Stiprināt lauku cilvēkus 2

Rutas Āboliņas Cepļos Iecavas novadā ir tikai seši hektāri zemes, bet ar Eiropas Savienības subsīdiju palīdzību viņai izdevies bišu saimju skaitu pavairot no divām līdz 108. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Vairāk nekā 90% zemnieku saimniecību Latvijā ir mazas vai vidējas — tieši tās veido lauku mugurkaulu. Taču no tiešmaksājumu naudas tās saņem aptuveni trešo daļu, jo ES finansiālā atbalsta lauvastiesa tiek lielsaimniekiem. Vai to plānots mainīt?

Ciemošanās mazā lauku saimniecībā sagādā prieku — pie mājas puķu dobes un smaidīgi cilvēki vedina pagaršot pašu izaudzētos labumus. Rutas Āboliņas Cepļos Iecavas novadā ir tikai seši hektāri zemes, bet ar Eiropas Savienības subsīdiju palīdzību viņai izdevies bišu saimju skaitu pavairot no divām līdz 108. Vecumdienās iztiku pelna, pārdodot medu. Pie mājas viņai ir dārzeņu un augļu dārzs, ganās vistas un divi auni — Ruta izaudzē gandrīz visu, ko celt galdā.

Līdzīgi ar ES subsīdiju atbalstu ir apmierinātas divas vidēji lielas saimniecības Vidzemes pusē. Vīgantos Salacgrīvas novadā 1992. gadā bija tikai astoņi hektāri zemes, tagad — 200, kuros saimniece Lija Jokste nodarbojas ar bioloģisko graudkopību. «Subsīdijas — tas ir skaisti,» viņa saka.

Bioloģiskā saimniecība Krogzeme Limbažu novadā 2009. gadā sāka ar 17 hektāriem, bet, dažādos investīciju projektos iegūstot pusmiljonu ES naudas, ir pieckārt paplašinājusies un audzē upenes, smiltsērkšķus, ābolus, stādus. «Projekti ļauj attīstīties foršā ātrumā,» saka Andris Krogzems.

Tomēr šie zemnieki, kas ar subsīdiju palīdzību kļuvuši par uzņēmējiem, ir vienisprātis — ES tiešmaksājumiem vajadzīgi «griesti», un nauda jādala tā, lai palīdzētu attīstīties tieši mazajām zemnieku saimniecībām. Kāpēc? Atbildes vietā Krogzems norāda uz kaimiņu īpašumiem, kur lielsaimnieks iepircis milzīgas zemes platības ar visām mājām, lai tajās neviens nedzīvotu un netraucētu kukurūzas audzēšanai. Arī ekonomists Pēteris Strautiņš, braucot cauri labi apstrādātiem laukiem Kurzemē, kādreizējo ciemu vietā redz pamestas mājas. «Apstrādāti lauki nenovērš ciematu pārvēršanos drupās,» viņš secina.

Pirms 15 gadiem Latvijā bija 133 tūkstoši lauku saimniecību, tagad — ap 60 tūkstošiem. Varētu priecāties, ka saimniecības vai nu izaug, vai izzūd no zemes virsas. Bet nelaime tā, ka laukos ir aizvien mazāk darba devēju un arī darbaroku. Ekonomika ir ļoti mainījusies — vēl 90. gadu vidū 58% no Latvijas iedzīvotājiem strādāja  lauksaimniecībā, tagad tikai 8%.

Laukos palikusi dzīvot trešdaļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem, turklāt viņu ienākumi ir mazāki nekā pilsētniekiem. 2018. gadā vidējie mēneša ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli laukos bija 483 eiro — par 91 eiro jeb 15% mazāki nekā vidēji  pilsētā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. 

Uz šī fona ambiciozs šķiet mērķis, kuru nosauca zemkopības ministrs Kaspars Gerhards, kad Ir jautāja par viņa politiskajiem plāniem. «Mans uzstādījums — lai cilvēks, laukos dzīvojot un strādājot, saņemtu vidējo atalgojumu tautsaimniecībā ap 1000 eiro un lai viņš nejustos sliktāk novērtēts kā cilvēks, kas strādā Rīgā vai pilsētās.» Ministrs uzskata, ka ceļš uz to būs zināšanu un tehnoloģisku iespēju celšana. Tajā skaitā viņš aicina lauksaimniekus daudz aktīvāk kooperēties, jo tā var atļauties vairāk investēt dārgās iekārtās un sameklēt izdevīgākus noieta tirgus.

Tomēr ES subsīdiju sadale, kas varētu būt viens no jaudīgākajiem finanšu rīkiem lauku līdzsvarotai attīstībai, līdz šim lauvastiesu naudas atvēlējusi šauram lielsaimnieku lokam. Latvijā 94% no visām saimniecībām ir mazākas par 100 hektāriem, taču šīs mazās un vidējās saimniecības saņem tikai 38% no ES tiešmaksājumiem.

«Bet mazās un vidējās saimniecības veido lauku apdzīvotību. Tā ir tauta. Kas ir valsts bez savas tautas?» retoriski jautā Agita Hauka, kas vada Latvijas Zemnieku federāciju — organizāciju, kas apvieno mazās un vidējās lauku saimniecības. Viņa aicina vienoties par ES tiešmaksājumu «griestiem» un vēl citos veidos atbalstīt tieši mazo un vidējo uzņēmumu attīstību laukos. Pašlaik ES līmenī jau secināts, ka tiešmaksājumiem varētu ieviest 100 tūkstošu eiro limitu, taču gala lēmumi joprojām nav pieņemti un, visticamāk, tiks atstāti katras dalībvalsts izlemšanai.

ES nauda palīdz augt

Pēc ES pieņemtas definīcijas, par mazām un vidējām saimniecībām uzskata tās, kuru saražotās produkcijas gada vērtība ir līdz 25 tūkstošiem eiro. Tādas Latvijā apsaimnieko nedaudz vairāk par 40% no lauksaimniecības zemes, secinājuši Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieki. Vismazāk šādu vidēju vai mazu zemnieku ir leknajos Zemgales laukos, bet reģionos ar skarbākiem apstākļiem — Vidzemē un Latgalē — tieši šādas nelielās saimniecības ir vairākumā. Tātad tās ir nozīmīgs faktors sabiedrības nākotnei un labklājībai. 

Mazo un vidējo saimniecību lomu saprot arī ES līmenī. Pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma Transnational Institute veiktajā pētījumā par subsīdiju politiku jau pirms pieciem gadiem secināts — zemes koncentrēšanās lielsaimniecībās un to industrializācija «novārdzina ģimenei piederošās saimniecības un mazina lauksaimniecības dažādību». Tieši laukos saražotās produkcijas daudzveidīgums ir viens no iemesliem, kāpēc eksperti iesaka atbalstīt nelielās saimniecības. Otrs svarīgs iemesls — nelielās saimniecības nodrošina lauku apdzīvotību. «Mazās un vidējās saimniecības jāvērtē plašāk — kā lauku attīstības sastāvdaļa,» saka Elita Benga no Agroresursu un ekonomikas institūta.

ES naudai ir svarīga loma šo nelielo saimniecību atbalstam. «Kādreiz bioloģiskie graudkopji nebija naudīgi, bet pēdējos gados viņus atbalsta gan ar subsīdijām, gan ar produkcijas cenām,» stāsta Lija Jokste, kurai Salacgrīvas novadā ir 200 hektārus liela saimniecība, viņa algo piecus darbiniekus. 

