Plaisa vai aiza starp sabiedrību un varu?

Print Friendly, PDF & Email

Kā aizvadītajās trīs desmitgadēs veidojusies sabiedrības un varas mijiedarbība? Kādi faktori to ietekmējuši, un kādā situācijā esam pašlaik?

Žurnāla Domuzīme redakcijas vadītā tiešsaistes sarunā piedalās:
Jānis Ikstens, politologs, Latvijas Universitātes profesors;
Maija Kūle, filozofe, Latvijas Universitātes profesore;
Ilmārs Mežs, Dr. hist., demogrāfs;
Liene Ozoliņa, socioloģe, asociētā profesore un Latvijas Kultūras akadēmijas vadošā pētniece, PhD;
Andris Šuvajevs, ekonomikas antropologs, RSU pētnieks, MSc sociālajā antropoloģijā. 

90. gadu sākumā pēc valsts neatkarības atgūšanas mainījās ekonomiskā sistēma un Latvijas tautsaimniecības struktūra, sākās privatizācija un īpašumu denacionalizācija, ko sabiedrība arī mūsdienās uzskata par netaisnīgi īstenotu procesu. Vai tolaik tika likti pamati varas un sabiedrības atsvešinātībai, ko visbiežāk saista ar sociālo noslāņošanos?
Liene Ozoliņa. Pirmkārt, svarīgs ir globālais konteksts, jo brīdis, kad Latvija atguva neatkarību, bija Vašingtonas konsensa zelta laikmets. Ar šo ekonomisko politiku saprot makroekonomisko stabilizāciju, ekonomikas atvērtību tirdzniecībai, investīcijām un tirgus principu paplašināšanos. Šādu reformu paketi attiecināja arī uz Austrumeiropu. 

Taču viens no Vašingtonas konsensa principiem bija iedzīvināt brīvā tirgus principus arī valsts pārvaldē, izglītībā, zinātnē, veselības aprūpē, sociālajā politikā. Latvija atguva neatkarību brīdī, kad idejas un izpratne par to, ko nozīmē pareizi pārvaldīt valsti, kā organizēt sabiedrības, valsts un ekonomikas attiecības, bija noteiktas globāli un izplatītas visā pasaulē. Vienā no saviem pētījumiem1 rakstīju par Rietumu ekspertu ceļojumiem, kuru nolūks bija palīdzēt Austrumeiropas postsociālistiskajām valstīm īstenot reformas.

Otrkārt, Latvijai atgūstot neatkarību, notika ne tikai politiska, bet arī sociāla revolūcija, jo mainījās gan politiskās institūcijas, gan arī sabiedrības struktūra, sociālās normas. Mainījās sarunas valoda starp valsti un pilsoņiem un noteikts patiesību definējums. 

Man šķiet, tas nav tikai jautājums par varas eliti, kurai ir kādas savas intereses un prioritātes iepretim tautas interesēm. Jautājums bija — kādu vēlamies veidot jauno dzīvi liberālā, demokrātiskā sistēmā, kā izprotam brīvību, kā vērtējam brīvību iepretim vienlīdzībai?

Vai galvenais mērķis tomēr nebija «tagad un uzreiz» kļūt bagātiem un pārticības ziņā panākt vecās rietumvalstis? Dažiem izmanīgajiem tas izdevās ļoti ātri, citi jutās apdalīti un apzagti. Tad arī izveidojās liela daļa aizvainojuma.
Andris Šuvajevs. Manuprāt, pieņēmums, ka 90. gados notika gandrīz vai revolūcija, fundamentāls lūzums, transformācija, jo pēkšņi sabiedrība vairs nedzīvoja PSRS, bet gan neatkarīgā valstī, ir apšaubāms. Kaut kādas izmaiņas, protams, notika, tās ir fiksējamas. Un tomēr — ja runājam par veidiem, kā cilvēki organizē sevi, izprot savu darbību un organizē politisko darbību, varbūt šī plaisa starp sabiedrību un varu tomēr ir tā pati, kas pastāvēja jau PSRS laikā. 

Klubs-21 un no tā izaugusī partija Latvijas ceļš tomēr iezīmēja konkrētu politisko modeli. Pašpasludinātā elite izvēlējās tos, ar kuriem asociēties, — klubā aicināja uzņēmējus, kam būtu tajā jāienes finansiālais gars, tur jābūt māksliniekiem, domātājiem, politiski aktīvajiem. Partija tika veidota, pielietojot konkrētu politisko tehnoloģiju un radot tādu elites politiku. Nebija attīstības masu demokrātijas virzienā, kas arī varēja būt tikpat laba izvēle. Tāpēc ir ekonomiskie jautājumi, kas 90. gadu sākumā demokrātiskajā dienas kārtībā nemaz neparādās, būtiskus ekonomiskus lēmumus pieņem nediskutējot, un tas rada situāciju, kad liela daļa sabiedrības paliek diezgan atsvešināta no politiskajiem procesiem, kaut gan vēlme piedalīties pastāv.

