas ielaistas slimības, ir vairāk infarktu un citu kardiovaskulāro saslimšanu, kas var rezultēties arī nopietnās blakus slimībās un iespējamā agrīnā pacientu mirstībā.

Izplatītākais nāves cēlonis Latvijā ir sirds un asinsvadu slimības, kur daudz saslimšanas gadījumu būtu novēršami, ja tiktu paplašināta veselības aprūpes pieejamība un steidzamības kārtā veikta neefektīvo procesu pārskatīšana.

Arī daudzus nāves gadījumus varētu novērst ar mērķtiecīgāku, uz pacientu vērstu veselības aprūpi, taču saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem, Latvijā joprojām ir viens no visaugstākajiem ar profilaksi novēršamas mirstības un ar ārstēšanu novēršamās mirstības rādītājiem Eiropas Savienībā, apliecinot esošās veselības aprūpes sistēmas neefektivitāti.

Kompensējamie medikamenti kā drošs atbalsts terapijas nepārtrauktībai

Valsts sniegtais atbalsts veselības aprūpes pieejamībā, arī medikamentu iegādē, ir izšķirīgs balsts pacientiem, lai arī tādos trauksmainos laikos kā šis viņu terapija neciestu. Taču jāsaka, ka pastāvošais valsts atbalsta mehānisms medikamentu pieejamībā Latvijā sasien rokas ārstiem un rada riskus pacientiem.

Kārtība, kas stājās spēkā 2020. gada aprīlī un kur zāļu receptē tiek norādīta zāļu aktīvā viela, nevis to nosaukums, neatvieglo jau tā sarežģīto ārstēšanas gaitu un itin bieži nepavisam neizrādās lētākais risinājums pacientam.

Lietas jāsauc īstajos vārdos – jaunā kompensējamo medikamentu izrakstīšanas kārtība, kuras mērķis it kā ir atvieglot un efektivizēt zāļu izrakstīšanas sistēmu, patiesībā valstij ilgtermiņā izmaksās dārgāk un pacientam nodarīs lielāku kaitējumu.

Nereti pacienti konstatē tādas veselības problēmas kā asinsspiediena svārstības vai holesterīna līmeņa paaugstināšanās, uzsākot jaunās references zāļu lietošanu. Tas liecina par zāļu neefektivitāti un dažreiz pat to izraisītajiem blakusefektiem, panākot, ka līdzšinējie terapijā sasniegtie rezultāti cieš fiasko. Vienlaikus jaunā zāļu izrakstīšanas kārtība neparedz pacientiem kompensāciju tiem iepriekš piemeklēto un savu efektivitāti pierādījušo medikamentu iegādē. Savukārt, lai iegūtu citu recepti, ir atkal jāiet pie ģimenes ārsta. Jauno zāļu izrakstīšanas noteikumu dēļ pacienti vairs nesaprot, kādi medikamenti jālieto, un tiek izjauktas medikamentu fiksētās kombinācijas. Līdz ar to ir izveidojies apburtais loks, kurā samērīgās pozīcijās nav pacienta faktiskās vajadzības ar valsts piedāvātajām apmaksāto medikamentu iespējām.

Rezultātā pacients izvēlas vai nu segt medikamentus no savas kabatas, krietni pārmaksājot par medikamentiem, vai arī zūd pacientu līdzestība ārstēšanas norisē, kas rezultējas pārtraukumā medikamentu lietošanas procesā. Jebkura neatbilstoša ārstēšana vai pārtraukums ārstēšanā nozīmē sekas, kuru risināšanā izmaksas jau ir daudz lielākas.

Kāpēc nevienu neinteresē, cik pacienti tērē naudu par pienu vai maizi, bet interesē, par kādu cenu tie iegādājas medikamentus? Nav saprotams, kāpēc pacientam netiek dota iespēja iegādāties medikamentu, kas jau iepriekš ir bijis piemērotāks diagnozes ārstēšanai, šajā gadījumā piemaksājot no savas kabatas starpību starp references zālēm un nepieciešamo medikamentu. Ja veselības sistēmas mērķis ir kalpot pacientam, tad šajā gadījumā pacientam netiek radīti izdevīgi noteikumi.

