Interesantais puika • IR.lv

Interesantais puika

Lauris Veips. Interesantās dienas. Orbīta, 2020.
Arvis Viguls

Brīdī, kad rakstu, par Laura Veipa debijas krājumu Interesantās dienas jau ir pateikts daudz — grāmata nāca klajā vēl pagājušā gada novembrī. Roberts Vilsons savā recenzijā1, no vienas puses, ir sajūsmināts lasītājs, kuru lasītais ir dziļi uzrunājis un iespaidojis, bet, no otras puses, viņš sniedz arī vērtīgu ieskatu tekstu pārmaiņās, salīdzinot to pirmpublikāciju variantus ar krājumā iekļautajām, rediģētajām versijām. Ingmāra Balode Interesantajās dienās rod skaistuma varas apliecinājumu2, savukārt Kārlis Vērdiņš3 atzīmē, ka izskaidrot debitanta dzejas nenoliedzamās pievilcības iemeslus nav nemaz tik viegli. Arī es recenzijā par cita pagājušā gada nogales debitanta, Veipa paaudzes biedra Ivara Šteinberga krājumu Strops4 rakstīju, ka ar Veipa poētiku netiks skaidrībā pats velns. Protams, tas bijis pārspīlējums, un jau minētās recenzijas pierāda, ka par Interesantajām dienām, neraugoties uz krājuma samērā pieticīgo apjomu, ir, ko teikt, turklāt interpretācijas var aizplūst dažādos virzienos.

Lauris Veips raksta mūsdienīgu dzeju, kas, izņemot varbūt tikai Madonas ūdens pieminējumu, tiklab varētu būt tapusi arī jebkurā citā Eiropas valstī. Ar savas paaudzes latviešu dzejniekiem Veipu vieno teicama informētība par pagātnes un mūsdienu literatūras stiliem, balsīm, skolām un tradīcijām, kas labvēlīgi un auglīgi ietekmē arī pašu daiļradi. Protams, būtu pāragri konstruēt pilnīgu jaunākās paaudzes latviešu dzejas ainu, un vispār reizēm šķiet, ka izteikumi par paaudzēm ir ērts veids, kā runāt par kādu grāmatu, vairoties saskatīt tās īpašās iezīmes, kas, protams, ir grūtāk nekā zīmēt veselas paaudzes portretu, lai cik riskanta būtu šī vispārinājumus cienošā nodarbe. No otras puses, neviena grāmata neparādās tukšā vietā, un nosacītā Veipa paaudze, var teikt, «turas kopā», piemēram, publicē kopkrājumu Kā pārvarēt niezi galvaskausā (Valters un Dakša, 2018), kopā uzstājas un «satusē». Tāpat kā Šteinberga debijā, arī Veipa pirmajā krājumā redzam, ka Arta Ostupa poētika ir izrādījusies ietekmīga šīs paaudzes dzejnieku vidū. Šajā gadījumā tā liek domāt vairāki Veipa dzejprozas teksti (kad mani beidzot… (24); bērni pēta… (28—29); darbs (30—31) u. c.) — ne tikai formāli, bet arī aizdūmotās, tomēr reizē precīzās tēlainības ziņā: «tur bija mēness — izbalējusi ceļazīme» (23). Ostups ir arī abu šo grāmatu, kā arī Lotes Vilmas Vītiņas debijas krājuma Meitene (Neputns, 2020) redaktors, kas, visticamāk, nav bijusi nejauša izvēle.

Krājumu par pazīstami veipisku vispirms padara tā gramatiskais «es», kas, kā jau vienmēr, reizēm var pietuvoties, reizēm attālināties no biogrāfiskā «es». Ja pieņemam, ka krājumam ir viens varonis, tas ir pieaudzis jauns vīrietis, kurš veido romantiskas attiecības, viņam ir darbs un priekšnieks, un citi lielās dzīves atribūti, tomēr cauri visai grāmatai stiepjas jauneklīgs, pat bērnišķīgs pavediens, kas aizsākas jau ar pirmo dzejoli augļi, kas man patīk (5) un turpinās ar bērna vai skolēna tēlu, skolotāju, tēti vai tēvu, savukārt draudzenes smiekli ir spirgti kā limonāde (38), un, pat ja mīla ir prom, tad tas ir tā, «it kā tu būtu izgājis / pēc čipsu pakas» (46), nevis, teiksim, pēc pamperiem mazajam vai logu šķidruma automašīnai. Arī egoisma motīvus (egoista balāde (10—11); šis dzejolis (25)) var uzlūkot kā bērna egoismu, kurš ir savtīgs nevis aiz ļauna vai empātijas trūkuma, bet vienkārši tāpēc, ka viņa uztverē «es» vēl nav atdalīts no (p)ārējās pasaules. Proti, mēs sastopam pieaugušu puiku, kurš alkst tikt mīlēts, jo ir «lasījis grāmatas par skaistu mīlestību» (24).

Atgriežoties pie Veipa dzejas internacionalitātes, tas ir reizē kompliments mūsdienu latviešu dzejai, ka ne ar ko neesam sliktāki par citiem, un reizē tas, protams, ir viens no vecās labās globalizācijas efektiem, kas izpludina vietējās atšķirības un padara mūs visus nedaudz līdzīgākus un vienādākus citu citam. Atceros, kad pirms dažiem gadiem Slovēnijā nāca klajā latviešu mūsdienu dzejas antoloģija, pēc lasījuma tai par godu vairāki klausītāji no citām valstīm atzina savu pārsteigumu par dzirdēto un lasīto. Varēja nojaust, ka, neko nezinādami par mūsu nelielās valsts rakstniecību, viņi bija gaidījuši etnogrāfiska postpadomju rezervāta iedzīvotāju pašrefleksijas, nevis normālu mūslaiku literatūru, kas mākslinieciski pārliecinoši runā par universālām pieredzēm. Un, lūk, tas ir jautājums par latviešu dzejas nākotni, uz kuru kādā brīdī varētu nākties meklēt atbildi arī Veipam, — kas varētu būt tas unikālais, kas spētu izcelt jau esošo māksliniecisko varēšanu starptautisko konkurentu vidū, reizē nepārvēršoties par ko pārlieku eksotisku, ekscentrisku un nesaprotamu? Kā būt vienlīdzīgiem, bet atšķirīgiem?

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu