Manam tēvam nekad nav bijis suņa

Ilustrācija — Patrīcija Māra Vilsone

Ilustrācija — Patrīcija Māra Vilsone

No šīm mājām
nav atlicis
nekā vairāk
par gruvešiem

No daudziem
man dārgajiem
nav atlicis
pat tik

Taču sirdī
neviena krusta netrūkst

Mana sirds ir
visbriesmīgāk sapostītais ciems

Džuzepe Ungareti

Pirmā aina ir suns, kurš skatās.

Suns esmu es.

Skatos uz tēvu, kurš ir raudošs akmens.

Pirmā skaņa ir dialektā. To bez mitas atkārto mans tēvs, atkārto riņķveida apsēstībā. Tā ir Palermo izloksne. Pirmā skaņa ir s’asciucò1.

Gaisu plosa sirēnas, mans tēvs ir lauskās sašķīdusi pasaule, laiks izsvīst asinis. Palermo, 1992. gads, un tas arī viss.

...

Es viņu biju nokristījis par Neronu. Kā man patika šis vārds! Tik svinīgs. Vai gan es savu suni būtu varējis nosaukt citādi?

Nē, nu, vispār jau varēju. Varēju nosaukt viņu amerikāniskā vārdā. Par Bobu vai Maikolu. Vai kādā itāļu svētā vārdā. Tādā kā Pio vai Mauro. Vai arī cita dzīvnieka vārdā. Tādā kā Džeko — gekons. Taču nē. Es izraudzījos aprakstošu vārdu: Nerone — Lielais Melnais, jo viņš bija piķa melns un milzīgs. Pelnījis iespaidīgu vārdu. Un nu viņam tāds bija.

Jaunākajā žurnālā

Manī runā arī emocijas

«Ar gadiem kļūst aizvien skaidrāks, kādā bezizejā Latvija 1940. gadā atradās,» saka vēsturnieks Aivars Stranga.
  • Proza
  • 26.06.2025.

Gliemežu dienasgrāmatas

Ilustrācija – Agnese Apine
Leja līnijas kalnu grēdā uz dienvidiem no Lantonijas abatijas. Alfrēda Votkinsa foto, Early British Trackways, Moats, Mounds, Camps, and Sites
  • Eseja
  • 26.06.2025.

Labējo maršs

Pie Stepana Banderas pieminekļa Ļvivā Ukrainā viņa 116. dzimšanas dienā. 2025. gada 1. janvāris. Foto – Jurijs Djačišins, AFP/LETA
  • Saruna
  • 26.06.2025.

Tuvāk pamatiem

Janīna Kursīte.
  • Raksts
  • 26.06.2025.

Uz Meksiku pēc grāmatas un saules

Teotivakanas senpilsētā pie piramīdām. No raksta autores personīgā arhīva