Ilustrācija — Guna Poga
Katras virves galā koks.
Tā, šeit pat, pa labi pagrieziens uz baznīcu, kas nikna kā karakuģis spēkojas pret tumšo padebesi, tas nozīmē, ka drīz… Jā, šeit, pa kreisi pagrieziens uz Otaro spārnu. Viņi teica, meklē šauras, teju neredzamas, nokvēpušas un satrunējušas, tumšzaļas durvis otrpus baznīcai. Viņi teica — ja tu šaubies un ja tev bail, tev jāiet tur. Vairs nebija jēgas meklēt patvērumu citur, ielās pletās vienīgi tukšums un sāpes. Jānam aizejot zuda pēdīgā doma par vakardienas ikdienišķumu, un viņa balss aizvien turpināja pravietot Heikes galvā:
— Kad nav vairs spaiņu, ar ko sevi izsmelt, nākas uzburt plūdus. Dziļāk, dziļāk, grimt tikai dziļāk un izsūkt sevi tukšu. Līdz sāk sāpēt tuksnesis, kas iemājojis manī. Es — sausa upe, tu izkaltis mežs. Mums abiem slāpst. Mums abiem sāp. Aiz Otaro durvīm ir ezeri, mirdz svētūdens strauti, un tie burbuļo, glauzdamies aizvien tuvāk mitrai, pievilgušai sūnai, kurā var ļaut noslīgt galvai un spēkavotam strāvot caur tevi kā cauraugušu marmoru.
