Vai Latvijas tradīcijas?

Varas stratifikācija nozīmē, ka augstāka līmeņa vadītāju lēmumu kļūda var radīt nopietnas sekas valsts vai organizācijas darbībā. Vadoties no šīs teorijas būtu jāpanāk, lai augstākos vadības amatus ieņemtu spējīgākie un kompetentākie darbinieki. Jo augstāka vieta varas hierarhijā, jo kvalitatīvākiem jābūt pieņemtajiem lēmumiem. Savukārt, jo augstāka pieņemtā lēmuma kvalitāte, jo lielāka atbildība par tiem, uz kuriem šis lēmums attiecas.

Vadības lēmumu kvalitāte un pieļautās kļūdas cena ar katru līmeni paaugstinās un pieaug to cilvēku skaits, kurus ietekmē pieņemtais lēmums.

Vispārzināms, ka demokrātiskās sabiedrībās formālās varas hierarhija veidojas tā saucamajā filtrācijā – parlamentu ievēl vēlētāji, organizācijas valdi ieceļ padome utt. Diemžēl pastāv blakus faktori, kuru ietekmi pilnībā izslēgt praktiski nav iespējams. Lai arī cik vienkāršoti tas izklausās, bet būtisks faktors ir nauda. To labi izprot tās grupas, kuras pirmsvēlēšanu periodā ir gatavi un arī ziedo daļu savu vai citādi iegūtus līdzekļus savām interesēm labvēlīgas varas hierarhijas veidošanā.

Pastāvošā vēlēšanu sistēma ierobežo augstākā līmeņa vadītāju izvēli, jo vēlētājam pēc vēlēšanām atliek vien noskatīties, kā izvēlas augstākā varas līmeņa amatus.

Savulaik Latvijā uzvarētāja partija Iekšlietu ministriju uzticēja vadīt ārstam, pēc viņa jaunievēlētie uzvarētāji iekšlietu ministriju uzticēja mācītājam, tad sekoja ministrs ar piensaimnieka izglītību, nākamais ar trīsgadīgu sociālo zinātņu bakalaura grādu komunikācijas zinātnē – par laimi tikai neilgu laiku – , bet paspēja nolikvidēt Policijas akadēmiju, kuras sekas ir jūtamas tagad un būs vēl ilgi. Ne mazāk dramatisks vai pareizāk – neizprotams savulaik bija izglītības uz zinātnes ministra amatam izvirzītais, nesen Latvijas Universitāti ar bakalaura grādu beigušais jaunais cilvēks, kurš visai neilgi pirms stāšanās amatā kopā ar studentiem, turot rokā no koka izgatavotu šautenīti, protestēja pret dienestu armijā.

Izglītības ministra nomaiņa ir visstraujākā un katrs nāk ar savu, ne vienmēr pārdomāto, ierosmi. Latvijas izglītības sistēmā joprojām notiek izglītības sistēmas reformēšana. To veic jau divdesmit pirmais izglītības ministrs pēc neatkarības atjaunošanas.

Par izglītības sistēmu atbildīgas ir bijušas visas sava laika vadošās politiskās partijas: Latvijas ceļš – Andris Piebalgs, Jānis Vaivads, Jānis Gaigals; TB/LNNK – Māris Grīnblats; Saimnieks – Juris Celmiņš; Tautas partija – Silva Golde, Māris Vītols, Kārlis Greiškalns; Latvijas Pirmā partija – Juris Radzevičs; Jaunais laiks – Kārlis Šadurskis, Ina Druviete; Zaļo un zemnieku savienība – Baiba Rivža, Tatjana Koķe, Rolands Broks; Reformu partija – Roberts Ķīlis, Vjačeslavs Dombrovskis, bez partijas atbalsta ministra amatā nokļuva Mārīte Seile. Turklāt daži no ministriem amatā bijuši vairākas reizes. Visīsāko laiku ministra amatā bija Māris Vītols – 141 dienu, nedaudz ilgāks laiks ministra amatā arī Goldei un Gaigalam.

Katram izglītības ministram vairāk vai mazāk izdevies veikt kādu iecerētu pārmaiņu. Viens deva jaunu augstskolu nosaukumu klasifikāciju, cits izdomāja finansēšanas modeli, proti, ka nauda seko skolēnam, un pašvaldības, pretēji valsts interesēm par katru cenu ar dažādām metodēm pieturēja savējos skolēnus – aizies prom, aizies naudiņa. Kādam citam ministram radās doma uzticēt nākotnes izvēli pašiem skolēniem un viņi atbilstoši cilvēka rīcības teorijai – katrs ir nedaudz slinks – izvēlējās nemācīties tādus grūtākos mācību priekšmetus kā fiziku un ķīmiju. Skolotājiem ar laiku samazinājās slodze, tātad arī samaksa. To redzot, nākamie skolotāji neizvēlējās studēt fizikas skolotāja profesiju – 2019. gadā fizikas skolotāja studijas universitātē absolvēja tikai viens fizikas skolotājs.

Tagad sava veida pārmaiņas plāno Ilga Šuplinska (JKP). Līdz šim nevienam ministram nebija izdevies sagatavot tādu augstskolu pārmaiņu likuma variantu, kuru liela daļa sabiedrības nesaprot, to nesaprot arī Saeimas deputāti, kuri uzņēmušies likumu sakārtot. Visi ministri pauduši viedokli, ka izglītības kvalitāte atkarīga arī no tā, cik kvalificēti ir skolotāji. Bet gandrīz neviens nav publiski atzinis, ka skolotāju kvalifikāciju nosaka viņa prestižs sabiedrībā un kādu atalgojumu par darbu saņem skolotājs. Skolotāji protestē, viņus ne vienmēr uzklausa, bet neviens ministrs līdz šim nebija atļāvies nosaukt skolotājus par nedisciplinētiem.

Augstākās izglītības mērķis esot iekļūt 500 labāko vidu. Kā? To nenorāda! 2019. gadā Tartu Universitātes apgrozījums bija 200 miljoni eiro. 2020. gada valsts budžeta finansējums augstākajai izglītībai un zinātnei visām Latvijas augstskolām kopā ir tikai 68,7 miljoni eiro. Tartu Universitāte tiek pilnībā finansēta no valsts, atšķirībā no Latvijas augstskolām, kurām lielākā daļa finanšu līdzekļu ir jāpiesaista no ārējiem avotiem. Ar šādu valsts atbalstu cerības uz Latvijas augstskolu iekļūšanu pasaules TOP 500 ir gaužām niecīgas.

Latviju, tāpat kā citas valstis, skārusi Covid-19 pandēmija, bet nevar atrast valstis, kas pandēmijas periodā maina nodokļu sistēmu, turklāt nepārdomāti. Labi vēl, ka paši autori kļūdas atzīst, protams, gan pēc publisku nosodījumu saņemšanas.

Tātad – jo augstāka vieta varas hierarhijā, jo kvalitatīvākiem jābūt pieņemtajiem lēmumiem.