Saimniekot Lija sāka 1992. gadā, atguvusi padomju laikos ģimenei atņemtos astoņus hektārus. 2005. gadā sāka strādāt bioloģiski un kopš tam vienmēr saņēmusi ES maksājumus gan par apsaimniekotajiem hektāriem, gan par pesticīdu un citu ķīmisko vielu neizmantošanu. «Maksājums par neiegūtajiem ienākumiem,» paskaidro Lija, jo bioloģiski audzētās ražas ir mazākas. Viņa aprēķinājusi, ka tiešmaksājumi veido ap 40% no Vīgantu gada apgrozījuma lauksaimniecībā. Lija to sauc par attīstības naudu. Ar ES budžeta līdzfinansējumu nopirktas divas graudu kaltes un kombains. Kopš 2005. gada dažādās ES programmās viņa tikusi pie 205 tūkstošiem eiro, Lija ātri saskaita. Arī viņa uzskata, ka «griesti» tiešmaksājumiem ir jāievieš, lai vairāk varētu attīstīties mazās saimniecības. «Ļoti daudzi zemnieki baidās no ES finansētiem projektiem, jo tajos vajadzīga sava nauda. Ja tās nav, jāņem kredīts, bet tad zemnieki riskē ar visu savu mantu, ieskaitot gultu.»

Līdzīgi subsīdijas palīdzējušas augt Krogzemu ģimenes saimniecībai Limbažu novadā. Kad 2009. gadā Krogzemi māju Rīgā apmainīja pret saimniecību Limbažu pusē, viņi tika pie 17 hektāriem. Ģimene plānoja pelnīt ar dekoratīvo stādu audzēšanu. Uzreiz pieteikušies jauno lauksaimnieku atbalsta programmā. «Tā varējām iegādāties pirmo pļaujmašīnu, stādmašīnu, arklu un zemes diskus uzartas zemes izlīdzināšanai,» stāsta Andris Krogzems. Tiesa, pašiem zemniekiem vispirms pilnībā jāfinansē savs projekts — tikai pēc tam Lauku atbalsta dienests pārskaita 50%. Andris atceras, ka tehnikas iegādei bija vajadzīgi 50 tūkstoši. Pašiem tādas naudas nebija, ņēmuši aizdevumu Somijas kompānijā OP Finanšu grupa. «Tā mums vienmēr ir palīdzējusi, saprātīgi nosacījumi un prasības. Bet Latvijas komercbankas uz visiem skatās kā uz potenciāliem nemaksātājiem,» saka zemnieks.

Kopjot vienu no pļavām, 2011. gadā Krogzemu ģimene ieraudzījusi pieraktus upeņu stādus. Nolēmuši iztirgot arī tos. «Mūsu smukie stādi neizpelnījās īpašu interesi, bet upeņu stādus izpirka visus. Tas lika domāt, ka jāmaina prioritātes,» atceras Andris. Sastādījuši pirmos 15 tūkstošus upeņu stādu un pārdevuši visus līdz pēdējam. Šobrīd Krogzemē vairāk nekā 60 hektāros aug upeņu krūmi ogu ražai un vēl ik gadu ap 400 tūkstošiem upeņu stādu — tirdzniecībai. Krogzemu ģimene iniciējusi upeņu audzētāju kooperatīvu, un visi kopā eksportē ogu ražu uz Poliju, Nīderlandi un citām Eiropas valstīm.

Aizvadītajos desmit gados viņi izmantojuši visas zināmās atbalsta programmas un septiņos dažādos projektos ieguvuši vismaz pusmiljonu eiro. 2013. gadā saimniecībai bija 45 tūkstošu eiro apgrozījums, bet pērn — 14 reizes lielāks. 

Arī Andris ar milzu pārliecību saka — tiešmaksājumiem vajadzīgi ierobežojumi. «Tāpēc, ka lauki iztukšojas. Mums ir grūti sameklēt cilvēkus sezonas darbiem,» saka Andris. Viņam kaimiņos ir liela saimniecība ar 3000 hektāriem zemes, kurā sēj kukurūzu un ražo no tās biogāzi. Liela daļa zemes nopirkta ar visām mājām. «Tās ir tukšas teritorijas. Ja 3000 hektārus sadalītu pa simt hektāriem, izveidotos saimniecības 30 ģimenēm. Ja katrā augtu arī bērni, šie cilvēki jau veidotu kopienu.» 

