Aizsargjoslu likumā, kas tika pieņemts jau 1997. gadā, tika noteikts, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča pierastē veidojama aizsargjosla, “lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu, saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu”. Daļa no šīs piekrastes aizsargjoslas ir krasta kāpu aizsargjosla, kuras platums “nav mazāks par 300 metriem sauszemes virzienā, skaitot no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija”, un tajā tika noteikts aizliegums celt jaunas ēkas un arī citi ierobežojumi.
Taču jau 2003. gadā tika pieņemti likuma grozījumi, kas krasta kāpu aizsargjoslu pilsētās un ciemos, kam apstiprināti vietējās pašvaldības teritorijas plānojumi, ļauj samazināt līdz ne mazāk kā 150 metru platumam, taču šajā aizsargjoslā obligāti jāiekļauj īpaši aizsargājamie biotopi. Tātad, ja aizsargājams biotops iziet ārpus minimālajiem 150 metriem, aizsargjoslai jābūt platākai.
Tagad, kad noslēgusies īpaši aizsargājamo biotopu apzināšana Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā “Dabas skaitīšanas” projekta ietvaros, un varētu mērķtiecīgi šos biotopus aizsargāt, lēmumu pieņēmēji Saeimā sarosījušies… lai šos biotopus iznīcinātu.
T.i., veiktu likuma grozījumus, kas svītro prasību krasta kāpu aizsargjoslā ciemos obligāti iekļaut īpaši aizsargājamos biotopus.
Īpatnēji, ka šādas idejas atbalstam sagrupējušies tieši “nacionālo interešu aizstāvji”. Attiecīgo grozījumu priekšlikumu iesniegusi Nacionālās apvienības deputāte Ilze Indriksone, paziņojot, ka “Aizsargjoslu likuma 6.panta otrās daļa, ciktāl tā šobrīd pieļauj patvaļīgu un normatīvajos aktos nenoteiktu rīcību lemt par krasta kāpu aizsargjoslu platumu, attiecīgi ierobežojot īpašuma tiesības, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam”. Ar tikai 35 deputātu balsīm pieticis, lai šis priekšlikums tiktu atbalstīts otrajā lasījumā. Tagad atliek cerēt, ka līdz trešajam lasījumam deputāti attapsies un tā vietā, lai savu atbalstītāju vēlmes ar apšaubāmiem argumentiem pasniegtu kā nacionālās intereses, pieņems lēmumu sabiedrības labā un minētos grozījumus neatbalstīs.
Par nacionālajām interesēm runājot, Augstākās tiesas 2015. gada 5. marta spriedumā lietā SKA-22/2015 lasāms, ka “Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla ir noteikta, ņemot vērā vides aizsardzības mērķi, un tajā esošie objekti ir nacionāla vērtība”.
Savukārt vienā no pirmajām lietām, kur Satversmes tiesa vērtējusi pašvaldības teritorijas plānojumā paredzēto Baltijas jūras un Rīgas jūras piekrastes krastu kāpu aizsargjoslas apbūvi, tiesa norādījusi, ka gadījumā, kad var tikt iznīcināti dabiskie meža biotopi un cits saglabājamais dabas mantojums, “par pamatojumu atļautās šo teritoriju izmantošanas grozīšanai un apbūves iespēju paplašināšanai var kalpot vienīgi citu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu esamība un vienīgi tādā gadījumā, ja nav alternatīvas” (Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta spriedums lietā Nr. 2003-16-05).
Savukārt, runājot par I. Indriksones minēto “patvaļīgo” aizsargjoslu platuma noteikšanu, jāatzīmē, ka pašlaik mūsu rīcībā ir tik laba informācija par aizsargājamiem biotopiem, kāda nav bijusi nekad iepriekš. Lai gan reizēm valda uzskats, ka aizsargājams biotops ir kaut kas tāds, ko kāds eksperts izdomā un “uzliek”, biotopi ir tur, kur tie ir, tāpat kā, piemēram, jūra. Tas, ka kāda pašvaldība, izstrādājot savu plānojumu, nav šos biotopus pamanījusi, liecina tikai par plānojuma slikto kvalitāti.
Taču likuma prasība ir pavisam skaidra (aizsargājamie biotopi obligāti iekļaujami krasta kāpu aizsargjoslā), biotopu atrašanās vietas – zināmas un atrodamas Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē “Ozols”. Tātad runāt par patvaļīgu aizsargjoslu platuma noteikšanu ir pilnīgi nevietā.
Galu galā jāatzīmē arī tas, ka gandrīz visi ES nozīmes īpaši aizsargājamie piekrastes biotopi šobrīd ir nelabvēlīgā stāvoklī (sk. šeit), un kā viens no būtiskākajiem cilvēka radītajiem draudiem šiem biotopiem norādīta tieši apbūve (sk. šeit).
