2021_02_Gunta-Snipke_40.png
Pūlava bija parasts ciems ar pamatskolu muižas pilī, feldšerpunktu, pastu un ciema padomi muižas kalpu mājā, saieta namu zirgu stallī, vīngliemežiem pilnu dižkoku parku, aizpagājušajā gadsimtā celtu baznīcu, divām jaunlaiku cūksaimniecībām, Top veikalu ceļmalā un senlietu krātuvi vīteņiem apaugušā dzirnavu bekā. Tā mūrēta no zilpelēkiem laukakmeņiem ar sarkanu ķieģeļu ielaidumiem ap dziļajām logu ailām. Ap durvīm arī. Pa virsu bieza un plata pelēkbrūna koka cepure. Tālu var redzēt, jo kalnā. Smuki. Un parasti — bez spārniem, kā daudzviet šaizemē.
Senlietu godā te celti dažādu vecumu gludekļi, aitu cērpamās dzirkles, vērpjamais ratiņš, sviesta kuļamā muca, abra, sētuve, krējuma mašīna, iztīsis pašaustu brunču gabals, izkurtējusi pūra lāde, dūdas, ģīgas, ermoņikas, visu skolas izlaidumu bildes, Dižākā Pūlavnieka pirmās klases liecība… Vārdsakot, viss, ko jau tādu krātuvju vācēji izkaš no drūpošu viensētu kūtsaugšām un ankambariem, kad kārtējie zemes mantinieki taisās uz pašu izloloto jauno namu. Vai Rīgu. Vai ārzemēm. Pa kādai piemiņas lietiņai ziedojuši slavenie novadnieki pēc atgriešanās no eksotiskiem darījumu braucieniem. Vai vientuļie vecīši pirms došanās uz nabagmāju. To gan tagad sauc par sociālo namu, aprūpes centru, pansiju, senioru viesnīcu… Dzīvu vārdu no tautas mutes ar likumu neizņemsi — nabagmāja paliek nabagmāja. Bagāti tur nenonāk. Neatkarīgi no turības.