Andris Krogzems ir pārliecināts — tagad jāļauj attīstīties mazajiem un vidējiem lauksaimniecības uzņēmumiem, kuri var pelnīt ar augļkopību, dārzeņu vai ārstniecības augu audzēšanu.

Bioloģiskie iet plašumā

ES finansējuma datos redzams, ka svarīgs mazo un vidējo saimniecību trumpis ir bioloģiskā saimniekošana. Analizējot lauku atbalsta pasākumus no 2007. līdz 2013. gadam, Agroresursu un ekonomikas institūts secinājis — aptuveni 70% no bioloģiskās lauksaimniecības atbalsta saņēmējiem bijušas tieši mazās un vidējās saimniecības.

Eiropas maksājumi ir veicinājuši bioloģisko saimniekošanu, apstiprina Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis. Saimniecību skaits kopš 2007. gada gan nav mainījies — kā bija, tā ir nedaudz virs 4000. Toties aprūpētās platības ir nozīmīgi palielinājušās — no 180 tūkstošiem līdz 290 tūkstošiem hektāru. Vairāk nekā puse bioloģisko saimniecību nodarbojas ar piena lopkopību, rentabla ir bioloģiskā graudkopība un gaļas lopkopība. «Taču bioloģiski audzētu dārzeņu un augļu ir maz. Tos audzēt bioloģiski ir grūti,» atzīst Norkārklis.

Taču tagad zemnieki no bioloģiskajām saimniecībām ir neapmierināti un uztraukušies. Iemesls ir Zemkopības ministrijas pieeja ES atbalsta naudas dalīšanā, kam būtu jāveicina klimata glābšana. Nākamajā septiņu gadu budžetā ir plānots krietni samazināt lauku attīstības programmas, lai vairāk naudas varētu atvēlēt tiešmaksājumiem un konkrēti pasākumiem, kas mazinātu lauksaimniecības nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Lai gan tas ir viens no būtiskākajiem jaunā budžeta punktiem, šī finansējuma sadalei iecerētā kārtība daudziem šķiet pārāk sapiņķerēta un parastām zemnieku saimniecībām nepaceļama.

Pagaidām ministrija uzrakstījusi scenārija plānu, kurā 12% no kopējā tiešmaksājumu finansējuma tiks novirzīti tā sauktajām ekoshēmām. Tās ir aktivitātes, kas īpaši gādā par vidi, piemēram, slāpekli piesaistošu augu audzēšana, ilggadīgu zālāju saglabāšana, precīzu tehnoloģiju izmantošana un citas «zaļās» saimniekošanas metodes. 

Kādi ir bioloģisko lauksaimnieku iebildumi pret ministrijas piedāvātajiem nosacījumiem? Gustavs Norkārklis skaidro, tie atkal nāks par labu lielajiem ražotājiem un nesekmēs ne pārmaiņas par labu bioloģiskajai saimniekošanai, ne arī saudzēs klimatu. Piemēram, prasības izmantot jaunākās tehnoloģijas nodrošina, ka lielāko riku no tiešmaksājumiem paņems lielās saimniecības, kurām jau ir jaunākā tehnika un labākas finansiālās iespējas tādu iegādāties. «Nepareiza konkurence veidojas starp lielām un mazām saimniecībām,» secina Norkārklis. 

Ministrijas pārstāvis Ķikāns to nenoliedz, taču iesaka arī risinājumu — mazo saimniecību vadītāji var savstarpēji kooperēties. Ķikāns arī uzsver, ka ekoshēmu kārtība vēl tiks pārskatīta. Oktobrī ES valstu lauksaimniecības ministri nolēmuši, ka ekoshēmu finansējumam jāsasniedz vismaz 20% no tiešmaksājumiem, turklāt Eiropas Parlaments grib šo daļu vēl palielināt. «Tā ka šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka ministrija pārskatīs ekoshēmu priekšlikumu un to paplašinās,» saka Ķikāns, liekot saprast, ka iebildumi tiks uzklausīti.