Maija Kūle. Nav taisnība! 1991. gadā Latvijas Tautas frontes grupai bija ekonomiskā programma, tā nevarēja būt izvērsta, jo neviens nezināja, kā beigsies augusta pučs. 

Tādai masveida organizācijai iegūstot varu, grūtības rada tas, ka nav varas pārvaldes mākas. Šobrīd domāju tāpat kā igauņi: nevajadzēja atļaut nevienam komunistam, čekistam, nevienam čekas maisos esošajam palikt varas pozīcijās, kā tas diemžēl notika Latvijā. Tāda ir mana pa šo ilgo laiku nobriedusī pārliecība. 

Haoss izveidojis mūsu valsti tādu, ka tik ļoti nemaz nevaram par to priecāties. Un cik viegli sabiedrība norija «čekas maisus» — jā, tie tika nozūmēti 30 gadus, visi zināja, ka galu galā nevienam par to nekā nebūs. 

Kāpēc toreiz nevarēja stingrāk nostāties? Te bija krievu armija, Baltijas kara apgabala štābs ar milzīgiem resursiem, un ļoti daudz padomju laikā sabraukušo, no kuriem daudzi bija Interfrontes biedri. Ja mēs būtu rīkojušies asāk pret komunistu varu, mums varbūt klātos daudz plānāk, varbūt būtu pamatīgs pretsitiens. 

Tāpēc tik glaimojoša bija attieksme pret biznesa grupējumiem, pret ļoti talantīgajiem juristiem, kuri sarakstīja privatizācijas likumus. Tas veido apziņu, ka atjaunotās valsts sākotne pamatos ir netaisnīga.

Mūsdienās ir ierasti pozicionēties, ka «esam mēs» un savukārt «vara ir vara». Tiklīdz man kā pilsonim kas nepatīk, tā uzreiz nepatīk visa valsts. Tā ir diezgan patērnieciska attieksme. Un, ja kas nepatīk, braucu prom vai nedaru neko. Cīņai par lielāku labklājību enerģijas pietiek, bet, kad jāiestājas par vērtībām, tad motivāciju bieži vien vairs nejūt — nav laika, nav spēka, lai kāds cits to izcīna manā vietā.
Ilmārs Mežs. No vienas puses, mēs paši esam valsts, visa Latvijas sabiedrība veido valsti. Bet ļoti daudziem ir viensētnieka raksturs, kas liek vērot notikušo no malas un šķendēties virtuvē. Tikai retais ko mēģina darīt lietas labā. 

Salīdzināsim Latvijas un Igaunijas politisko partiju biedru īpatsvaru pret valsts iedzīvotāju skaitu. Varbūt maldos, bet Igaunijā tas ir piecas vai pat desmit reizes lielāks. Valdošajai partijai ir nevis 2000 biedru, kuri vēl tā kārtīgi jāpameklē, bet tas skaitlis igauņiem aiziet padsmit tūkstošos. Ir ne tikai garie rezervistu soliņi, viņi daudz vairāk seko līdzi tam, ko katrs dara. Tiklīdz kaut kas vai kāds neapmierina, to cenšas labot uzreiz, negaidot vēlēšanas, un partijas iekšienē.

Jānis Ikstens. Daudzās attīstītajās valstīs, pie kurām es pieskaitu arī Latviju, liela daļa sabiedrības jau ilgstoši jūtas vīlusies un meklē alternatīvus iesaistes veidus politikā. Savukārt iemesli ir pētīti — no tik primitīvām lietām kā intereses trūkums par politiku līdz pat neticībai savām iespējām ietekmēt lēmumus, sliktai pieredzei ar noteiktiem politiskiem lēmumiem. Jautājums ir — kāpēc tā sanācis, kāpēc cilvēki neinteresējas par politiku Latvijā, kaut gan esam salīdzinoši maza sabiedrība ar visai plašām iespējām piedalīties politikā? Tas vismaz man pašam līdz galam nav skaidrs. 

Aplūkojot laiku kopš 20. gadsimta nogales, var konstatēt, ka esam piedzīvojuši plašu un enerģisku līdzdalību 80. gadu beigās un 90. gadu pašā sākumā, tad līdz ar neatkarības atgūšanu un to pavadošajām sociāli ekonomiskajām zemestrīcēm tā ir noplakusi, bet šajā gadsimtā līdzdalības augšupeja nav skaidri iezīmējusies. Īsti pat nekas neliecina, ka tā varētu notikt, un kā vienu no skaidrojumiem varētu piesaukt arī sabiedrībā izplatījušos anomiju. 