Ja man būtu bijis mazāk iespēju redzēt, kā top politika un likumi, šķistu prātam neaptverami, ka Saeima – mūsu likumdevēji – ir gatavi privātu interešu vārdā cīnīties pret sabiedrības interesēm un tiesiskumu. Ar šo lēmumu var viegli pakļaut neatgriezeniskai iznīcināšanai dabas un ainaviskās vērtības, ko Latvijas sabiedrība izsenis sargājusi un saglabājusi. Šķistu prātam neaptverami, ka Latvijas dabas bagātības iznīcināšanai pakļauj tie, kas apgalvo, ka cīnās par nacionālajām interesēm. Bet, nē, es neesmu pārsteigts un zinu, ka ar šo viss nebeigsies. Taču ceru, ka Saeimas deputātu vairākums tomēr atcerēsies, ko viņi pārstāv.
Komentāri (7)
no malas 16.05.2021. 11.00
Pašvaldību priekšvēlēšanu trakumā nacionālo un konservatīvo vērtību “sargātāji” ar Aizsargjoslu likuma grozījumiem uzbrūk ne tikai bioloģiskajai daudzveidībai piekrastē (https://saeima.lv/lv/transcripts/view/2232), bet arī līdz šim likumā noteiktajam, ka piekrastes ciemos būvniecībā ir jāievēro vēsturiskā ciemu apbūve.
Maģistra grāda īpašniece vides pārvaldībā (!) I.Indriksone uzsver, ka “mans priekšlikums paredz faktiski atteikties […] arī no piebildes, kas saistīta ar vēsturisko ciemu apbūvi. Stāsts ir par ciemiem un par ciemiem piekrastē, kur īpašnieki reāli rēķinās ar savām iespējām. Protams, ir viena daļa iedzīvotāju, kas tur dzīvo jau gadu desmitiem, ir arī iedzīvotāji… un šobrīd, pat varētu teikt, pandēmijas ietekmē aizvien vairāk iedzīvotāju parādās piekrastē. Tas ir katras pašvaldības sapnis…”
U. Budriķis (JK): “Paldies es varu izteikt Saeimai, ka atbalstījāt Indriksones priekšlikumus. Pēc būtības tie ir līdzīgi un arī risina to pašu problemātiku, kas arī ir tagad manos priekšlikumos. Paldies Saeimai, ka atbalstījāt Indriksones priekšlikumus, jo tas tiešām risinās daudzas tādas tiesiskās netaisnības, ar ko ikdienā sastopas tieši iedzīvotāji apkārt… tieši, kam ir apbūves un īpašumtiesības pie aizsargjoslām.”
Jājautā, vai Satversmē aizsargājamās latviešu un lībiešu tradīcijas un latviskā dzīvesziņa pieļauj Kurzemes piekrasti pārvērst par sādžu vai atpūtas kompleksu?
2
no malas > jurists 16.05.2021. 11.01
No otras puses, var arī saprast zemes īpašniekus, kas, paļaujoties uz piekrastes pašvaldību nepamatoti izsniegtajām izziņām, būvniecības vajadzībām iegādājušies zemes gabalus, bet nu vides institūcijas, ievērojot likumā noteikto, būvēšanos nepieļauj.
Tāpēc Saeimai, tā vietā, lai uzbruktu īpaši aizsargājamām dabas vērtībām, labāk būtu jāizstrādā likums “Par piekrasti” un jāpapildina likums “Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās”, paredzot zemes īpašniekiem samērīgas kompensācijas par īpašuma tiesību aprobežojumiem arī aizsargjoslās.
0
QAnon > jurists 16.05.2021. 21.33
Droši, ka Huseinam, Miloševičam un Kadafi arī bija savi juristi un tie tagad, kopā ar saviem saimniekiem, ir ellē un klausās Aleksandrova orķestri.
0
lindab456 12.05.2021. 14.28
Paldies autoram, kas neatlaidīgi aizstāv un pārstāv Latvijas dabu, tātad, mūsu visu intereses. Īpaši runājot par Baltijas jūras un līča piekrastes aizsargjoslu, kas ir unikāla, trausla un iekārojama teritorija.
Nevaru nerakstīt, jo tā ir būtiska daļa no manas dzīves, dzimtas saknes… un kontrasts ir nomācošs un uzdod jautājumus. Pirmkārt, ir sajūta, ka pamatā ir izjaukts balanss starp valsts un pašvaldības interesēm un teikšanu, pārāk liela vara ir nodota pašvaldībām, kas apsaimnieko valsts nozīmes resurus, atbilstoši savām prioritātēm, ir pārmēru orientētas uz peļņu.
Nav saprotami daudzviet slēgtie, Latvijas iedzīvotājiem nepiejamie vēsturiskie ciematu ceļi, paši ciemi. Ja mērķis būtu dabas aizsardzība, īpaši aizsargājama teritorija ar saviem nosacījumiem un norādēm, tas būtu saprotams, bet, kad aiz “aizliegts nepiederošiem” kāpu zonā priežu mežā slejas kotedžas un slēgta vesturiskā ceļa galā vīd brīvdienu māja, pareizāk – māju komplekss, rodas sajūta, ka dzīvojam paralēlās Latvijās.