Vismazākajās sētās — seniori

Sešus hektārus zemes, ko Ruta Āboliņa reiz saņēma mantojumā kopā ar lauku sētu Cepļi, viņa gadiem ilgi neizmantoja. Kamēr bija spēka gados, strādāja mežizstrādē. Bet jaunās tūkstošgades sākumā Ruta saņēma dāvanā divus bišu stropus, kurus nolika pie Cepļiem. Aizvien vairāk aizrāvās ar biškopību un tagad ir īsta meistare. Sešos hektāros audzē nektāraugus un rūpējas par 108 bišu saimēm, kas atrodas Skaistkalnē, Stelpē, Zālītē.

Bišu saimes Ruta Āboliņa pavairojusi, pateicoties ES subsīdijām mazajām saimniecībām — programmā, kurā var iegūt 15 tūkstošus eiro. Šādam atbalstam viņa pieteikusies un to arī saņēmusi divas reizes.  

Tagad Rutas pensiju papildina ienākumi no medus, un ar dzīvi laukos viņa ir apmierināta. Pašas patēriņam audzē dārzeņus, bet trūkstošo piepērk no draugiem Zemgalē. «Mums, mazajiem zemniekiem, nevajag lielos miljonus. Mums vajag atbalstu, lai mēs laukos varētu dzīvot,» Ruta saka par vēlamo ES subsīdiju politiku. 

Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, šādas mazās saimniecības, kurās nav vairāk par 30 hektāriem zemes, ir biežākie maksājumu saņēmēji — 84% no visiem. Taču saņemtā summa veido tikai 20% no kopējā tiešmaksājumu finansējuma. 

Pērn publicētajā OECD pētījumā norādīts uz Latvijas lauksaimniecības sašķeltību — vienā spektra galā ir lieli graudkopības uzņēmumi, bet otrā — šīs nelielās saimniecības, kas visbiežāk savu produkciju nepārdod un tāpēc pētījumā nosauktas par «hobija saimniecībām». 68% saimniecību audzē produkciju tikai pašpatēriņam, un pētnieki secina, ka tās nespēj iekļauties tirgū.

Kāpēc tā? «Lielākā daļa no tām ir piemājas saimniecības ar veciem cilvēkiem, kuri nav nekādi dižie ražotāji,» skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieks Juris Hāzners. 

Zemnieku federācijas līdere Agita Hauka uzskata — saimniecības ir pašpietiekamas, bet neražo tik daudz, lai vestu produkciju uz veikaliem vai eksportētu. «Un tām nepietiek līdzekļu attīstībai. Šīm saimniecībām ir vajadzīgas iekārtas un nauda,» saka Hauka. Lai tiktu pie banku kredīta, tās ir pārlieku nabadzīgas. Arī Altum kredītus iegūt neesot īpaši vieglāk. «Ir zemnieki, kuri saka — iegūt aizdevumu ir tik sarežģīti un pazemojoši, ka viņi nemaz to negrib,» saka Hauka. 

Altum valdes loceklis Jēkabs Krieviņš gan oponē, ka lauksaimniecība ir viena no lielākajām nozarēm Altum aizdevumu un garantiju portfelī — pēdējo piecu gadu laikā tai piešķirti aptuveni 220 miljoni eiro. Populāra esot mazo aizdevumu programma laukos līdz 100 tūkstošiem eiro, piemēram, šogad tajā izmaksāti nepilni pieci miljoni eiro, un finansējums esot atteikts tikai 10% gadījumu.

Arī zemnieks Andris Krogzems atzīst, ka Altum darbs viņu īsti neapmierina, tomēr labums esot tas, ka rūpīgā vērtēšana atfiltrē nereālas idejas. «Daudzi jaunie zemnieki domā nereāli. Man ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kuriem jāskaidro, ka 11 hektāros audzēt graudus nav jēgas, bet var audzēt zemenes un, ja ir segtas platības, ieņēmumi var sasniegt miljonu gadā,» viņš stāsta. Viņaprāt, subsīdiju dalīšanā būtu jāstimulē, lai mazās saimniecības censtos attīstīt reālu biznesu. Taču līdz šim tā nav bijis. «Mēs neuzņemamies cilvēku vietā izlemt audzēt krūmmellenes vai aitas,» pamatoti norāda Lauku atbalsta dienesta direktora vietnieks Indulis Āboliņš.

Mazo saimniecību atbalstam jau ir īpaši instrumenti. Aizvadītajā septiņu gadu budžeta periodā 42 miljoni atvēlēti mazās uzņēmējdarbības sākšanai laukos — katra projekta vērtība nepārsniedz 15 tūkstošus, kā jau minētais Rutas Āboliņas piemērs ar bišu saimēm. Kopumā pie šāda atbalsta tikuši divarpus tūkstoši saimniecību. 

Populāra ir programma LEADER, kas arī atbalsta uzņēmējdarbību laukos — 31 miljons eiro tajā sadalīts pusotram tūkstotim projektu. 

Jauno lauksaimnieku atbalstam atvēlēti vēl nepilni 16 miljoni eiro, gandrīz 350 saimniecības tādējādi tikušas pie jaunas tehnikas, zemes vai lopiem.

Tāpat arī platību maksājumos tiek īpaši atbalstīti par 40 gadiem jaunāki lauksaimnieki, kas nesen dibinājuši vai pārņēmuši saimniecību, — viņi saņem papildu maksu par hektāru, pērn tādējādi izmaksāti vairāk nekā pieci miljoni eiro.

Arī nākamajā ES budžeta periodā līdz 2027. gadam plānots saglabāt visas šīs atbalsta formas mazajām saimniecībām, stāsta Zemkopības ministrijas pārstāvis Zigmārs Ķikāns. Turklāt dažām plānots dot vēl vairāk naudas. Pašlaik ministrija ierosina tieši mazo un vidējo saimniecību ražošanas atbalstam līdz 2027. gadam izmaksāt 90 miljonus. Bet gados jaunajiem lauksaimniekiem būs paredzēta nauda investīcijām — lēsts, ka aptuveni tūkstotis projektu varētu saņemt 120 miljonus eiro. Hauka no Zemnieku federācijas ar šiem apsolījumiem ir apmierināta. «Leiputrija tā nav, bet ir gana labi nosacījumi. Svarīgi, lai mums visiem pietiktu naudas.» 

Par to, kā konkrēti ES nākamā budžeta nauda lauksaimniecībai tiks dalīta un vai subsīdiju tiešmaksājumiem tiks ieviesti apjoma «griesti», vēl jāvienojas Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un dalībvalstu valdību pārstāvjiem. Tikai pēc tam kļūs skaidrāks, kā dzīvē izpaudīsies zemkopības ministra Kaspara Gerharda atziņa, ka «pārtikušām ģimenēm apdzīvotos laukos ir jābūt visas valdības prioritātei».

Bioloģiskā saimniecība Krogzemes Limbažu novadā 2009. gadā sāka ar 17 hektāriem, bet, dažādos investīciju projektos iegūstot pusmiljonu ES naudas, ir pieckārt paplašinājusies un audzē upenes, smiltsērkšķus, ābolus, stādus. «Projekti ļauj attīstīties foršā ātrumā,» saka saimnieks Andris Krogzems.
Foto no personīgā arhva

Foto no personīgā arhva

Ar ES subsīdiju atbalstu ir apmierināta arī Salacgrīvas novada Vīgantu saimniece Lija Jokste, kura nodarbojas ar bioloģisko graudkopību. «Subsīdijas — tas ir skaisti.»
Foto no personīgā arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Komentāri (2)

Laurazan 12.11.2020. 12.10

0
0
Atbildēt

0

vvilums 12.11.2020. 09.22

saimniecība ar 3000 hektāriem zemes, sēj kukurūzu un ražo no tās biogāzi, lai pēc tam ar saražoto visdārgāko elektrību apkāstu iedzīvotājus un ar minerālmēsliem piedrazotu Latvijas dabu.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu