Eiropas Savienība – kolonijas sapņi par suverenitāti

Pirms gada, kad toreiz sāka strādāt jaunā Eiropas Komisija, viens lozungs skanēja skaļi – par Eiropas stratēģisko suverenitāti. Un pat ne tikai par to – EK vadītāji runāja par to, ka šī būšot ģeopolitiska Eiropas Komisija. Eiropas Savienībai esot jāstiprina suverenitāte šajā pasaulē ar pieaugošu naidīgumu. Ķīna esot sistēmisks sāncensis, un ASV vairs neesot uzticams partneris. Pakāpeniski šis lozunga saturs pilnveidojas. Francija spēlē – vismaz verbālā līmenī – vadošu lomu.

Saraksts, kurā ES esot jāiegūst suverenitāte, pēdējā gada laikā strauji paplašinājies. Datu apstrāde un uzglabāšana, lauksaimniecība, veselības aprūpe, izrakteņi – šie sektori minēti kā prioritāri. Paziņojot par 750 miljardu lielo atveseļošanās plānu, Eiropas Komisija kā vienu no mērķiem izvirzīja sasniegt tehnoloģisko suverenitāti kritiski svarīgās jomās – veselības, transporta, 5G, citās.

Eiropas suverenitāte piecu acu uzraudzībā

Vēl tālajā 2017. gadā Francijas prezidents aicināja attīstīt Eiropas stratēģisko autonomiju drošības un aizsardzības jomās un izveidot Eiropas armiju ārpus NATO. Šo iniciatīvu pazīstam kā Eiropas intervences iniciatīvu, kurai sākumā pievienojās tikai dažas valstis, kam ir “vienota stratēģiskā kultūra”. Vēlāk Emanuels Makrons izvirzīja vēl vienu ideju – izveidot ES valstu specdienestu sadarbību, par ko šā gada sākumā gandrīz visas dalībvalstis parakstīja nodomu protokolu.

Tie, kuri nevalda pār savas valsts specdienestiem, ir zaudējuši savu valsti. Gan pagājušā gadsimta gaitā, gan aizvien vairāk šobrīd dienesti daudzās valstīs spēlē aktīvu, patstāvīgu lomu gan parlamentu vēlēšanu gaitā, gan veicot citas operācijas kādu grupu jeb klanu interesēs. Dienestu atkarība vai partijiskums ir mūžsena plašpatēriņa diskusiju tēma droši vien vai visās valstīs. Daudzās – vispirms jau ASV – analītiķi apšaubījuši, vai oficiālā vara vispār kontrolē “savus” speciālos dienestus.

Pirms pāris nedēļām Vācijā tika atlaists viena specdienesta vadītājs. Vācijas specdienestos esot pārāk daudz radikāli labējo uzskatu piekritēju. Tātad jāsecina, ka šie dienesti nav – vismaz ideoloģiski – neitrāli, bet simpatizē radikāli labējiem spēkiem vai vismaz uzskatiem.

ASV Kongresa Pārstāvju palātas loceklis Dž. Reskins nesen publiskoja ziņojumu par to, ka tiesībsargājošajās iestādēs esot iefiltrējušies baltā pārākuma piekritēji. Vasaras sākumā atklātībā nonāca simtiem tūkstošu dokumentu no daudzām ASV policijas un citām spēka struktūrām. Mediji apgalvoja, ka šie tā sauktie blue-leaks dokumenti apliecinot augstu rasisma līmeni un pilsonisko brīvību neievērošanu policijas struktūrās. Ticami, ka ar laiku analītiķi būs izvērtējuši šos nopludinātos dokumentus un komentēs aprakstīto problēmu patieso līmeni.

Pagaidām nešķiet ticami, ka ES valstis varētu iegūt “suverenitāti” (drošības jomā ārpus NATO), jo grūti iedomāties, ka Eiropas valstis varētu iegūt nepieciešamo atļauju. Arī tāpēc, ka mēs visi atrodamies zem pasaulē labākā speciālo dienestu – tā saukā piecu acu – tīkla uzraudzības. Šī kārtība pastāv gadu desmitiem un nav skaidrs, kāpēc lai mainītos. Lai nostiprinātu saprātīgu kontroli, tai skaitā arī pār mums Eiropā, piecu acu tīkls tagad prasa pieejas kodus WhatsApp saziņas instrumentam un var tikai brīnīties, ka dienestiem šīs pieejas līdz šim nav bijis.

Kam pieder Eiropas dati, tam pieder Eiropas ekonomika

Lozungs par to, ka jāveido tehnoloģiski suverēna ES, izklausās pievilcīgi. Pirmām kārtām tas ir attiecināms uz informācijas tehnoloģiju sektoru. Covid-19 pandēmijas laikā datu plūsma telekomunikācijas tīklos pieaugusi 40-60% apjomā, bet 80% no šīs plūsmas nonāca lielajās interneta firmās, kuras uzskatāmas par vienu no lielākajām ieguvējām no Covid krīzes. Amerikāņu lielo IT firmu piecinieka (kuras apzīmē ar saīsinājumu GAFAM) akciju cena pieauga par gandrīz 50%. To kopējā tirgus kapitalizācija pārsniedza 5 triljonus eiro, bet Covid hepenings tikai sācis nest augļus.

