Neatkarības kara laikā Latvijā plosījās četras infekcijas slimības
Vēsturiskā pieredze kļūst aktuāla lielu politisko pārmaiņu vai tādu satricinājumu brīžos, kas skar visas sabiedrības dzīvi. Covid-19 izplatības laikā pieaug interese par infekcijas slimību pandēmijām. Vai jau agrāk piedzīvots un pārvarēts kas līdzīgs? Pirms gadsimta — Neatkarības kara laikā (1918—1920) — Latviju skāra dažādu epidēmiju uzliesmojumi.
Prelūdija katastrofai
Infekcijas slimību plašu izplatību jeb epidēmiju draudus Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara un turpmākajos gados veicināja dažādi apstākļi, kas bieži vien nenovēršami ietekmēja ikdienas dzīvi. Karadarbība kopš 1915. gada vasaras, Vācijas un Krievijas bruņoto spēku pārvietošanās, karavīru dzīve kazarmās un ierakumos, kā arī bēgļu kustība, kad tūkstošiem cilvēku vienlaikus atstāja savas mājas, ne tikai izpostīja laukus un pilsētas, bet arī jūtami pasliktināja sanitāro situāciju Kurzemē un Vidzemē.
Bēgļu un karaspēka vienību koncentrācijai klāt vēl nāca pārtikas trūkums un slikts dzeramais ūdens, cilvēkiem bieži nācās dzīvot pat antisanitāros apstākļos. Pastāvīgi trūka arī farmācijas līdzekļu. Mediķiem, kas nebija piesaistīti militārajam dienestam, arvien sarežģītāk bija tikt galā ar bēgļu pieplūdumu. Tas viss likumsakarīgi radīja infekcijas slimību uzliesmojumus epidēmiju veidā.
Kara gados epidēmijas «pārstaigāja» plašākus reģionus — daudzas infekcijas slimības sasniedza Latvijas teritoriju no Krievijas impērijas iekšzemes guberņām, kur iedzīvotāju veselības aprūpe bija sliktāka nekā Baltijā. 1917. gada rudenī vācu karaspēkam ieņemot Rīgu, tiešā karadarbība Latvijas teritorijā pēc dažiem mēnešiem beidzās, tomēr dzīve okupācijas režīmā īpaši vieglāka nekļuva.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.