Ārzemēs dzimušie varētu kļūt par Latvijas patriotiem

Vai mēs varētu aizsargāt Latvijas nacionālo identitāti, atverot valsti pasaulei? Es uzskatu – jā, un latviešu valodas aizsardzība ir nepieciešama, lai gan tam nav pietiekamu nosacījumu.

Novembra mēnesis līdz ar tradicionālajiem valsts svētkiem piedāvā lielisku iespēju apdomāt Latvijas nozīmi mums visiem, kas šeit dzīvojam un strādājam plecu pie pleca kopīgiem mērķiem. Latvija ir valsts ar bagātu kultūras tradīciju un ir piedzīvojusi episku vēsturi, kas vienlaikus ir sāpīga un aizraujoša.

Šodien mēs redzam plaukstošu valsti, neskatoties uz neskaitāmajām reformām, kas joprojām tiek īstenotas un rezultātā palielinās Latvijas iespējas kļūt par vadošo valsti daudzās jomās. Pašā šo panākumu centrā, mēs redzam augošu kosmopolītisku sabiedrību, kurā cilvēki no dažādām nācijām (arī es), starptautiskiem uzņēmumiem un organizācijām sāk atstāt savu “mantojumu”. Pārdomāta imigrācija un “atbilstošu” starptautisko investīciju piesaiste, vienmēr ir uzskatīti par diviem pīlāriem jebkuras jaunās ekonomikas izaugsmei.

Latvija nav izņēmums, un nākamo desmitgadu panākumi lielā mērā būs atkarīgi no Latvijas spējas piesaistīt un saglabāt talantīgus cilvēkus un ienest mums nepieciešamās privātās investīcijas. Protams, progresīva politika abos jautājumos vienmēr radīs nopietnas problēmas. Viens no tiem ir nacionālās identitātes un gadsimtiem seno tradīciju “aizsardzība”.

Es jūtu līdzi tiem, kuri baidās no riska, ko rada atvērta sabiedrība globalizētā pasaulē. Tas ir saprotams, īpaši tādā valstī kā Latvija, kur minoritāšu integrācija ne vienmēr ir bijusi veiksmīga.

Mierīgas un dziļas publiskas debates par šo jautājumu varētu palīdzēt, ideoloģizētas debates var tikai kaitēt. Pēdējie 30 gadi noteikti ir pierādījuši, ka daudzi “ārzemēs dzimušie” ir gatavi kalpot Latvijai arī ārpus savām individuālajām vai korporatīvajām interesēm. Cilvēki spētu pieņemt un mīlēt nacionālās vērtības, mērķus un tradīcijas arī tad, ja viņi nav dzimuši noteiktā teritorijā vai viņiem nav tūlītējas etniskas saites.

Viens no maniem iemīļotākajiem filozofiem Akvīnas Toms teica, ka godbijība, ko esam parādā mūsu patria (tēvzemei), ietver “cieņu pret visiem mūsu līdzpilsoņiem un visiem mūsu valsts draugiem”. Mūsu valsts ir mīlestības objekts, kas atrodas lietu vidū, lieliska vērtība, kas nes mums labumu, un kas mums ir kopīga ar citiem cilvēkiem.

Ideja par tēvzemi (patria) ir plašāka par etniskajām un teritoriālajām saitēm: tā ietver emocionālos, kultūras un garīgos aspektus, kurus varētu ieaudzināt un stimulēt.

Cilvēces vēsture, arī Latvijas vēsture, ir pilna ar stāstiem par imigrantiem, kuri iemīlējušies savās “adoptējošajās tēvzemēs” un aizstāvējuši tās kā savējās. Iemesls ir ārpus etniskās piederības. Tas pats notiek, kad atstājam vecāku mājas, lai izveidotu jaunu ģimeni. Jaunās saistības neaizstās iepriekšējās, bet var kļūt ļoti spēcīgas.

Man nav nodoma piedāvāt ļoti konkrētus ieteikumus par to, ko darīt attiecībā uz nelatviešu integrāciju mūsu valstī. Tomēr es rosinātu izkopt dziļu patriotisma nozīmi, kas atvieglotu vietējo sakņu nostiprināšanos un globālo apvāršņu atklāšanu. Šis autentiskais patriotisms noteikti ietver latviešu valodas apguvi un kultivēšanu.

Pirmie rezultāti būs aktīvāka pieeja integrācijas pasākumiem. Latvijā jau ilgāku laiku dzīvi sāk daudz cilvēku, īpaši starptautiskie studenti. Viņu klātbūtne mūsu zemē var atstāt vairāk nekā īstermiņa ekonomisku labumu, viņi var ienest dažādību, kas vienmēr ir noderīga vietējās kultūras bagātināšanai un valsts spēju inovācijai.