Mazāk nekā simts firmu pasaulē ievāc lielāko daļu no datiem, kas rodas tiešsaistes komunikācijā (similarweb aprēķini). Tirgus koncentrācija ir ļoti augsta, monopolizācija noteikti neglābjami pieaugs, kā tas ir noticis citos ekonomikas sektoros, ja vien nebūs kādas īpašas pretrīcības.

Tirgus kapitalizācijas ziņā pasaulē lielāko desmit tehnoloģisko firmu sarakstā ir astoņas amerikāņu, viena ķīniešu un viena korejiešu. Tur nav Eiropas kā rīcības subjekta.

Šobrīd ES iedzīvotāju datus pamatā apstrādā firmas ārpus ES – Eiropas Savienība kļuvusi par “datu koloniju” – ar šādu secinājumu savu notikumu aprakstu noslēdz Vācijas uzņēmuma Deutsche Telekom priekšsēdētājs (T.Hoettges). Turklāt pat ja dati tiek uzglabāti Eiropas teritorijā, tad uz serveriem, kas pieder ne-Eiropas firmām.

Politika atbalstīt dalīšanos ar datiem uzplaukst pēdējo gadu laikā un izklausās tiešām simpātiski un ne tuvu nešķiet savtīga. Bizness dalās ar saviem datiem, valdības ievieš atvērto datu principus. Microsoft aprīlī pasludina savus jaunos principus par dalīšanos ar datiem, tādējādi netieši aicinot arī citus būt atvērtākiem. Eiropas datu ekonomikas apjoms aug iespaidīgi – no 300 miljardiem 2018. gadā līdz 800 miljardiem 2025. gadā (Eiropas Komisija).

Savukārt amerikāņi 2018. gadā pieņēma speciālu mākoņdatošanai veltītu likumu, kas ļauj amerikāņu specdienestiem iegūt pieeju datiem, kas atrodas amerikāņu firmu rīcībā, ignorējot ģeogrāfiju.

Eiropas datus Eiropas resursos

Šajā brīdī svarīgs kļūst viens parasts austriešu puisis vārdā M.Šrēms. Viņš jau vairākus gadus cīnījās ar – vai pareizāk pret – Facebook praksi attiecībā uz datiem. Proti, pret to veidu, kādā kādas personas – šajā gadījumā paša M.Šrēma – dati nonāk ASV firmas Facebook rīcībā. Viņš uzskatīja, ka amerikāņi neievēroja ES datu aizsardzības prasības.

Lieta ieguva zināmu noslēgumu – šovasar Eiropas Savienības tiesa denonsēja ES un ASV datu apmaiņas vienošanos. Tiesas ieskatā šīs vienošanās kādreiz izvēlētais skanīgais nosaukums – Privātuma vairogs – izrādījies nederīgs. Vienošanās nenodrošina Eiropas pilsoņu datu drošību.

Kritika par ES lēnību un neizlēmību skanējusi gadu desmitiem, tomēr vai viss ir tik neglābjami bezcerīgi?

Francija un Vācija, apzinoties, ka ES zaudē un atdod amerikāņiem kontroli pār saviem datiem, lēma izveidot suverēnu Eiropas datu infrastruktūru ar mērķi neglabāt datus amerikāņu un ķīniešu tehnoloģijas firmu resursos. Šo iniciatīvu atbalsta dalībvalstis. Vācijas ekonomikas ministrs gan nupat uzsvēra, ka šī infrastruktūra būšot atvērta arī sadarbībai ar Ķīnas un ASV tehnoloģiju firmām. Pagaidām tas izskatās kā pretruna – vai nu “suverēni”, vai nu sadarbība ar ķīniešiem un amerikāņiem. Iespējams, ka virsroku ņems princips – jā, ārzemju tehnoloģijas uzņēmumi varētu piedalīties, bet radītās mākoņu jaudas nebūtu pakļautas citu valstu likumdošanai. Tā būtu uzkrītoša nepakļaušanās amerikāņiem.

Francijas finanšu ministrs regulāri kritizē ASV, īpaši digitālo firmu dominēšanu. Vienlaicīgi viņš aicina atbalstīt tā saukto Eiropas čempionu izveidi ekonomikā. Arī Eiropas Komisija turpina centienus ierobežot digitālo platformu – pamatā ASV firmu – dominēšanu.

Iespējams, ka virzība uz “suverenitāti” notiek un ka ne visi Rietumeiropas valdošie klani un oligarhu grupas gatavi samierināties ar neglābjamu patstāvības un konkurētspējas zudumu.

Gan datu drošības, gan ģenētiski modificēto (un ģenētiski rediģēto) produktu, gan klimata politikas un citās jomās ES, apzinoties savu tirgus spēku, mēģina uztiept savus kvalitātes un drošuma standartus ārpus ES reģioniem un valstīm.

Vēl viens sektors, kurā ES vēlas panākt lielāku “suverenitāti” un  neatkarību, ir retzemju metāli, citi derīgie izrakteņi, kuri nepieciešami modernajās industrijās un kuru patiesā lielvalsts ir Ķīna. ES pašas aprēķini liecina, ka tā ir ap 60% apjomā atkarīga no Ķīnas attiecībā uz 27 kritiski svarīgajiem materiāliem. Ticami, ka 2020. gada aprēķini būs vēl nelabvēlīgāki. Arī tāpēc Eiropas Savienība nevar pārāk kareivīgi uzvesties pret Ķīnu un tās firmām. Tajā pat laikā ASV atkarība no Ķīnas tieši retzemju metālu jomā ir vēl lielāka, sasniedzot pat 80 procentu.

Lauksaimniecībā ES plāno izveidot vienotu datu telpu. Lauksaimniecība kļūst par strauji augošu un pat vitāli svarīgu datu telpu. Tas attiecas gan uz lauksaimniecisko ražotāju ekonomiskajiem sasniegumiem vai agroķīmijas izlietojumu, gan uz viņu lojalitāti klimata un vides saudzēšanai. Šie dati var koriģēt nomāto zemju cenas. Neliels skandāls par šo aspektu jau nesen izcēlās par firmas Tillable darbības modeli. Kurš kontrolē lauku saimniecību ražošanas datus, tas kontrolē gan pašus lauksaimniekus, gan mūsu pārtikas produktus galu galā. “Zemes draugi” norāda, ka Eiropā nav specifisku regulējumu par lauksaimniecības datiem un ka arī tāpēc gan paši dati, gan datos balstīti tehnoloģiskie risinājumi lauksaimniecībā nonāk dažu globālu korporāciju rīcībā, kuras tādējādi konsolidēs savu dominanci pār ES lauksaimniecību un pārtikas sektoru.

Datu suverenitātes deficīts lauksaimniecībā kopā ar neatslābstošu amerikāņu presingu Eiropā plašāk ieviest ģenētiski rediģētu augu kultūras palielinās globālo firmu dominēšanu un mēģinās diktēt mūsu produktu izvēli.

Ja šajā rakursā skatās uz nesen pasludināto Eiropas zaļo kursu, aprites ekonomiku, bioloģiskās lauksaimniecības attīstību, tad šīs iniciatīvas iegūst saprotamu jēgu, jo vestu uz zināmu suverenitāti.

Tieši tāpat arī veselības aprūpes jomā –  lielākās ES valstis vēlas radīt savietojamu veselības datu sistēmu. Šobrīd ES nav pienācīgi labas veselības statistikas – proti, tādas, kuru vienotā metodikā varētu apkopot no visām dalībvalstīm. Eiropas pārāk lielā atkarība veselības aprūpes jomā izpaudās Covid krīzes laikā. Šīs loģikas ietvaros Eiropas Komisijā vasarā pat atskanēja balsis, ka Covid krīzei domātas vakcīnas no farmācijas firmām būtu jāiepērk jau tagad, izņemot ja tās būtu ražotas ASV.

Ar sensitīviem personu veselības datiem saistīts skandāls nupat notika Francijā. Baidoties no personas datu iespējamas pārsūtīšanas uz ASV, vairākas asociācijas un arodbiedrības lūdza Valsts Padomes tiesnesim steidzami apturēt Health Data Hub platformu. Tiesnesis secināja, ka personas datus, kas saskaņā ar līgumu ar Microsoft tiek turēti Nīderlandē, likumīgi nevar pārsūtīt ārpus Eiropas Savienības. Ja nevar pilnībā izslēgt risku, ka Amerikas izlūkdienesti pieprasa piekļuvi šiem datiem, tas varbūt neattaisno platformas pilnīgu darbības apturēšanu, bet prasa veikt īpašus piesardzības pasākumus, tos kontrolējot.

Veselības datu platforma, valsts iestāde, saukta arī par Health Data Hub, tika izveidota 2019. gada beigās, lai veicinātu veselības datu koplietošanu un veicinātu pētniecību. Daži no šiem datiem tiek izmantoti veselības ārkārtas situāciju pārvaldības vajadzībām un zināšanu uzlabošanai par Covid-19 vīrusu. Aprīlī platforma parakstīja līgumu ar Amerikas uzņēmuma Microsoft Īrijas meitasuzņēmumu par datu izvietošanu un programmatūras izmantošanu.

Eiropa kā cīņu lauks

Eiropa nedrīkstot reducēt sevi līdz ASV un Ķīnas cīņas laukam, raksta Nikolas G.Kasares, analizējot to, kā ES attīsta savas spējas informāciju tehnoloģiju un 5G telekomunikācijas jomās. Eiropai nevajagot akceptēt citu valstu tehnoloģijas un principus 5G jomā.

Var vai nevar sevi reducēt – šobrīd tas zināmā mērā jau ir noticis un nav skaidrs, kāpēc lai amerikāņi (un mazākā mērā ķīnieši) atdotu savu tirgus telpu tikai tāpēc, ka dažiem Eiropā gribas lielāku suverenitāti.