Tiek piesaukta arī apātija un nogurums, tomēr būsim reālisti: pārmaiņu laiks paģērēja no cilvēkiem ļoti daudz — strādāšanu mazatalgotos darbos, garas darba stundas un tā tālāk. Daudziem vienkārši nebija un arī šodien nav laika būt sabiedriski aktīviem, knapi tiekot gala ar pamatvajadzību nodrošināšanu. Vienlaikus trūkst izpratnes, ka būt iesaistītam ir vērtīgi, ka ir vērts tam veltīt laiku. Lielākā daļa domā — kam man to vajag?
Liene Ozoliņa. Apātija un atsvešinātība iet roku rokā ar sociālekonomisko nevienlīdzību, ar aizvien pieaugošu nedrošības sajūtu. Pētījumi ir parādījuši, ka nevienlīdzīgākās sabiedrībās ir zemāks savstarpējās uzticēšanās līmenis. Arī populisma tēzei par «slikto eliti» iepretim «labajai tautai» ir auglīgāka augsne sabiedrībās, kurās valda lielāka sociālā nedrošība. 

Kas kavē politisko aktivitāti un līdzdalību plašākā sabiedrībā? Man šķiet, ka Latvijā ir ļoti ierobežota telpa kritiskam, sociāldemokrātiskam politiskam diskursam. Mums ir daudz telpas individuāla līmeņa žēlabām par sliktu valsti, bet diskursīvā telpa, kas šo kritiku izteiktu caur klasiskām sociāldemokrātijas ideoloģijas kategorijām, ir ierobežota. 

Klasisks socioloģijas pētniecības temats ir sociālās kustības. Šajā aspektā Latvijā, man šķiet, ir maz, ko pētīt. Sociālās kustības biežāk ir tieši jauniešu kustības, piemēram, Occupy un citas jauniešu iniciatīvas, kuras Latvijā izpaudušās ļoti minimāli.

Maija Kūle. Sociāldemokrātisko ideju identifikācija simboliskajā līmenī 90. gados sabojājās ar, teiksim, Juri Bojāru. Zviedrijā dzīvojošos nepiesaukšu. Sociāldemokrātiju pārstāv, visi krievi to zina, partija Saskaņa. 

Nevar uz priekšu aiziet tas, kam nav leģitimizācijas arī sabiedrisko izjūtu līmenī. Mana pārliecība ir tā, kā Hēgelis teica: ja strāvojums atrod augsni un atrod simboliskos cilvēkus, kas to visu var nest un izteikt, tas darbosies. 

Varbūt valstī būs atkal labi. Kā mēs visi teicām — izgājām cauri kapitālisma džungļiem, reketa un privatizācijas laikam, pasaules finanšu krīzei. Tagad šo laiku saucu par nenormālu tiesību uzskrūvēšanas laikmetu. Visiem vajag tiesības. Bet arī tas paies. Nāks žēlsirdība. Eiropa māca, kristietība māca taisnīgumu un palīdzību trūcīgajiem. Mums ir pārāk daudz nabagu, to mums visi aizrāda, un to zinām paši. 

Mūsdienu jaunā paaudze dzied to lielo, skaisto Ziemeļeiropas dziesmu — palīdzēsim visiem nabadziņiem. Kā jūs to domājat? Vai palīdzēt vajadzēja arī tiem, kas ielika savu naudiņu Bankā Baltija, cerot uz 300 procentu peļņu? Lai valdība atbild par šo lielo šmaukšanos? Savā ziņā tā ir valdības atbildība, tomēr liela tautas daļa jau uzreiz teica, ka tur labi nebūs, ka šāda peļņa neatbilst nekādiem saprāta kritērijiem, ka cilvēki tiks piekrāpti. Šādas blēžu bankas tika atbalstītas arī no valsts puses, pirmais atjaunotās valsts prezidents Guntis Ulmanis pat aizbrauca uz Bankas Baltija balli Rundāles pilī, un tas bija simbolisks žests. Avīze Diena man lūdza uzrakstīt kaut ko par morāli, uzrakstīju diezgan skarbu rakstu, bet nenosaucu Ulmani vārdā. Tagad domāju: vo vellus, vajadzēja tur visus nosaukt vārdā. 

Kādas mācības, jūsuprāt, Latvijā izriet no valsts attieksmes pret saviem pilsoņiem 2008.—2009. gada krīzē?
Liene Ozoliņa. Mans doktora grāda pētījums bija saistīts ar 2008.—2009. gada krīzi Latvijā, kad tika ieviesta liela mēroga taupības politika. Par prioritāru mūsu valstī tika pasludināts ekonomikas veselīgums no starptautisko izvērtētāju skatpunkta, savukārt krīzes pārvarēšanas grūtības tika uzliktas uz sociāli vismazāk aizsargāto iedzīvotāju pleciem. Šādas politiskās izvēles sekas ļoti konkrēti rezultējās emigrācijas datos: 2007. gadā, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, no Latvijas izbrauca 15 463 cilvēki, turpretim 2009. gadā tie jau bija 38 208 cilvēki un 2010. gadā 39 651 cilvēks. Vairāk nekā divkāršs pieaugums. 

Savā grāmatā to detalizēti aprakstu: valsts politika bija — griezīsim algas un pabalstus, celsim nodokļus un šādā veidā stabilizēsim makroekonomiku; ļoti tika uzsvērta indivīda atbildība par savām grūtībām. Ja tev klājas slikti, vajag saņemties, pārvarēt stresu, pašiedvesmoties, atgādināt sev, ka es varu. Tas viss tika praktizēts arī bezdarbnieku kursos, kurus es tajā laikā padziļināti pētīju. Un cilvēki to akceptēja, lai gan sociālā taisnīguma aspekts šajā pieejā bija pilnībā izslēgts. Cilvēki teica — jā, tā ir, es esmu atbildīgs, tikai es pats varu pagriezt savu dzīvi uz labo pusi. Kā budismā — ja tu ciet, vienkārši beidz vēlēties; ja esi nelaimīgs, maini savu uztveri.

Šis leģitimizācijas moments man šķiet īpaši būtisks. Nevienā brīdī jau nebija tā, ka mums kā valstij kaut kas «no augšas» tiktu brutāli uzspiests. Esmu lasījusi dokumentus, kur Starptautiskā Valūtas fonda eksperti šaubās, vai tik radikāla taupības politika, kā Latvijas valdība plānoja, būs iespējama. Pasaules Banka pat uzstāja uz lielāku sociālās palīdzības programmu, nekā Latvijas valdība bija gatava atbalstīt, kā man toreiz intervijā stāstīja kāds Labklājības ministrijas ierēdnis. Manuprāt, tik radikāla taupības politika bez ievērojamiem  protestiem bija iespējama tāpēc, ka tā rezonēja ar mūsu vēlmi kā valstij būt atbildīgam starptautiskajam spēlētājam un mūsu kā indivīdu gatavību pieņemt naratīvu, ka katrs pats ir atbildīgs par savu labklājību.

Taču, ja ar sociālo politiku nevis mēģina mērķtiecīgi mazināt sociālekonomisko neaizsargātību, bet atstāj to pašplūsmā, nevienlīdzība nemazinās un ilgtermiņā tikai pieaug. To ir aprakstījis Tomass Piketī savā grāmatā Kapitāls 21. gadsimtā, un to redzam arī Latvijā.

Maija Kūle. Mana specialitāte ir sociālā filozofija. Piekrītu — taisnīgumam ir jābūt attiecībā pret tiem, kas ir vismazāk aizsargāti, tas ir Eiropas humānisma pamats. Bet jūs, Liene, nezināt padomju laikus, jūs neko no tā neatceraties. Vairākām paaudzēm nebija iniciatīvas. Tās bija iežņaugtas totalitārismā, savā darbā, ideoloģijā. 

Pirmo klasiskā liberālisma uzsaukumu — cilvēk, dari, uzņemies atbildību, mācies, negaidi uz sociālo struktūru, varas un kopienas palīdzību — 1997. gadā izteica Vaira Vīķe-Freiberga, uzstājoties Latviešu biedrības namā. Runa Tautas nacionālā pašapziņa: problēmas un iespējas bija ļoti slavena. 

Mēs arī izglītības sistēmā to centāmies ieviest. Teicām: cilvēk, atjēdzies, tev ir jādzīvo citādi, tev ir jāizvēlas darbs, uzņēmums, tev jāriskē, jo tā ir tava dzīve. Grūti, sarežģīti laiki bija. Bet tos saprast caur mūsdienu sociāldemokrātiskām klišejām nav labākais variants, ir jāmeklē tā laika norišu konfigurācija, jāatrod, kas tur bija unikāls un neatkārtojams. 

Andris Šuvajevs. 90. gados tika iedzīvināts tāds individuālās atbildības diskurss, kas ļāva radīt apstākļus, kuros 2008.—2009. gada krīzi bija iespējams vadīt tieši tā, kā notika. Šīs krīzes izpausmes Latvijā šauru interešu grupu vārdā ļoti konkrēti un mērķtiecīgi bija pavērstas pret plašākas sabiedrības interesēm. Politekonomiski mēs to varam saprast kā lēmumu glābt zviedru banku sistēmu, mēģinājumu glābt Centrālāzijas valstu noguldītājus. 

Tomēr jautājums par atbildību nevar tikt skatīts tikai kā individuāla vai valsts atbildība vien. Jautājums bija par atbildības līdzsvaru starp kredītiestādēm un iedzīvotājiem, un šī atbildība tika traktēta vienpusēji. Tas bija negodīgi, un tas viss turpina mūs ietekmēt. Iedzīvotāji nezināja, kā iesaistīties valsts dzīvē. Un arī valsts pārvalde joprojām nezina, kā iesaistīt iedzīvotājus, kādu valodu izmantot. Īstenot valsti birokrātiskā līmenī — tā jau ir specifiska vide ar savu valodu, ar savu dokumentu apriti un procedūrām, ko cilvēks no malas nemaz nevar pārzināt.

Patlaban Latviju kritizē par atjaunošanas un noturības mehānisma plānoto finansējumu nevienlīdzības jomā. Tas, kā to risina, labi ilustrē, kā līdzekļus sadala ministrijas. Trīs stundas garas sēdes laikā deviņas ministrijas 80% no atvēlētā laika prezentē naudas sadales plānus, bet pārējiem sēdes dalībniekiem dod iespēju uzdot vienu divus jautājumus, faktiski izslēdzot iespēju ietekmēt līdzekļu piešķiršanas politiku. 

Šobrīd valsts pārvalde nevēlas, lai sabiedrība iesaistās šādu jautājumu lemšanā. Pat ja tāda iespēja pastāvētu, tas būtu papildu izaicinājums, jo pilsoniskais sektors nav pietiekami organizēts. Tas bieži vien ir spēcīgā opozīcijā, taču tikai ļoti konkrētās jomās, kas nav ekonomika. Tik ilgi, kamēr valsts nespēs radīt tādu pārvaldes modeli pilsoniskajai sabiedrībai, kas saņems ne tikai juridisku regulējumu, bet arī finansiālo atbalstu, šī nespēja sarunāties un īstenot sadarbību starp dažādām sabiedrības grupām turpināsies.

Maija Kūle. Nopēlumu ir pelnījusi ierēdniecība, nevis vara. Ierēdniecība izveidojās pēc 1995. gada pieņemtā Civildienesta likuma ar iespēju lemt par svarīgiem jautājumiem, nekonsultējoties ar sabiedrību. Lai gan Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka jāiesaista sociālie partneri, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija sociālajiem partneriem dod vārdu minūtes garumā. 

Ja tu esi ierēdnis un izdari kaut ko sliktu valstij vai tās iedzīvotājiem, tevi aizbīda citur, bet tikpat jaukā, labi apmaksātā amatā. Un tik bīdām visas draudzenes, meitenes un puišus. Tad, kad nostājas pretī kādai milzīgai politiskai figūrai, tad, protams, tas civildienesta ierēdnis izlido. Parasti viņš tomēr piezemējas kādā citā vietā. Šī šķira tagad nav tāda, kas sekmētu valsts pārvaldes attīstību, jo, paskatieties, tā ir kļuvusi bailīga un piepampusi savās ambīcijās. Neviens vairs nav radošs, neviens vairs nevar atļauties pieņemt lēmumu. No sīkiem, maziem ierēdņu gariņiem uzpampst milzu lietas. Es uzskatu, ka ir nepieciešama pamatīga ierēdniecības reforma ar privilēģiju atņemšanu. 

Birokrātija ir nāvīgs normālu procesu ienaidnieks. Šobrīd tā aug, pieņemas spēkā un ambīcijās radīt neatkarīgu sistēmu pat nerēķinās ar partiju vadītājiem, kuriem nav liela atbalsta vai finansiāli ekonomiska spēka.

Jānis Ikstens. Vainas meklēšana citos man nepatīk. Tādā ziņā esmu 80.—90. gadu mijas upuris, kurš mēģina uzņemties individuālu atbildību. 

Ko mēs esam izdarījuši, lai plaisu starp sabiedrību un valsti mazinātu? Vai esam aizgājuši, politiķiem kaut ko iestāstījuši, problēmu atrisinājuši? Politiskā līdzdalība ir par to, cik lielā mērā esi gatavs iesaistīties, kādi ir tavas politiskās līdzdalības resursi — vai tu vispār saproti, par ko ir politika, un vai spēj analizēt, vai tev ir laiks ar to nodarboties. Nevienlīdzība ietekmē prasmes un iespējas piedalīties. 

Man varbūt nav komplimentārs priekšstats par mūsu šī brīža politiķiem, bet vismaz neizjūtu no viņiem lielu atsvešinātību. Ne tāpēc, ka mans ikdienas darbs ar to saistīts, bet tāpēc, ka saprotu — arī ar viņiem iespējams sarunāties. Kaut vai caur konsultatīvajām padomēm virzīt idejas vai panākt lēmumus. Neesmu tik pesimistiski noskaņots. 

Mums kā sabiedrībai un kā atsevišķiem indivīdiem ir svarīgi iegūt pozitīvo pieredzi, piemēram, vietējā pagasta vai pašvaldības līmenī. Tas cels pašapziņu, ka mums ir vara un teikšana. Atceramies gadījumu ar Aivara Vilipsona dzīvokli. Mediji sacēla traci un panāca izmaiņas. Nav tā, ka dzīvojam situācijā, kur neviens neko nevar izdarīt. 

Romāns arī pats neuzrakstīsies, zinātnisks raksts arī pats netop, tas ir darbs. Arī politika ir darbs, politiķu ietekmēšana ir darbs. 

Andris Šuvajevs. Es tomēr vēlos aizstāvēt cilvēkus, kas nav atklāti un tieši iekšā politiskajā darbībā, jo jautājums ir — ko definējam kā politisko darbību? Mums nevajadzētu pakļauties liberālisma noteiktajām normām, ka vienīgās leģitīmās politiskās darbības ir iet vēlēt un būt partijā. Ir cilvēki, kas uzskata, ka viņu komentāri portālā Delfi arī ir līdzdalība valsts politikā, un es neredzu objektīvu pamatojumu teikt, ka viņi kļūdās. Politiskās darbības veidi, kā arī pretošanās formas noteiktiem lēmumiem var būt daudzas un dažādas, bieži vien klusas un nepamanāmas, bet tas nenozīmē, ka ar mazāku sociālo ietekmi. 

