“Dzēsīsim” kādu!

Pēdējā nedēļā Latvijā daudz rakstīts par tā saukto “dzēšanas kultūru”, jeb angliski Cancel culture. Īsumā tā ir kustība svītrot no tautas atmiņas pazīstamas vēsturiskas personas, kā arī šodienas cilvēkus, kuri ir rīkojušies vai pat vienkārši izteikušies “nepieņemamā” veidā. Šīs kustības upuri sedz veselu diapazonu, iekļaujot sevī gan vergturus no agrākajiem gadsimtiem, gan savu domu paudējus šodien.

Visdīvainākais diskusijās ir vārda “liberāls” nozākāšana par visa ļaunuma sakni un tā pielīdzināšana komunismam. Patiesība “dzēšanas kultūras” piekritēji ir tieši liberālisma pretstats.

“Dzēšanas” paveidi ir dažādi – pieminekļu apgānīšana vai gāšana, svītrošana no mācību grāmatām, izslēgšana no sociāliem tīkliem, sadarbības reklāmu jomā izbeigšana.

Grūti iedomāties, kāds ļaunums nāktu no veca pieminekļa sen mirušai personai atstāšanas neskartu, bet redzamā veidā papildināt ar vēstures paskaidrojumu.

Amizants mācību programmas “labošanas” gadījums ir izplatītā kustība ASV izsvītrot Šekspīru no angļu valodas literatūras stundām, jo viņa garadarbs esot bijis izmantots, lai apspiestu koloniālo Indiju.

Un tagad par naida runu. Man ir tiesības uz to, ka man nepatīk tievi cilvēki, resni cilvēki, vācieši, ebreji, latvieši, krimināli, pārāk svētulīgi cilvēki, kristieši, ateisti… Tās man ir neatņemamas tiesības brīvā valstī. Bet tas, ko es daru ar savu nepatiku, vairs nav tikai mana lieta.

No vienas puses, ir vienkārši nelaipni plātīties ar savu nepatiku. No otras puses, vārdam ir spēks, un vārds var novest pie darbības. Sevišķi, ja tas tiek atkārtots un atkārtots. Tieši tāpēc liberālās demokrātijās parasti ir šāda atkāpe no liberālisma principiem – ierobežojumi uz atļauto naida runu.

Arhibīskaps Jānis Vanags atzinīgi vērtē ASV aktrises Džīnas Karano teikto: “Nacistu kareivji varēja tik viegli savākt tūkstošiem ebreju tādēļ, ka valdība vispirms lika kaimiņiem viņus ienīst vienkārši par to, ka ir ebreji,” bet vēlāk tajā pašā rakstā slavē pašmāju influenceri Elīnu Didrihsoni, kurai bija radušās nepatikšanas dēļ viņas piebildēm par homoseksuāliem cilvēkiem: “Šī tēma priekš manis ir kategoriski nepieņemama. Es viņu nesaprotu, es viņu nekad nesapratīšu un es viņu nekad neatbalstīšu.”

Firma, kura pārtrauca izmantot Didrihsoni savā reklāmkampaņā, tika dēvēta par perversiju veicinātāju, un savukārt tieši pret to pūlējās īstenot “dzēšanu”.

Moto – centīsimies būt laipni, sevišķi pret mazāk aizsargātām grupām, un neizmantosim savas tiesības būt nekauņām.