«Tikai reti viņš uzraksta kādu stāstu vai noveli, kur nebūtu nevienas «klusās dabas»»1 — tā par latviešu rakstnieku, dramaturgu un mākslinieku Anšlavu Eglīti (1906—1993) apcerē Klusā daba rakstos izteicies rakstnieks Ernests Aistars. Tā ir viena no daudzajām pēckara gadu latviešu trimdas publikācijām, kas iekļauta Laimas Kotas romānā Cilvēks ar zilo putnu (iznāk latviešu literatūras klasiķiem veltītā romānu sērijā Es esmu…). Darbā aptverts neliels un maz zināms periods Anšlava Eglīša dzīvē Vācijā — no 1945. līdz 1950. gadam, kad viņš kopā ar dzīvesbiedri Veroniku Janelsiņu, gleznotāju un rakstnieci, bija radis pagaidu mājvietu ainaviskajā švābu zemē Tailfingenā (romānā — Teilfingenā).
Kotas romāna nosaukums veidots gan saskaņā ar klusās dabas žanra nosaukumu tradīcijām, gan arī sasaucas ar Janelsiņas grāmatām Es, zilais putns (Toronto, 1991) un Cilvēks un es (Losandželosa, 1995). Tas atklāj autores nolūku parādīt «simpātiskā mākslinieku pāra» simbiozi dzīvē un mākslā — literatūras un glezniecības satuvinājumā, arī viņu iekļaušanos konkrētā sadzīviskā vidē trūcīgajā pēckara laikā un ilgas pēc mājām. Savukārt «virtuves un tirgus» vai «brokastu galda» žanra tematika romānā sasaucas ar Eglīša daiļradē bieži izceltajām gastronomiskajām baudām. Ēdienu nosaukumi likti pat nodaļu virsrakstos, akcentējot to, cik ļoti pieticīgos apstākļos nākas domāt par dienišķo pārtiku.
Šo cilvēcisko aspektu izcēlumā grūti noprast, kā īsti tapa Anšlava Eglīša darbi viņa daiļrades romantiskajā periodā. Taču Tailfingenas posms bijis ražīgs, trimdā publicēti stāstu krājumi Kazanovas mētelis (1946), Teoduls Supersakso (1946), leģenda Čingishana gals (1948), tapušas lugas latviešu teātra vajadzībām — Kazanovas mētelis (1947) un Galma gleznotājs (1948), grāmatā izdots romāns Homo novus (1946), iecerēts un rakstīts dēku romāns Adžurdžonga (1951), stāstu krājums Švābu kapričo (1951).
Laimas Kotas romānā šis bagātīgais veikums palicis fonā, priekšplānā izvirzīta kopā ar švābiem vadītā ikdiena un brīvdienas starp latviešu trimdiniekiem. Romāna tekstu «pie zemes velk» gan klusās «miera un pieticības malas» — Tailfingenas un citu Švābijas mazpilsētu vide —, gan Eglīša dienasgrāmatu ieraksti, kuros fiksēta, piemēram, triko iemainīšana pret taukiem2. Savukārt Eglīša daiļrades šķautnes un literārās darbības intensitāti romānā atklāj trimdas periodikas rakstu iekļāvums. Par pamatavotiem ņemot dienasgrāmatas un rakstus, nevis tā paša laika perioda vēstules, kurās rakstnieks atainojis savu darbu tapšanu, romāna sadzīviskā piezemētība šķiet neizbēgama. Ja tiktu izmantotas vēstules, piemēram, Osvaldam Uršteinam3, iespējams, mēs lasītu citu romānu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.