Kā bija iespējams ilgstoši īstenot tik tuvredzīgu un infantilu demogrāfijas politiku? Domājot kaut vai tikai ekonomiskās kategorijās, bez cilvēkkapitāla jeb cilvēkresursa, kā to mūsdienās dēvē, nevar pastāvēt neviena valsts.
Ilmārs Mežs. Šo attieksmi var raksturot vienkāršiem vārdiem: tavi bērni, tavas problēmas, nevajadzēja tik daudz sadzemdēt (!). 

Gadiem ilgi pastāvēja liela neatbilstība starp politiķu solījumiem sabiedrībai un viņu reālo rīcību. Demogrāfija kā Latvijas valsts prioritāte ir bijusi ierakstīta daudzu valdību deklarācijās, bet daudzos valsts budžetos ģimeņu atbalsta politikas uzlabošanai piešķīra nulli vai tikai simbolisku summu. 

Šad un tad valdība īsteno nevienlīdzības mazināšanas pasākumus, te jāmin arī nesenie dīkstāves pabalsti, taču tie nav balstīti reālajā cilvēku mājsaimniecību situācijā. Valdībā un Saeimā gadiem ilgi redzu minimālu izpratni un, kas vēl trakāk, ļoti mazu vēlēšanos iedziļināties problēmas būtībā. Visos budžetos, sevišķi tagad, Eiropas naudas plānojumā, milzīgas summas aiziet celtniecībā, betonā, bet ne cilvēkkapitālā. 

Politiķiem un sabiedrībai rītdienas Latvijas redzējums ir atšķirīgs. Ir nosacīta puse, kas Latvijas pastāvēšanas jēgu redz Latvijā kā nacionālā valstī, un tā uzskata, ka ir pēdējais brīdis atbildīgi domāt par to, kas te dzīvos pēc paaudzes, divām vai piecām. Kāds būs Latvijas saturs un raksturs, kas būs Latvijas pilsoņi pēc gadsimta? 

Otri to uzskata par mazsvarīgu: viņuprāt, skaļi to neizsakot, Latvija kā nacionāla valsts ar laiku nonāks Brīvdabas muzejā. Viņiem Latvijas valstī primāras ir citas vērtības, piemēram, labklājība. 

Es neredzu citu vērtību Latvijai kā vien nacionālas valsts vērtību. No tās izriet izpratne par ģimenes politikas atbalsta nepieciešamību, stabilu atbalsta sistēmu ar bērnudārziem, pabalstiem un pārējo. Papildus daudzu politiķu citādām prioritātēm vēl ir arī valdības institucionāls jautājums — pietrūkst tieši par ģimenes politiku atbildīga ministra. Mums jāseko Igaunijas un citu ES valstu piemēram, kurā ar dažādiem nosaukumiem valdībā ir «ģimenes un bērnu» ministrija. 

Maija Kūle. «Mēs dzīvosim labāk, ja paši mazliet papūlēsimies.» Taisnība, sākumā jau bija — tiec pats ar saviem bērniem galā. Tikai pirms vairākiem gadiem nāca tāds politisks uzrāviens, kas atbalsojās arī medijos. Palielināja atbalstu jaunajām māmiņām, sabiedrībā veidojās attiecīga gaisotne, izskatījās cerīgi. 

Dzimstības pieaugums vajadzīgs, lai latvieši un Latvijas cilvēki neizmirtu tik strauji, kā izmirstam šobrīd. Jaunajā Nacionālajā attīstības plānā līdz 2027. gadam par demogrāfiju ir tikai dažas rindas. Man liekas, šī tēma politiskajā vidē šobrīd ir nogremdēta. Helikoptera naudu tūlīt izlietos, un tai nebūs nekāda sakara ar atbalstu demogrāfijas uzlabošanai. 

Demogrāfi, nāciet pie zinātniekiem, pie Sociālo zinātņu fakultātes, pie ekonomistiem, kopīgi varam tādu demogrāfijas stratēģiju izstrādāt. Ja šī tēma netiks cilāta, nebūs arī valsts resursu un atbalsta.

Mēs runājam lielākoties par ekonomisko pusi. Taču piederību valstij un ieinteresētību tās dzīvē nosaka arī sociālās saiknes, paaudžu pēctecības izjūta, atbildība par vidi, kurā dzīvojam, etnopsiholoģiskā labsajūta.
Jānis Ikstens. Digitālajā un mediju globalizācijas laikmetā latviskajai identitātei nav viegli konkurēt par jaunākās paaudzes uzmanību. Turklāt redzam, ka paaudžu maiņas un citu faktoru ietekmē politikā lielāku lomu sāk spēlēt citas identitātes: dzimums, seksualitāte, reliģija. Rodas sajūta, ka mēs kā sabiedrība darām nepietiekami, lai latvisko identitāti nostiprinātu ilgtermiņā. 

Ilmārs Mežs. Laikam šīs sociālās saiknes un atbildības ar katru paaudzi paliek mazāk izteiktas. Agrāk mazinājās lokālpatriotiskās piederības sajūtas kādam Latvijas novadam vai kopienai, to aizstājot ar piederību Latvijas valstij, turpretim mūsdienās arvien biežāk sāk dominēt Eiropas vai pat pasaules piederības sajūta, bieži izvēloties kādu konkrētu jomu, piemēram, klimata pārmaiņas vai ekoloģija u. tml. 

5. Saeimas vēlēšanās piedalījās 88,4% vēlētāju, 13. Saeimas vēlēšanās rekordmazs vēlētāju skaits — 54,6% vēlētāju. Vai Latvijas vēlētājs jūtas bezspēcīgs ko ietekmēt un mainīt? Visas revolūcijas mēs jau gadiem taisām tikai virtuvē. Varbūt tas tomēr ir sabiedrības izglītotības jautājums? Vara, valsts pārvalde taču ir sabiedrības vērtību un attieksmes spogulis.
Ilmārs Mežs. Laikam tam ir vairāku iemeslu kopums, bet sava loma ir arī politiskās izglītības trūkumam. Daudzi gan nemaz neinteresējas par politiku un, balsojot par nepiepildāmiem solījumiem, savā ziņā viļas, pēc tam bieži norobežojas no visa politiskā procesa, tajā skaitā arī no vēlēšanām. Atgādināšu Igaunijas piemēru, kur jebkurā ģimenes vai draugu sanāksmē ir daudz reižu lielāka iespēja, ka starp sanākušajiem ir arī kādai partijai piederīgie, līdz ar to arī varbūt lielāka iespēja, ka politiskās dzīves jautājumi tiek biežāk diskutēti pat draugu un paziņu lokā. 

Andris Šuvajevs. Pieņēmums, ka iedzīvotāji necīnās, ir leģitīms tikai tad, ja pastāv vienošanās, ka iedzīvotāju primārā lojalitāte un pienākums ir rūpes par valsti. Tomēr galvenokārt cilvēki rūpējas par ģimeni, saviem tuviniekiem un sevi. Sabiedrības kopējais uzdevums ir radīt struktūras, kurās šādas rūpes nekonfliktē ar plašākas sabiedrības interesēm. Esošās struktūras, ko var saukt par valsti, to nemaz necenšas īsti darīt. Pastāv pieņēmums, ka, ja valsts veicinās privātu materiālo interešu grupu bagātību un ekonomisko kapacitāti, tad tas būs labi arī pārējiem. Tāds pieņēmums ir raksturīgs gandrīz visam Latvijas politiskajam spektram, tāpēc, gluži dabiski, iedzīvotāji vēlēšanu procesā saredz arvien mazāku jēgu. 

Jānis Ikstens. Pētījumi rāda, ka ir daudz faktoru, kas ietekmē lēmumu (ne)piedalīties Saeimas vēlēšanās. To skaitā līdztekus zemākam izglītības un ienākumu līmenim arī sajūta, ka līdzdalība tāpat neko neietekmēs un ka vidusmēra pilsonim politikā nav nekādas nozīmes, mazina vēlmi doties uz vēlēšanu iecirkni. Stāsti par aizņemtību vai pasi, kurai beidzies derīgums, ir tikai smiņķis dziļākām grumbām. 

Mūsdienu Latvijas valsts skaidrāk nekā jebkad, vismaz vārdos, ir deklarējusi savas vērtības. Vai pārskatāmā nākotnē politika tās pārstāvēs un iedzīvinās lielākā mērā nekā līdz šim?
Jānis Ikstens. Ja paši tikai rakstīsim sašutuma pilnus tvītus un nepieprasīsim no politiķiem rīcību, nekas nenotiks. Politiķi ir piemērojušies politiskajai videi, kurā notiek cīņa par varu. Šai videi raksturīgs augsts politisko simpātiju svārstīgums, kas politiķiem to padara par mazāk prognozējamu un prasa lielāku resursu ieguldījumu. Bet, kā jau teicu, viņi ir tam piemērojušies, šos papildu resursus uzskata par biznesa veidošanas izdevumiem. Politiķi ir sapratuši, ka varbūt nav vērts investēt sabiedrībā, lai to padarītu apmierinātāku. Tā kā cilvēki neiziet ielās, ļaudis neapmierinātību demonstrē balsojumos par jaunām partijām, kas parādās katrās vēlēšanās. Kamēr mēs, atslīguši krēslos, apcerēsim to, cik dzīve ir slikta, tik ilgi arī dzīve turpinās būt slikta. Brīdī, kad sabiedrības spiediens pieaugtu, būtu vairāk nopietnu partiju, tad varbūt kas mainītos.

Andris Šuvajevs. Diskusijās par un ap vērtībām ir jābeidz izlikties, ka tās ir abstraktas lietas, jo mums jāskatās, kā konkrētas darbības veido vērtību sistēmas. Runāt par brīvību, vienlīdzību un taisnīgumu ir ļoti patīkami, bet, ja lielākā daļa sabiedrības darbību ir vērstas uz kapitāla un bagātības uzkrāšanu, tad šīs citas vērtības drīzāk kļūst par retoriskiem ieročiem, nevis reālām darbībām. 

Manuprāt, priekšnosacījums Latvijas politiskajai attīstībai ir masu politika. Ir sociālās kustības, kas sevi definē un cenšas veidot politisku virzību, bet ir grūtības to salikt visu kopā, sarunāties, ja nav vienotas platformas. 

Ja ir vēlme risināt šo plaisu starp varu un sabiedrību, uzdevums ir radīt bezmaz vai jaunas, Latvijas kontekstam piemērotas demokrātiskas institūcijas. Protams, jautājums par sarunāšanas valodu un diskursu būs centrāls, bet jautājums ir arī par personām, kas šādā procesā spētu uzņemties līderību, būtu gatavas atteikties no privātām, personiskām ambīcijām, sākt domāt valstiskā līmenī un iedvest konceptam par valstisko domāšanu pozitīvu saturu. Pēc manām domām, tajā slēpjas galvenie izaicinājumi. 

Maija Kūle. Andri, vērtības ir ierakstītas Satversmes preambulā. Vērtības nav konkrētā realitāte, vērtības ir jābūtība. Preambulā viss ir. Par to Saeima nobalsoja, tas ir pamatlikums. Ļoti rekomendētu šo vērtību uzstādījumu apgūt.

Atšķirīgā realitātes izpratne vēl vairāk padziļinājusies pandēmijas laikā. Taču tā nav Latvijas problēma vien, visā Rietumu pasaulē uzplaukst populisms, melu industrija utt. Tomēr Latvijā sevišķi izgaismojies varas un valsts pārvaldes vājums. Kas notiks tālāk?
Liene Ozoliņa. Mums nepatīk sevi dēvēt par postsociālisma sabiedrību, bet mums vēl ir daudz pagātnes traumu, kas jāpārstrādā. Pēdējā laikā lasu vairākas Kadzuo Išiguro grāmatas, vienā no tām ar nosaukumu Apbedītais milzis jeb The Buried Giant Išiguro runā par pagātni kā tādu apbedītu milzi. Viņš raksta par to, cik svarīgi sabiedrībai un indivīdiem ir mācēt saprātīgi izšķirties — kad atcerēties un kad aizmirst, ko atcerēties un ko aizmirst? 

Šķiet, tas arī Latvijā ir svarīgi, jo mēs vēl joprojām nesam sevī sociālisma pagātni, tā mūs vēl joprojām veido. Kaut vai tajā, ka mums pietrūkst valodas, kādā pārliecinoši runāt par sociālo solidaritāti, taisnīgumu, vienlīdzību. Un tā patiesi nav vienkārša izšķiršanās — kurā brīdī skatīties uz priekšu, kurā darīt, nekritizēt, nesēdēt un nevaimanāt, un kurā tomēr atskatīties, lai aptvertu, atzītu un «pārstrādātu» šo pagātni sevī.

Jānis Ikstens. Sabiedrībā mājo visnotaļ atšķirīgi uzskati, un dažādi politiskās elites grupējumi ar mainīgām sekmēm rauga pārstāvēt tos lēmumu pieņemšanas procesā. 

Nav noliedzams, ka pēdējos 10—15 gados populisms ir pieņēmies spēkā. To daļēji skaidro izmaiņas starptautiskajā darba dalīšanā globalizācijas iespaidā un arī ienākumu nevienlīdzības pieaugums industriāli attīstītajās valstīs, pievēršot pārmērīgu uzmanību ekonomikas attīstībai un nepietiekami rūpējoties par sociālo problēmu risināšanu. Arī Latvijā šādu pieeju redzam jau daudzus gadus. Un redzam arī tās rezultātus, kuru ietekmi uz politisko procesu jau ieskicēju.

Šābrīža sarūgtinājumu par Latvijas politiku vispirms nosaka pēc mūsdienu standartiem ieilgusī cīņa ar Covid-19 un nīkulīgie, pretrunīgie, kļūmīgie un varbūt pat noziedzīgie lēmumi šajā procesā. Šis pelēcīgo nokrāsu fons pirms nākamgad paredzētajām Saeimas vēlēšanām ļaus izcelties jauna piedāvājuma papīrā ietītiem politiķiem, kas uzsvērs izlēmības un panākumu apdvestas epizodes savās biogrāfijās. No politiskā amorfuma sagurušākajās acīs šis iesaiņojums atmirdzēs kā kārtējā cerība. Savukārt vairums sabiedrības turpinās izbaudīt ekonomiskās priekšrocības, ko Latvijai sniedz dalība Eiropas Savienībā.

1 Liene Ozoliņa. Raspberries, Tablecloths, and Critical Thinking: Accountability Reforms in Post-Socialist Latvia. East European Politics and Societies, 2010, 24 (4). P. 572—594.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu