Kā Latvijas zinātnieki var palīdzēt vietējai zivrūpniecībai

Latvijai ir gandrīz 500 kilometru gara piekrastes josla. Latvijas ekonomiskā zona Baltijas jūrā rūpniecisko zivju ziņā ir viena no bagātākajām, bet Rīgas jūras līcis ir viens no Ziemeļu puslodes ražīgākajiem nozvejas rajoniem. Mūsu valstij ir senas zivrūpniecības tradīcijas, un Latvijā patlaban ir vairāk nekā 110 uzņēmumi, kas nodarbojas ar zvejas produktu apstrādi. Savukārt iedzīvotāji pārtikā zivis vidēji patērē vairāk nekā citās Eiropas valstīs – 24,9 kg uz vienu cilvēku. Tomēr, neskatoties uz to, zivsaimniecība Latvijā atrodas ļoti grūtā situācijā – tā piedzīvo vienu krīzi pēc otras, investīcijas ienāk salīdzinoši maz, kā arī gandrīz nav inovāciju un jaunu produktu.

Covid-19 zivrūpniekus skar atšķirīgi

Zivrūpniecības pamatu Latvijā veido divas lielas ražotāju grupas – konservu un citu zivju produktu ražotāji, un katru no šīm grupām Covid-19 ir skāris atšķirīgi. Lielākie svaigo/saldēto zivju pārstrādātāji cieta piegādes ierobežojumu dēļ, kā arī samazinājās pieprasījums pēc zivju pārstrādes produktiem, jo tiem ir īsāki uzglabāšanas termiņi un prece ir salīdzinoši dārga. Savukārt pieprasījums pēc zivju konserviem pieauga, un daudziem pat potenciāli radās iespēja paplašināt ražošanu. Tomēr, ņemot vērā to, ka konservu ražošanā ir liels roku darba īpatsvars, paaugstinājās arī saslimšanas riski darba kolektīvos. Vāja ražošanas procesu automatizācija un liela atkarība no viesstrādniekiem pandēmijas ierobežojumu apstākļos ir liels drauds daudzām ražotnēm.

Domāšanas un sistēmas maiņa nozarē

Līdz šim zivju pārstrāde Latvijā ilgus gadus ir bijusi ļoti konservatīva un ilgstoši balstījās uz vēsturiskām tradīcijām un tradicionāliem pārstrādes produktiem. Tie bija tādi ražojumi kā tradicionāli ierastās šprotes, kuras labi atpazīst bijušajā Padomju Savienības teritorijā, tāpēc arī noieta tirgi ilgstoši palika nemainīgi. Inovāciju un jaunu produktu trūkums nozari padarīja atkarīgu no vienas valsts tirgus situācijas un līdz ar to arī ļoti ievainojamu. Pēc sankciju piemērošanas, pasliktinoties Krievijas un ES attiecībām, visa Latvijas zivju pārstrādes nozare piedzīvoja smagu krīzi – dramatisks apgrozījuma kritums un uzņēmumu bankroti. Nācās secināt, ka vecie produkti, kas bija pieprasīti tradicionālajos tirgos, nav tik vienkārši pārdodami Eiropā.

Lai arī jau ir pagājuši vairāki gadi, tomēr situācija zivju pārstrādes jomā Latvijā kardināli nav mainījusies. Jā, ir izdevies palielināt zivju produkcijas eksportu uz ES valstīm – 2018. gadā tas jau veidoja 54,7% no Latvijas kopējā sagatavoto un konservēto zivju un jūras produktu eksporta. Tomēr papētot tuvāk, jāsecina, ka galvenais pircējs joprojām ir iepriekšējais – tie ir bijušo padomju bloka valstu iedzīvotāji, emigranti un viņu pēcnācēji, kuri šos izstrādājumus patērēja jau iepriekš. Protams, ir arī atsevišķi izņēmumi, kā, piemēram Karavela, kas spēja ielauzties Ziemeļvalstu un Vācijas tirgū, piedāvājot šo valstu iedzīvotājiem tradicionālus zivju konservu izstrādājumus.

Kopējā nozares tendence nav mainījusies – joprojām dominē tradicionālā produkcija un tradicionālie zivju konservi. Rets izņēmums ir jauni inovatīvi un Eiropā konkurētspējīgi produktu ar paaugstinātu pievienoto vērtību. Pamatoti rodas jautājums, kāpēc gan tā?

Augstā riska lamatas

Jaunu pārtikas produktu izstrāde pati par sevi ir ļoti augsta riska nodarbe, jo neveiksmi tirgū vidēji cieš apmēram 90% jaunizstrādājumu. Šis augstais riska faktors ļoti būtiski bremzē tradicionālos zivju pārstrādes uzņēmumus Latvijā pievērsties inovācijām un eksperimentiem ar jaunu produktu ražošanu. Nepieciešamie ieguldījumi ir milzīgi, bet iespējamība ar jauniem produktiem nopelnīt ļoti maza – zem 10%. Līdz ar to arī Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumi līdz šim pārsvarā strādāja ar tradicionāliem, salīdzinoši mazas pievienotās vērtības produktiem un fokusējās uz tradicionālajiem tirgiem, kur šiem produktiem bija saglabājušies pircēji. Ielaušanās jaunos Eiropas tirgos ar jaunu piedāvājumu ir izņēmums, ne vispārēja nozares tendence. Ierastais ceļš, ieejot arī Eiropas tirgos, ir bijis piedāvāt tos pašus tradicionālos zivju produktus.

Tāpēc aktuāls nozares jautājums ir: kā veicināt inovācijas un investīcijas jaunos produktos, reizē samazinot nepieciešamos ieguldījumus un minimizējot neveiksmīgu jaunu produktu iespējamību? Kā pieņemt efektīvus investīciju lēmumus, lai jauniegādātas ražošanas iekārtas nestāvētu dīkstāvē, bet uzreiz varētu uzsākt stabilu ražošanu?

Zinātne piedāvā inovācijas un samazina izmaksas

Risinājumu šim strupceļam ir atradusi Francija, kur nozare veido klasterus un uz to pamata attīsta zivju produktu pilotražotnes. Šo ražotņu aprīkojums zivju pārstrādes uzņēmumiem ļauj eksperimentēt ar inovatīviem zivju produktiem, tai skaitā ļaujot ātri un lēti ražot pēc individuāla pasūtījuma un receptēm nelielas produktu partijas. Uzņēmumiem nav nepieciešams pārkonfigurēt lieljaudas aprīkojumu, bet ir iespējams pārbaudīt jaunus produktus rūpnieciskā vidē un pircēju reakciju uz jauno piedāvājumu. Uzņēmējiem vairs nav nepieciešams pašiem ieguldīt jaunās ražošanas līnijās un ražot lielas testa produktu partijas. Tādejādi būtiski samazinās investīciju riski.

Lai palīdzētu arī Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumiem izstrādāt un pārdot Eiropā jaunus inovatīvus zivju pārstrādes produktus, līdzīgu zivju produkcijas pārstrādes pilotprojektu plāno izveidot arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Baltijas valstīs pirmajā Zivju apstrādes biotehnoloģiju mācību un pētniecības centrā  plānots apvienot pārtikas tehnologus, zinātniekus un uzņēmējus, lai kopīgi izstrādātu jaunus inovatīvus zivrūpniecības produktus un pārbaudītu jauno produktu un tehnoloģiju efektivitāti rūpnieciskā mērogā. Zivju pārstrādes uzņēmumiem sadarbībā ar zinātniekiem un pārtikas tehnologiem būs iespējams veikt tehnoloģiskus un ražošanas eksperimentus, kas būtiski samazinās investīciju riskus un padarīs jaunu produktu izstrādi ievērojami lētāku.

Viens no projekta mērķiem būs papildu pievienotās vērtības radīšana un zivju produkcijas bezatlikuma izmantošana, jo pašlaik zivju rūpniecībā tikai 30-40% zivs tiek pārstrādāti augstākā labuma produkcijā, bet 50-70% paliek pārpalikumos. Vairāk nekā 90% Latvijā nozvejoto zivju ir brētliņas un reņģes, kas arī ir dominējošās zivis dažādos produktos. Šobrīd tās tiek eksportētas ar zemu pievienoto vērtību. Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētnieki jau ir izstrādājuši brētliņu bezatlikuma pārstrādes projektu, kas tehnoloģiski no brētliņām ļauj izveidot jaunus un modernus produktus. Publiskās degustācijās šie jaunie produkti jau ir guvuši lielu atzinību, bet, lai tos varētu palaist tirgū un sākt ražot rūpnieciski, ir nepieciešams sagatavot speciālistus un notestēt uz plašāku auditoriju ar nelielām eksperimentālām partijām. Un šo  eksperimentālo un jauno produktu testēšanas posmu veiksmīgi varētu īstenot ar Zivju apstrādes biotehnoloģiju mācību un pētniecības centra palīdzību.

Nozarei piešķirtā Eiropas Savienības finansējuma izmantojums arī apliecina, ka Latvijā līdz šim esam visai veiksmīgi izmantojuši finansējumu, kas vērsts uz tradicionālo virzienu attīstību, bet vāji izmantojām piešķirto naudu papildu pievienotās vērtības produktu un inovāciju radīšanas projektiem – palikuši neizmantoti gandrīz 10 miljoni eiro. Tas lielā mērā ir arī viens no iemesliem, kāpēc Latvijā neattīstās akvakultūra un dīķsaimniecību platības pērn pat samazinājās. Zivis izaudzēt mākam, bet nav jaunu un inovatīvu risinājumu un produktu, kas nodrošinātu šo pašaudzēto zivju izmantošanu un pārdošanu.

Eiropas piemēri parāda, ka sava Zivju apstrādes biotehnoloģiju mācību un pētniecības centra izveide Latvijā var palīdzēt stimulēt gan akvakultūras nozares attīstību, gan pārvarēt zivrūpniecības nozares krīzi un radīt inovatīvus zivju pārstrādes produktus, kas būs pieprasīti Eiropā un citos jaunos tirgos.