Vai sapulces protokola trūkums ir galvenā mācība vakcīnu iegādes procesā?

Pastāv viedoklis, ka Latvijas iedzīvotāji mīl mieru un stabilitāti atbilstoši mūsu ziemeļnieku temperamentam. Tomēr šāds stereotips neatbilst dzīves realitātei un mūsu valsts sociālekonomiskajai attīstībai. Patlaban šī neatbilstība vērojama arī Covid-19 vakcīnu iegādes procesā, apdraudot ne tikai sabiedrības labklājību, bet nu jau arī veselību. Ko varam mācīties no vakcīnu iegādes un vai jauniegūtās mācības var nodrošināt kāroto mieru?

Pēdējo desmitgažu pārmaiņas Latvijas saimniekošanā uzskatāmi parāda, ka nereti slīdam no vienas galējības otrā. Spilgti to varēja vērot ekonomikas augšupejas periodā, kad augām straujāk par daudzām valstīm, kam gan sekoja dziļš kritums, iestājoties 2008. gada krīzei. Visu šo procesu pavada augsta inflācija vienā periodā, deflācija citā, milzīgas nodarbinātības svārstības, banku parādi un daudzu iedzīvotāju izceļošana, meklējot stabilāku un drošāku dzīvesvietu. Diemžēl tāda pati svārstību amplitūda ir vērojama arī cīņā pret Covid-19 sērgu – vēl 2020. gada otrajā ceturksnī bijām starp veiksmīgākajām Eiropas valstīm, kas lepojās tikai ar dažiem saslimušajiem un niecīgiem ierobežojumiem, bet tagad jau esam nokļuvuši starp valstīm ar augstāko saslimstības līmeni un vienu no lēnākajiem vakcinācijas tempiem. Varbūt arī mēs vēlamies drošību un stabilitāti, bet dzīvē mums tas neizdodas. Ir jāmācās no pagātnes, lai neatkārtotu pieļautās kļūdas, un tad varbūt nonāksim arī pie stabilitātes. Vēl labāk, protams, ir mācīties no citu kļūdām, bet sāksim ar savu kļūdu novērtēšanu.

Kavēšanās ar vakcināciju tiek pamatoti uzskatīta par milzīgu stratēģisku kļūdu. Masu medijos plaši atspoguļots Veselības ministrijas iekšējās pārbaudes rezultāts, secinot, ka, pieņemot lēmumus par vakcīnu iegādi, netika ievērota pārvaldības labākā prakse, jo sapulce nav protokolēta.

Vai tiešām situācija būtu labāka, ja minētā sapulce būtu pareizi protokolēta? Vai pieaugtu pieejamo vakcīnu skaits un vakcinācijas process ritētu raitāk? Manuprāt, no šīs situācijas ir iespējams gūt brangāku mācību nekā protokola neesamība.

Lēmums par atteikšanos no Pfizer vakcīnām tika pieņemts pagājušajā gadā, kad notika aktīvs vakcīnu izstrādes un testēšanas process. Tajā laikā profesionāļu prognozes liecināja, ka AstraZeneca vakcīnas tiks reģistrētas ātrāk par citām, būs ievērojami lētākas un, visticamāk, tikpat efektīvas kā pārējās. Vai tad tā nav acīmredzami labākā izvēle? No šodienas skatpunkta raugoties, nav vis, un atliek vien skumji noskatīties, kā kaimiņi vakcinējas ātrāk par mums. Tātad, pieņemot lēmumu, netika pietiekami ņemta vērā nenoteiktība un pārāk daudz paļāvāmies uz prognozēm, neparedzot dažādus attīstības scenārijus un riskus.

Neparedzēti gadījumi ir galvenais apdrošināšanas industrijas pastāvēšanas iemesls. Diemžēl (vai industrijā nodarbinātajiem – par laimi) neparedzēti gadījumi ir cilvēces ikdiena jau kopš senatnes. Par vienu no apdrošināšanas principu rašanās pirmsākumiem tiek uzskatīta seno laiku prakse, kad ķīniešu tirgotāji bīstamās kuģošanas vietās pārdalīja savu preci vairākos kuģos, lai zaudējumi būtu mazāki, ja kāds no kuģiem apgāztos. Diemžēl vakcīnu iegādē pārāk daudz tika likts uz vienu AstraZeneca kuģi, kas gan neapgāzās, bet krietni aizkavējās un neattaisnoja uz to liktās cerības. Iespējams, valsts darbiniekus ietekmēja pārmetumi par pārmaksām un neefektīvām, dārgām izmaksām, un tie vēlējās ietaupīt, cik iespējams. Sabiedrības spiediens attiecībā uz iepirkumiem bija labi redzams aizsargmasku iegādes procesā, kad valstij tika pārmesti dārgi un nekvalitatīvi pirkumi. Protams, brīžos, kad visa pasaule meklē kvalitatīvākās un ekonomiski izdevīgākās maskas, šajā tirgus segmentā valda haoss un ļoti plašs cenu diapazons. Nav brīnums, ka vēlāk, salīdzinot iepirkumu rezultātus ar citām valstīm, izrādās – kādam ir izdevies atrast lētāku preci. Apdrošināšana maksā naudu, bet saņemtās mācības, neiegādājoties apdrošināšanas polisi, ir vēl dārgākas.

Šobrīd, kad Covid-19 dēļ mirst cilvēki un tiek kavēta ekonomiskā rosība, centieni ietaupīt uz mazām summām, zaudējot lielas, nav lietderīgi.

Otra vērtīga mācība no vakcīnu iegādes pieredzes ir ministrijas vadītāja izvēle, ko deleģēt darbiniekiem, bet ko – nē. Vakcīnu iegāde tika deleģēta ministrijas darbiniekam ar plašām pilnvarām, un tā bija kļūda.

Stratēģiski svarīgos jautājumos ir vajadzīga ministra vai visa Ministru kabineta iesaiste. Tas ir īpaši svarīgi krīzes situācijās – gan šobrīd, gan mierīgākos laikos.

Tikai esot iesaistītam, vadītājs spēj īstenot izvēlēto stratēģiju, vadīt to un sekot līdzi progresam. Lai stratēģiskus mērķus veiksmīgi ieviestu mūsdienu mainīgajā pasaulē, ir jāspēj ātri reaģēt uz apkārtējo vidi un tās mijiedarbību ar paša darbībām. Tie, kuri labāk saprot vidi un spēj savas darbības pielāgot, arī būs veiksmīgāki un stabilāki.

Šobrīd vakcīnu iegādes jautājumi tiek skatīti ministra un Ministru kabineta līmenī. Tikmēr sabiedrība maksā augstu cenu par agrāk pieļautajām kļūdām. Te katram ir iespēja mācīties no šīm kļūdām un pārdomāt, kā katrs no mums izdara izvēles un pārvalda savus riskus. Apdrošināšana ir viens no rīkiem, kas palīdz mazināt risku ietekmi un ko izmanto plašs sabiedrības loks. Lai arī vēl apdrošināmies mazāk nekā attīstītās Eiropas valstis, tomēr šajā krīzē klientu skaits ir būtiski sarucis tikai ceļojumu apdrošināšanā, bet citos segmentos saglabājies līdzīgs vai pat pieaudzis, salīdzinot ar pirmskrīzes periodu. Tas liecina, ka daudzi izdara izvēli par labu stabilitātei un sirdsmieram, pēc kura tā tiecamies savos priekšstatos. Neizniekosim mācības, par kurām tik dārgi esam maksājuši.