Negodīgais valsts kompensējamo zāļu saraksts – lēmumpieņēmēju atbildība

Daudzi medikamenti, kuriem pēc Eiropas Savienības vadlīnijām Kompensējamo zāļu sarakstā ir jāatrodas, mūsu sarakstā nav atrodami, un nav atrodama arī šādu medikamentu alternatīva, neskatoties uz to, ka tie pacientiem ir nepieciešami, lai atvieglotu ikdienu un mazinātu sāpes. Vienlaikus daudziem sarakstā esošiem medikamentiem tajā vairs nebūtu jābūt. Patiesībā pacientu loks, kam tiek piešķirti kompensējamie medikamenti, ir ļoti šaurs, nostādot pacientus ar dažādām slimībām nevienlīdzīgās pozīcijās. Piemēram, insulta profilaksei paredzētām zālēm pacients piekļūst, tikai piedzīvojot insultu, tātad pacientam ar augsta insulta risku šīs zāles jāpērk par pilnu samaksu.

Gan uz Eiropas Savienības, gan uz pārējo Baltijas valstu fona veselības stāvoklis to pacientu vidū, kam nepieciešami kompensējamie medikamenti, Latvijā ir apdraudētāks. Proti, kompensējamo zāļu budžets uz vienu iedzīvotāju ir zemākais Baltijā un tikai aptuveni ceturtā daļa no visiem pacientiem, kam Latvijā nepieciešami kompensējamie medikamenti, ir tiesīga šos medikamentus saņemt uz kompensācijas pamata. Pacienti no Latvijas ir pat spiesti braukt uz Lietuvu, kur par pilnu samaksu iegādājas kompensējamos medikamentus lētāk nekā Latvijā.

Ikvienam pacientam ir tiesības uz savlaicīgu piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei par pieņemamu cenu, kur izmaksas nedrīkst būt šķērslis atbilstošam ārstēšanās procesam. Savukārt valsts pienākums ir sekot līdzi Eiropas Zāļu aģentūras vadlīnijām, kas sniedz neatkarīgus ieteikumus par zālēm, balstoties uz datu visaptverošu un zinātnisku novērtējumu. Vadlīniju ​izstrādes procesā piedalās pacientu pārstāvji, veselības aprūpes speciālisti un akadēmiķi no katras Eiropas Savienības dalībvalsts, tai skaitā Latvijas. Šo vadlīniju neievērošana demonstrē necieņu pret to Latvijas profesionāļu darbu, kas piedalījušies vadlīniju izstrādē, un savā pamatā vērtējams kā cilvēktiesību pārkāpums pret pacientiem. Tāpēc ir būtiski pārskatīt Kompensējamo zāļu saraksta saturu un mehānismu, radot adekvātus un pacientiem labvēlīgus zāļu izrakstīšanas noteikumus, lai neciestu pacientu terapija un ārstiem nebūtu jārēķina, ko tie drīkst un ko nedrīkst izrakstīt pacientiem.

Racionalizējot zāļu iegādes kompensācijas sistēmu, lai nepārmaksātu ne valsts, ne pacients, lēmumpieņēmēju uzdevums ir kompleksi izvērtēt sistēmas ilgtspēju, aprēķinot un ņemot vērā medikamentu efektivitāti vairāku gadu griezumā un apzinot alternatīvās izmaksas, lietojot sliktākas kvalitātes zāļu analogus. Nepārdomāti tūlītēji lēmumi ar mērķi ietaupīt līdzekļus, kopumā vidējā termiņā un ilgtermiņā var izraisīt lielākus zaudējumus. Pagaidām valstī nav skaidras vīzijas par medikamentu kompensācijas kārtības efektivitātes uzlabošanu un rodas sajūta, ka pacientiem radītā veselības aprūpes sistēma drīzumā vairs nefunkcionēs pacientu labā, bet turpinās radīt jaunus pacientus.

Tikai līdzsvarota pieeja veselības aprūpes politikā spēj nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes mehānismu. Tāpēc ne tikai aicinu lēmumpieņēmējus vērtēt veselības aprūpes sistēmu kā kompleksu vienību, kam nepieciešama vienmērīga līdzekļu sadale, bet arī racionāli izvērtēt esošo izdevumu efektivitāti un lietderīgumu, ņemot vērā pieaugošo pieprasījumu un ierobežotos resursus.