Agnese Rutkēviča. Vietām cilvēki. Jāņa Rozes apgāds, 2020.
Lasot dzejnieces Agneses Rutkēvičas jauno dzejas krājumu Vietām cilvēki, nāk prātā filmas Zemes raudas (The Weeping Meadow, 2004) vizualitāte — sēri cilvēki, tumšās drānās tērpti, pelēku ūdeņu klaidi un uzplūdi, cilvēki laivās. Dzejoļos ierakstīta nemitīga prombūtne; dīvaini esamības starpstāvokļi pēc uzmošanās vai agrā rītā, kad nakts vēl īsti nav atkāpusies. Dzejas grāmatu papildina vairākas lakoniskas, melnbaltas grafikas, ko darinājusi māksliniece Evelīna Andžāne.
Debijas krājumā Jaunā Vāgnera klusēšana (2012, ar pseidonīmu Anna Foma) Rutkēviča lirisko «es» veidojusi kā izsmalcinātu, brīžam taedium vitae pārņemtu, 19. gadsimta garam tuvu dvēseli, bālu, gudru aristokrāti, kura dienas vada puskrēslā grimstošās telpās augstiem griestiem vai muižas bibliotēkā, kas viegli smaržo pēc putekļiem un seniem sējumiem. Pirmā krājuma dzejoļi ir kā antikvariāts, kā pieblīvēta un raiba galerija, kur pie vienas sienas karājas, piemēram, Ivana Kramskoja glezna Nezināmā (1883), bet turpat blakus — kāds Pablo Pikaso darbs, melnbaltas, neskaidras fotogrāfijas un svētbildes.
