Īsa vilšanās hronoloģija • IR.lv

Īsa vilšanās hronoloģija

Aksels Hiršs

Rudens rīts tukšā dzīvoklī. Krūzē uz galda nolemti turpina dzist kafija, kad es jau korķēju vaļā otru vīna pudeli un pelnutrauks uz palodzes sāk apbirt kā koki parkā. Uz datora monitora rindojas knapi iesākti, pamesti teksta faili, līdzās tikpat bezpalīdzīgiem, pustukšiem CV variantiem. Tas izskatās visai zīmīgi, uzskatāmi, kā stāsts par manu dzīvi īsumā. Aiz loga, skvērā pie teātra, ziemas jakās satuntulējušies vēl sēž pēdējie saulesbrāļi, sabozušies kā baloži. Kā aizlidot nepaguvuši gājputni ielauztiem spārneļiem. 

Man paveicies nedaudz vairāk. Vismaz pagaidām. Bērnībā es domāju, ka pieaudzis palīdzēšu citiem. Nevis kļūstot par ārstu, ugunsdzēsēju vai ko tamlīdzīgu — nē, šķiet, neko tādu bērnībā pat neapsvēru. Bet likās, ka pieauguša cilvēka statuss ļaus man sniegt palīdzību visiem tiem, kam klājas grūtāk nekā man. Izrādījās, ka visgrūtāk ir palīdzēt sev pašam. Iepriecināt sevi, pierunāt, iedrošināt, aizstāvēt sevi no pasaules ir daudz grūtāk nekā citus. Tāpat kā mīlēt sevi. Un tas noved pie tādas vilšanās, ka nekam citam vairs īsti neatliek laika — nedz palīdzēšanai citiem, nedz cēloņu meklēšanai. Vilšanās nu reiz ir tāda lieta, kur katrs pats par sevi — piedodiet, zaķīši. 

Katrs, protams, ar savu vilšanos cīnās pa savam. Mans draugs K., piemēram, vilšanos aprok grāmatās. Viņa divistabu dzīvoklī tām vairs pavisam burtiski nav vietas, bet viņš turpina iepirkt tās desmitiem un simtiem. Gandrīz visu brīvo laiku viņš velta tam, lai kaut kur atrastu un mājās pārnestu kārtējo pilno čemodānu. Dzīvoklī ar tām nokrāmētas visas sienas līdz griestiem, visas pagaldes un galdi, pagulte, visi skapji un plaukti, palodzes — viss ir aizgrūsts, piekrāmēts grāmatām, un viņam pašam knapi paliek vietas, kur apgriezties. Visas sarunas ar viņu par to, ka vajadzētu piebremzēt šo kolekcionēšanu, ir laika šķiešana — viņš smaidot piekritīs un steidzīgi atvadīsies, lai dotos uz pilsētas nomali, kur viņam apsolīti visi Padomju enciklopēdijas sējumi par pusvelti. Visticamāk, kādu dienu — vai drīzāk tā būs klusa rītausma — viņa dzīvokļa grīdas neizturēs to grāmatu tonnu slogu un iebruks ar visām klavierēm, kuras viņš arī pilnīgi neticamā veidā tur pamanījies iedabūt. Bet tad viņam vismaz būs augstie griesti un vairāk vietas kolekcijas paplašināšanai. 

Nezinu, kāds ir viņa tālākās rīcības plāns, tāpat kā neko nezinu par savējo. Cilvēku nākotnes ieceres mani vispār nekad īpaši nav saistījušas. Visas tās sarunas atgādina fantazēšanu no bērnības laikiem vienaudžu lokā — «iedomājies, ka…». «Iedomājies, ka Stalone sakaujas ar Švarcnēgeru.» «Iedomājies, kam mēs tagad atrastu miljonu.» «Iedomājies, ka varētu iet caur sienām.» Es zinu, ka tā projicēšana skaitās veselīga un varbūt pat noderīga, bet mani tā pavisam vienkārši garlaiko un nedaudz skumdina. Vilšanās sajūtu tā noteikti nemazina, taisni otrādi. Kas var būt skumjāks, kā plānot pusgadu divas nedēļas ilgu atvaļinājumu, kurš tāpat izvērtīsies tā, kā izvērtīsies — ar visām reisu nokavēšanām, pazaudētu bagāžu un anulētām rezervācijām? Iedomājies, ka tu esi pieaudzis un gandrīz nekas nav tā, kā biji iecerējis. Iedomājies, ka tev sāk parādīties krunkas uz ādas un sirmot deniņi. Iedomājies, ka cilvēki, kuri bijuši tev līdzās visu dzīvi, sāk novecot un nomirt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu