Dūmaka • IR.lv

Dūmaka

Linda Gabarajeva

Stradiņi
lēnas nāves un pēkšņas dzīvības anklāvs
te onkoloģijas guļamrajons un orgānu transplantācijas centrs
jaundzimušo augstbūves un jaunmirušo metro
pie vārtiem tirgo lauku kūpinājumus un medu upurēšanai
te ziedus tirgo nolikšanai pie bālu dievu kājām
kas ir šīs valsts monarhi kas svētie aizgādņi
kāpēc dievnams ir aiz mūriem
un kāpēc visi pīpē
                         šī ir jautājumu valsts
un nocietinājumi nenotur atbilžu svaru
tās sīkās urdziņās rod ceļu mūru spraugās
un plūst starp bruģakmeņiem
iztvaiko ceļas augšup un baro gatves liepas

Bērnu slimnīcas spēļu laukumiņš
te koki līkst un skujas krīt tiekdamās pēc uzvaras
pār niecīgajām metāla konstrukcijām
te zīles birst un uzbriest
un izdzēš krīta klasītes un dēļu namiņus
un atmiņas par bērniem tajos
te sūnas lēni lien
par savām vēršot spraugas
kā burtu iedobītes vācu muižnieku kapos
te migla ceļas augšup no vēl neatklātiem zemzemes kambariem
un visiem redzamiem cigarešu dūmeņiem
te migla ceļas augstāk un augstāk
garām slimnīcas logiem un helikopteriem
un pievienojas mākoņiem 

***
es vienmēr esmu tumšā gaitenī
ar blāvu gaismu galā
kopmītņu tipa gaitenī
un kādā no istabām abpus gaitenim
dzīvo Leonards Koens un Dženisa Džoplina
jo šī ir Čelsijas viesnīca
uz grīdas pie vaļējām durvīm sēž Džonija Mičela spēlē un dzied
nevienam            pati sev            kā upe
starp citu kādā no istabām ir zaļa ēnaina upe un zivju dzenīša alas
un mans pirmais pagalms
un mūsu pirmā nedēļa
un tavas pirmās dienas kuras redzēja vecmātes un mēs
visās istabās neuzmācīgi smaržo pēc tālas bālzaļas pļavas
istabās ir augstie griesti un veckoka sijas un vietām nolupis apmetums
un sūnas ir istabu grīda
es daudz esmu dzirdējusi par šīm istabām

Lūgšana
Es meklēju dzīvoklī vietu, kura paplašinās.
Es klīstu no istabas istabā,
skatos uz virtuves skapīšiem, uz galdu, uz sienām
un gaidu, kas notiks.
Reizēm — logs
vai dziesma,
vai ideja.
Es eju no istabas istabā un skatos uz ierastām lietām,
uz krēslu ēnām, uz vakara saules fragmentiem.
Ieraugu lietas bez vārdiem,
krāsas bez līnijām,
ieraugu klusumu,
un viss. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu