Brīdī, kad rakstu, par Laura Veipa debijas krājumu Interesantās dienas jau ir pateikts daudz — grāmata nāca klajā vēl pagājušā gada novembrī. Roberts Vilsons savā recenzijā¹, no vienas puses, ir sajūsmināts lasītājs, kuru lasītais ir dziļi uzrunājis un iespaidojis, bet, no otras puses, viņš sniedz arī vērtīgu ieskatu tekstu pārmaiņās, salīdzinot to pirmpublikāciju variantus ar krājumā iekļautajām, rediģētajām versijām. Ingmāra Balode Interesantajās dienās rod skaistuma varas apliecinājumu², savukārt Kārlis Vērdiņš³ atzīmē, ka izskaidrot debitanta dzejas nenoliedzamās pievilcības iemeslus nav nemaz tik viegli. Arī es recenzijā par cita pagājušā gada nogales debitanta, Veipa paaudzes biedra Ivara Šteinberga krājumu Strops⁴ rakstīju, ka ar Veipa poētiku netiks skaidrībā pats velns. Protams, tas bijis pārspīlējums, un jau minētās recenzijas pierāda, ka par Interesantajām dienām, neraugoties uz krājuma samērā pieticīgo apjomu, ir, ko teikt, turklāt interpretācijas var aizplūst dažādos virzienos.