Piemēram, nav saprotams, kā zvejnieku tīklu būdu un piederumu šķūnīti var transformēt/ rekonstruēt par atpūtas māju/viesnīcu kompeksu ar ceļu uz jūru un tādi projekti, kā liecina reklāmraksti, nav izņēmums.
1
Sskaisle > lindab456 12.05.2021. 14.46
Jā – tā ir situācija ik uz soļa – nav pieejas pie ezeriem – ir uzraksts – privātīpašums un viss – lido pa gaisu – pasūti dronu – pieķeries tam, pārlido pāri privātīpašumam un esi pie ezera
Ja tā nav pie visiem, tad gandrīz pie visiem ezeriem tā ir.
Tāpat pie jūras – vari noiet 10 km, pēkšņi gribas pačurāt, rāpies augšā kāpās un tur bunkš – privātīpašums – nekāda čurāšana nav paredzēta, jo kāpu zonā bagāti cilvēki sacēluši lepnas villas un zemi privatizējuši likumīgi un tikumīgi – tad vai nu laid biksēs, vai cieties nākamos 3 km, kamēr tiksi aizvējā
vai piemēram, gribi tikt uz jūru, bet visur priekšā privātīpašums – piem.. Ziemupē – kā ar ezeriem – staigā gar jūru – neviens tevi neķers, bet nu pacenties būt tik veikla,lai tiktu līdz tai jūrai –
Tik sasodīti taisnīga valsts esam, kur viss – cilvēku interesēs
Tāpēc es rakstīju – traģiska ziņa, bet ne pārsteidzoša – tagad šī saeima visu jūrmalu grib izpārdot bagātiem cilvēkiem, gan jau, ka sevi ieskaitot – kur tad nu bez tā
1
lindab456 > Sskaisle 13.05.2021. 14.48
Stāsts nav par privātīpašumu, bet par ierobežojumiem un pieejamību. Runa ir par vēsturiskajiem ceļiem, kas iet cauri zvejnieku ciemiem un gar piekrasti no ciema uz ciemu un kam būtu jābūt pašvaldības ceļiem vai tie arī tādi ir, bet ierobežojumi un aizliegumi ir uzlikti kā uz māju ceļiem. Līdz ar to būtiska daļa Latvijas dabas objektu un apdzīvotas vietas vairs nav pieejamas, ir “privatizētas”. Šāda situācija gar piekrasti ir izveidojusies gan Kurzemes, gan Vidzemes jūrmalā. Tā vēsturiskais ciematu ceļš pie Ķurmraga apraujas pie privātīpašuma barjeras, faktiski ir privatizēts. Vienotajā piekrastes ceļu līnijā veidojas pārrāvums, tā nav publiski pieejama, jo pašvaldības ceļš kādā īpašumā ir pārdēvēts par māju ceļu. Tai vietā, lai pašvaldība veidotu skatu laukumus vai apsaimniekotu dabas objektus, risinājums ir aizliegums vai ierobežojums, piemēram, caurbraukšana bez apstāšanās. Arī pie lielajiem ezeriem pašvaldībai, pēc idejas, bija jānodrošina kaut viena publiska pieeja. Aizbrauc līdz Vecpiebalgai un Ineša ezers ir baudāms tikai no attāluma, aiz žoga.
Runājot par dabas resursiem un aizsardzību, pēdējās dienās vēl divi lielie temati – Kariņš un Latvijas purvu izstrāde uz nākamiem 10 gadiem un trauksmes zvans par medību likuma palašināšanu. Meži tiek izcirsti rekordtempos, meža zvēriem vairs nav kur likties – tie nav gaidīti ne lauksaimniecības teritorijā, ne cirsmās ar jaujaudzēm. Bēdīgākais, ka arī Nacionālā dabas parka teritorija nav pasargāta no zvēru šaušanas. Par visaptverošo medību lobiju ” Andris Liepa: Domājiet ar galvu – šaut vai nešaut?”(nra,5.13)
0
Sskaisle 12.05.2021. 08.56
Ļoti traģiska ziņa, protams, bet no otras puses – esam jau pieraduši.
Patiešām – nu ko vēl var pārdot Latvijā – dabu un cilvēkus. Cik es saprotu, tad uzņēmumi un zeme jau ir pārdoti.
Lasu, ka Krievija izsludināja sēru dienu pieminot 8 terora upurus, Latvija – figuški – kaut kādi nabagi sadeguši. 6 gadus neesot varēts sakārtot hosteļu darbošanās likumību, esot jāmācās no kļūdām, valstij un Rīgas pilsētai budžetā japaredz 10 milj Rīgas kā tūrisma un ugunīgas nāves galamērķā reklamēšanai…
Ja es paskaitu , cik LR saeimā ir ar visāda veida likumpārkāpumiem nesodīti deputāti, tad jāskaita Pateicības lūgšana, ka neesam vel pārdoti ķīniešiem ādinu ģērēšanai,
Šī saeima ir tādi paši, bet iespējams tomēr pat lielāki nelieši, kā iepriekšējās saeimas
0