Izaicinājums sakārtot procesus

Ar jauno Konkurences padomes (KP) priekšsēdētāju sarunājāmies 11. septembrī, viņa pēdējā darba dienā iepriekšējā darbavietā Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu valsts komisijā. Ēku remontē, un arī iestāde esot sakārtota, lepojas tās vadītājs. Bet nu esot laiks jauniem izaicinājumiem.

Juri Gaiķi konkursā atzina par labāko kandidātu KP vadītāja amatam pēc tam, kad iepriekšējā KP priekšniece Skaidrīte Ābrama janvārī, vairāk nekā divus gadus pirms sava otrā pilnvaru termiņa beigām, negaidīti paziņoja, ka atstās amatu. KP sāktās lielās lietas – par būvnieku karteli, par atkritumu monopolu Rīgā, par zāļu lieltirgotājiem – būs nopietns pārbaudījums jaunajam iestādes vadītājam.

 

Skaidrītes Ābramas astoņi gadi Konkurences padomes vadībā ir nopietns atskaites kritērijs. Kāpēc uzskatījāt, ka spēsiet vadīt šo padomi? Kas pamudināja jūs piedalīties konkursā?

Jāsāk ar to, ka mana pieredze valsts pārvaldē dažādu struktūrvienību un organizāciju vadībā arī ir diezgan liela. Piecus gadus vadīju Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldi ar 1500 padotajiem pa visu valsti. Un pēdējie trīs gadi šeit. Jauni izaicinājumi! Pēc izglītības esmu jurists. Papildinot savas zināšanas ar vadības pieredzi, uzskatu, ka…

Valsts pārvaldē ir dažādi amati un dažādas struktūras. Kāpēc tieši Konkurences padome?

Šajā brīdī bija izsludināts konkurss, un es šeit saskatīju tieši jurista izaicinājumu kvalifikācijas celšanai, papildus jaunu zināšanu apguvei.

Kvalifikācijas celšanai? Jūs tomēr gaida ļoti nopietni darbi.

Kā es teicu, mana iepriekšējā pieredze arī ir pietiekami nopietna un, nu, neteiksim, kvalifikācijas celšanai, varbūt nepareizi izvēlējos vārdus – tieši manai izaugsmei kā juristam, pielietot praksē jurista zināšanas.

Kas, jūsuprāt, pārliecināja kandidātu vērtētājus, ka jūs no visiem būsiet vislabākais Konkurences padomes vadītājs?

Domāju, ka šo jautājumu droši vien būtu vislabāk uzdot vērtēšanas komisijai.

Droši vien jūs arī spējat novērtēt, ko vērtēja komisija.

Piesakoties konkursam, jau pastiprināti apguvu arī konkurences tiesības, lai būtu kompetents šajos jautājumos. Pētīju starptautiskos tiesu nolēmumus, praksi, normatīvo regulējumu, kā arī sekoju aktualitātēm, līdz ar to tādu pamatu ieguvu, jo konkursā tomēr no pieteikuma iesniegšanas brīža līdz intervijām bija pietiekami ilgs laiks, lai šo varētu apgūt. Nu, un droši vien uzskata, ka arī sasniegumi tieši manā šodien vēl pašreizējā darbā, vadot Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, ir diezgan ievērojami.

Vai tas ir tas, ko teicāt vērtētājiem?

Jā.

Un viņi noticēja jums uz vārda?

(Smejas) Nu, tur bija arī pārbaudes jautājumi, protams. Bet par darbu komisijā – tas ir acīmredzami, kāda bija situācija, kad es atnācu strādāt šeit, un kāda ir šobrīd. Iestāde ir darboties spējīga, pilns ārstu sastāvs strādā – ir piesaistīti un pat jau rindā šobrīd gaida, lai strādātu komisijā. Visas procedūras sakārtotas, arī jaunu darbinieku piesaistei, rezidentu apmācībai, ko veic Stradiņa universitāte pie mums. Tā ka – patīkama darbavieta ir radīta, un izpildām normatīvos aktus, kādus nosaka politikas veidotāji.

Iespējams, to vērtētāji jums arī vaicāja – kādu redzat KP vietu citu uzraudzības iestāžu kopainā?

Manuprāt, Konkurences padomei ir jābūt tādai, kurai ir redzams atbalsts sabiedrībai, jo tieši sabiedrība ir vistuvākais patērētājs Konkurences padomes darba rezultātiem, to jūtot savos maciņos, ikdienas dzīvē. Jābūt pēc iespējas tuvāk sabiedrībai un arī tādai, kas pārliecina sabiedrību iesaistīties konkurences jautājumu risināšanā kā ieinteresētai pusei. Spēcīgai, ar savu statusu valsts pārvaldē.

Statuss valsts pārvaldē Konkurences padomei tiešām citāds nekā, piemēram, Valsts kontrolei vai FKTK – tā ir nevis neatkarīga, bet gan ekonomikas ministra pārraudzīta iestāde. Vai būtu jāpalielina neatkarība?

Manuprāt – viennozīmīgi. Bet tas nav tikai mans viedoklis, to nosaka arī Eiropas 2019. gada direktīva, kura ir jāievieš no nākošā gada – stiprināt Konkurences padomes neatkarību. Un, cik man zināms, šobrīd Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi likumprojektu par jau nedaudz neatkarīgāku iestādi no Ekonomikas ministrijas.

Ko nozīmē “nedaudz neatkarīgāku”?

Es saprotu, ka virzītajā projektā formāli tomēr ir tā Ekonomikas ministrijas pārraudzība, bet es projektu neesmu redzējis. Taču priekšā vēl Saeimas lēmumi.

Bet vai uzskatāt, ka Konkurences padomei būtu jābūt neatkarīgai no Ekonomikas ministrijas?

Es tā uzskatu. Jo daudzas jomas, kuras tieši skar sabiedrību, ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā – elektrība, piemēram. Bet ne tikai Ekonomikas ministrijas, jāskatās visa Ministru kabineta padotība – sabiedriskais transports, Latvijas dzelzceļš, Latvenergo ir tieši iesaistīti konkurences jautājumos, un līdz ar to ir tāda duāla situācija jautājumu izlemšanā. Varētu rasties interešu konflikts.

Kādas būs jūsu prioritātes, pirmkārt, pašā iestādē – vai tajā ir kaut kas jāmaina –, un, otrkārt, kas padomei jādara, lai mainītu Latvijā arvien valdošo, kā Skaidrīte Ābrama to ir raksturojusi, “postpadomju hibrīdekonomiku”, kurā dominē valsts un pašvaldību uzņēmumi?

Padome šobrīd darbojas sekmīgi, cik nu tas ir iespējams. Pirmdien iešu uz darbu, iepazīšos tuvāk. Šobrīd man vēl pat nav īsti tiesību iepazīties ar esošo situāciju no iekšpuses. Tas, kas redzams no publiskās informācijas, ir akūtais darbinieku trūkums, kadru mainība. Līdz ar to ir jāmeklē iemesli, kāpēc tā ir noticis. Viens droši vien ir atalgojums.

Trīs pēdējos gados nomainījušies 52% darbinieku.

Jā, tas ir ļoti slikts rādītājs jebkuram darba devējam.

Un iemesli? Vai tikai alga?

Alga varētu būt viens, otrs – nu, tad ir jāskatās dziļāk, vai tie ir citi motivācijas veidi. Tādi kā iespējamā izaugsme, jaunu zināšanu ieguve varbūt. Bet tas ir jāskatās tīri iekšienē.

Pārāk liela slodze un atbildība?

Tieši tā – pārāk liela slodze un atbildība arī varētu būt viens no tiem iemesliem. Bet šobrīd es to nevarēšu komentēt. Tikai, kā redzams no publiskajiem pārskatiem, atalgojums ir salīdzinoši zems. Un tieši šobrīd, otrdien, Ministru kabinets lēma par papildu finansējuma piešķiršanu atalgojumam šim gadam, un budžeta plānā arī attiecīgi paredzēts pieaugums. Bet tas atkal jau ir Saeimas rokās.

Un kas būtu padomei jādara, lai mazinātu publisko personu iespaidu uz konkurenci?

Šobrīd jau ir paredzēts likumā jauns instruments no šā gada sākuma – publisko personu, nodibinājumu uzraudzība konkurences tiesību jomā. Nu, pilnībā jāmēģina izmantot šīs iespējas un jāseko tirgus norisēm, iepirkumiem šajos sektoros. Bet, manuprāt, vēl drusku vajadzētu iet soli uz priekšu, ka tā atbildība būtu ne tikai uz šīm izveidotajām struktūrām vai kapitālsabiedrībām, bet jau uz pašu pašvaldību, kapitāldaļu turētāju. Tas šobrīd ir atstāts maliņā.

Vai grozījumi Konkurences likumā dod Konkurences padomei tiesības sodīt par konkurences pārkāpumiem arī pašvaldības?

Grūti teikt, vai tieši sodīt. Tur ir iespēja sodīt kapitālsabiedrības, bet pret pašvaldību, pret to kapitāldaļu turētāju – vērsties ar ieteikumu, ka tā nav īsti labi darīt. Tāpēc es iepriekš teicu, ka varbūt ir jāpaplašina [KP tiesības] ar iespēju vērsties pret pašu kapitāldaļu turētāju.

Vai piedāvāsiet šādu papildinājumu likumam?

Jāskatās, kā notiek jaunās normas iedzīvināšana, un tad skatīties, iet tālāk. Līdzīgi, kā Valsts kontrolei arī šīs tiesības paredzētas un kā viņi sāk pamazām tās izmantot. Bet viņiem jau kādu laiku tās tiesības ir.

Kas būtu prioritārās jomas, kurās KP varētu izmantot šīs jaunās pilnvaras?

Es tā uzreiz nevarētu definēt, jāskatās visa šī pašvaldību darbība jebkurā jomā. Nu, tā pati atkritumu apsaimniekošana, ūdensapgāde, kanalizācija – visur, kur iesaistās pašvaldības. Bet nebūtu pareizi kādu vienu izdalīt.

Ar ūdensapgādi vai kanalizāciju var būt, ka nav citu, kuri to varētu nodrošināt. Bet ir, piemēram, tūrisms, kur pašvaldības dempingo ar saviem viesu namiem. Vai, piemēram, ko jūs darīsiet ar pašvaldību tā dēvētajām avīzēm, ar kurām pagastveči faktiski iznīcina reģionālo presi?

Tas ir kopumā jāskatās, un es šobrīd arī nevaru pateikt, cik tālu jau Konkurences padome līdz šim brīdim normas piemērošanu un kādu izpēti veikusi. Tas ir jāskatās kompleksi, neizdalot atsevišķi vienu jomu. Izdalīšana rada tādu kā citas jomas paļaušanos, ka viņus neviens neaiztiks, un tā joma, kura tiek izdalīta, tad pastiprināti… Es gribētu skatīties kompleksi.

Bet ir jomas, par kurām pat nespeciālistam skaidrs, ka pašvaldībai ar to nevajadzētu nodarboties. Rīgā, piemēram, turpinās diskusijas, vai namu apsaimniekošanu privātie varētu veikt labāk nekā pašvaldība un vai Rīgas mežiem jāražo dēļi. Vai jums nenāk prātā kaut kāds pašvaldību bizness, kuram vajadzētu pievērst īpašu uzmanību?

Tas, kam kā patērētājs esmu pievērsis uzmanību, ir ielu apsaimniekošana, atkritumu apsaimniekošana, kas mani tieši skar. Namu apsaimniekošana mani tieši neskar, tāpēc ka neapsaimnieko Rīgas namu pārvaldnieks, paši apsaimniekojam savu mazdzīvokļu māju. Taču šīs iedzīvotājus vistiešāk skarošās jomas varētu būt tās prioritārās, kur cilvēkus visvairāk tracina tās lietas. Tās tiešām varētu būt namu apsaimniekošana, atkritumu apsaimniekošana, ceļi.

Konkurences padome pagājušogad apturēja atkritumu apsaimniekošanas monopola veidošanu Rīgā. Taču Rīgas domes risinājums – sadalīt pilsētu trīs zonās – nav tāds, kādu KP piedāvāja – atstāt iepriekšējo kārtību. Vai jums ir zināms, kāda virzība notiek šajā lietā?

Nē, kā teicu, man nekādu tiesību iepazīties ar lietām vēl nav bijis, tās būs tikai pirmdien, un man ir zināms tikai tas, kas ir publiski pieejamas – ka šobrīd notiek lietas izpēte. Tā vēl nav pabeigta, ir pieņemts tikai pagaidu noregulējums par šīm trīs zonām.

Tātad lietai būs turpinājums?

Nu, jā, tā ir viena no tām lietām, kas šobrīd ir aktuāla Konkurences padomei, un uz to gaida gandrīz vai lielākā Latvijas daļa – visi rīdzinieki.

Tomēr šķiet, ka lielākais pārbaudījums jums kā jaunajam vadītājam varētu būt būvnieku kartelis, par ko Konkurences padome ierosināja pārbaudes lietu pagājušogad. No tās iznākuma būs atkarīgs, vai šis kartelis Latvijā paliks. Skaidrīte Ābrama teica, ka Konkurences padomei ir jātiek galā ar šo karteli, “citu variantu nav”. Vai piekrītat, ka citu variantu nav, vai ir tomēr arī citi varianti?

Nu, citu variantu tiešām nav – kartelis nedrīkst būt! Tikai jautājums – vai tas ir bijis?

Vai jums ir šāds jautājums?

Nu, tagad atkal man jāsaka, ka šī lieta ir vēl mazāk zināma sabiedrībai. Atkritumu lieta jau ir iztirzāta diezgan publiski, bet karteļa lieta beidzās tikai laikam ar publisko informāciju par kratīšanām. Tā ka publiski nav nekas vairāk zināms, līdz ar to man arī šobrīd nekas vairāk nav zināms. Var teikt, ka kartelis kā tāds, ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošana ir aizliegta, kartelis nedrīkst būt, un Konkurences padomes uzdevums ir tikt galā ar karteļiem, ja tie ir. Dominējošais stāvoklis pats par sevi nav nekas slikts, bet dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – tā jau ir nosodāma.

Bet vai no tās informācijas, kura jums pieejama, jums ir iespaids, ka tāda būvnieku karteļa varētu arī nebūt?

Es nevaru izdarīt nekādus secinājumus no tās informācijas, kas ir publiski pieejama tieši šajā būvnieku karteļa lietā. Nu, pilnīgi nekādas tādas informācijas nav, varu atkal spriest tikai kā patērētājs un kā cilvēks varbūt ar mazliet lielākām zināšanām, ar iepriekšēju darba pieredzi.

Jā, ar būvniekiem vienmēr ir bijis tā, ka ir ģenerāluzņēmējs un ka apakšuzņēmēji, kā mēs dzirdam arī publiski, tiek apkrāpti no ģenerāluzņēmēja puses, netiek viņiem samaksāts laikā. Vienmēr cietēji ir šie apakšuzņēmēji, un līdz ar to cietējs ir arī vienkāršais patērētājs – cilvēks, kuram būtu nepieciešams kaut ko darīt, piemēram, savā mājā, nevar atrast nevienu, kas viņam palīdzētu, vai tā būtu būvnieku brigāde vai kas, kas tagad mājās taisītu remontu. Jo visi ir iesaistīti apakšuzņēmējos.

Un man arī tāds jautājums – bet kāpēc tad viņi iet pie tā ģenerāluzņēmēja, ja viņiem vienreiz jau nav samaksāts laikus un ir apkrāpti? Un atbilde bija – jau vairākus gadus atpakaļ, un arī vēl tagad, kad jautāju, – bet vismaz viņi man samaksās par iepriekšējo, lai tagad mani piesaistītu. Jo cilvēku trūkst, viņi sasolīs, samaksās par to iepriekšējo, un tad es zināšu, ka man būs kaut kāda naudiņa. Un šeit jau cieš atkal visi pārējie.

Vai neizklausās gandrīz vai pēc monopola?

Nu, tā izklausās, bet tas ir viedoklis kā cilvēkam, kurš vēro notiekošo apkārt un arī savā veidā to izjūt.

KNAB sāktajā lietā par būvnieku karteli figurē apmēram desmit politiķu vārdi. Piemēram, Reirs, Reizniece – Ozola, Ašeradens, Urbanovičs, Jaunups, pat bijušo prezidentu Vējoni KNAB tincinājis. Skaidrīte Ābrama noliedz, ka atstāja amatu tāpēc, ka būtu bijis kāds politisks spiediens. Bet vai jūs esat saņēmis kādus mājienus vai norādes, kā un kas jums būtu jādara konkrēti šajā būvnieku karteļa lietā un vispār kā Konkurences padomes vadītājam?

Jāsaka, ka nē, es nekad neesmu saņēmis nekādus politiskus uzstādījumus par vienu vai otru konkrētu lietu. Nē! (Smejas)

Telefona sarunā teicāt, ka jums bija saruna otrdien ar ministru Vitenbergu, un lietas izskatoties sarežģītākas, nekā bijāt gaidījis. Par ko bija saruna, ja nav noslēpums?

Par iestādes darbību kā tādu. Nevis par lietām, bet gan par iestādes darbību.

Un kas tur ir sarežģītāks?

Tā pati personāla mainība ir sarežģīta. (Domā) Nu, šis finansējums šobrīd, kurš nāk diezgan novēloti, septembrī, lai pareizi sadalītu, kam tā ir motivācija. Tas ir pareizi jāsadala tiem, kas to ir pelnījuši. Nu, tādā veidā, ka tas ir iekšējais iestādes darbības process. Jo sanāk tā, ka arī pārējiem padomes loekļiem, manuprāt, termiņi iet uz beigām, līdz ar to arī šis jautājums, un sarežģīta ir tīri šo kadru piesaiste, jo ļoti pārvilina. Nu, to es tad uzzināju arī, ka pārvilināšana notiek uz citām iestādēm, kur mazliet vairāk maksā tiem, kam tā ir motivācija, un nosmeļ arī privātais sektors konkurences jomas speciālistus. Un tas ir tas sarežģītākais, ko es gribēju teikt, ar ko man nāksies saskarties. Jo, nākot, piemēram, uz šejieni strādāt, bija diezgan publiski zināms, kā ir ar veselības aprūpi, kā ar ārstiem – ka visur pietrūkst ārstu, un tā tālāk. Tā ka jau varēja sākt domāt par ārstiem, un, nu, kaut kā veiksmīgi tas ir izdevies līdz šim.

Vai, jūsuprāt, ar konkurences speciālistiem būs sarežģītāk?

Jā, un līdz ar to arī visu lietu izskatīšana ir pakārtota cilvēkresursam. Un tas ir pats svarīgākais iestādei – cilvēku resurss. Un, ja īsti nav, ja ir nomainījušies tik daudzi, tātad viņi ir jāapmāca. Pirmais darbs ir cilvēkresursu pilnveidošana un cilvēku apmācība tieši konkurences jomā. Un, protams, atalgojums, lai noturētu pēc tam. Jo ir ērti izmantot kaut ko kā tramplīnu kā speciālistam. Pats arī esmu audzis no vienkārša jurista. Es tīri esmu karjeras ierēdnis, kurš ar savu darbību ir pierādījis katru nākošo amatu.

Vai Konkurences padomē nevajag tomēr mazliet misijas apziņu, ka ne tikai pilda likuma normas, bet arī strādā sabiedrības interesēs?

Jā, tas ir tas, ko es sākumā teicu – ka Konkurences padomei ir jābūt sabiedrības interešu aizstāvei un lai sabiedrība tieši justu Konkurences padomes atbalstu tajā visā. Kaut vai, piemēram, vai Latvijā ir zināms, kādas ir patērētājiem tiesības pasaules mēroga Volkswagen skandāla ietvaros? Nav tādas informācijas, kā izskanēja Klāgenfurtes tiesas nolēmumā Volkswagen lietā, kā vērsties patērētājiem, kuri ir cietuši. Jo viens ir nosodīt to vainīgo, bet pēc tam, lai tas vēl vairāk darbotos un atturētu citus no konkurences tiesību pārkāpumiem, ir šī pakārtotā atbildība, kur katrs patērētājs, kurš ir cietis no konkurences tiesību pārkāpuma, var vērsties pret pārkāpēju. Ne tikai valsts uzliek sodu un liek izbeigt kaut ko, bet arī katrs var pierādīt, ka viņš ir cietis tieši tajā brīdī, kad viņam, piemēram, par banānu bija jāmaksā vairāk. Vai šis patērētājiem ir zināms, kā viņi var iesaistīties un vēl vairāk uzraudzīt, un ka tas ir viņu interesēs uzraudzīt?

Tas ir svarīgi. Vai jūs mudinātu cilvēkus vērsties tiesā, piemēram, pret būvniekiem, par kuriem nupat runājām, ar kompensācijas prasībām par būvdarbu sadārdzinājumiem?

Nu, jā, šīs tiesības rodas tajā gadījumā, ja stājies spēkā kāds Konkurences padomes nolēmums par to, ka ir bijis pārkāpums. Tad secīgi rodas tiesības to pierādīt.

Vai informēsiet sabiedrību par šādām iespējām?

Nu, jā, un tas ir tas, kas man, piemēram, kā sabiedrības loceklim, pietrūcis – zināt šo jomu. Tas ir, manuprāt, ļoti būtiski – tādā veidā iesaistīt arī sabiedrību un informēt. Ja mēs paskatāmies Eiropas konkurences iestāžu tīkla mājaslapu, tur ir arī sadaļa patērētājiem. Un tur ir smuki iekārtota istaba ar lietām, uz kurām var uzklikšķināt un redzēt, ka tur ir Samsung lieta bijusi, tur ir mašīnu stiklu lieta, kur ir bijis kartelis, un kā tas viss ietekmē konkrēto cilvēku – ka tāpēc viņš ir pircis dārgāku televizoru, tāpēc viņa mašīna ir dārgāka, telefons arī. Interaktīvi uztaisīts, lai informētu sabiedrību.

Vai vēl viens, iespējams, karteļa piemērs, kas ietekmē gandrīz katru, ir zāles un to cenas?

Tas pastāvīgi ir Konkurences padomes uzraudzībā. Ir veikta tirgus izpēte šajā jautājumā, un Konkurences padome bija ieteikusi Veselības ministrijai pievērst uzmanību un pārskatīt cenu veidošanas normatīvo regulējumu. Jo šeit atkal valsts iejaucas biznesā ar cenu noteikšanu. Veselības ministrija attiecībā uz zāļu cenām, manuprāt, darbojas līdzīgi kā sabiedrisko pakalpojumu regulators. Un tur Konkurences padome ir devusi savus ieteikumus, kā būtu labāk, un viņiem tie ir jāizpilda.

Un kāpēc nepilda?

Nu, te ir atkal jāpanāk tas statuss Konkurences padomei līdzīgi, kā ir Valsts kontrolei – ja ir nolēmums, tad ir jāseko rīcībai.

Valsts ieņēmumu dienestā strādājāt kopš 2001. gada, kopš 2012. gada bijāt Nodokļu pārvaldes direktors. Tas ir ļoti augsts amats. Kāpēc 2017. gadā jūs pārcēla šajā, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas vadītāja amatā?

Nu, jā, Valsts ieņēmumu dienestā strādāju pietiekami ilgi, kā teicu – esmu sācis kā jurists, pēc tam biju Tiesību aktu daļas vadītājs tajā daļā, kurā strādāju kā jurists. Tā ir karjeras izaugsme. Tad līdz Juridiskās pārvaldes direktora vietniekam. Tad bija reorganizācija, un atkal atpakaļ uz Tiesību aktu daļas vadītāju. Jo [finanšu ministra] Repšes laikā [2009. gadā] bija lielā reorganizācija Valsts ieņēmumu dienestā, pilnīgi mainīja struktūru. Mani skāra Juridiskās un pirmstiesu strīdu izkatīšanas pārvaldes apvienošana, līdz ar to viens bija pārvaldes direktors, pārējie – vietnieki, un tad pakāpās visi pārējie, kas bija struktūrā.

Valsts ieņēmumu dienestam ir noteiktas tiesības veidot politiku nodokļu administrēšanā, līdz ar to caur Finanšu ministriju Valsts ieņēmumu dienests pats gatavo normatīvo regulējumu un iet aizstāvēt. Paraksta ministrs, bet sagatavotājs ir no Valsts ieņēmumu dienesta; piemēram, kad es biju sagatavotājs, es taisīju un pats arī gāju visur aizstāvēt šos regulējumus. Līdz ar to diezgan daudz tajos pārmaiņu procesos, arī par nodokļu administrēšanu kā tādu, nu, parādīju sevi vadībai (smejas), un tad arī vadība mainījās, ģenerāldirektores vietniece mainījās tajā brīdī. Tad mani uzaicināja vadīt Nodokļu pārvaldi. Nu, Tiesību aktu daļa – tur jau pats nosaukums izsaka to, ka tie ir tiesību akti, kas tiek virzīti, un tieši pa VID kompetenci. Un tā es tur nokļuvu.

Bet jautājums bija, kāpēc jūs pārcēla šurp.

Tas ir tālākais stāsts. Tāpēc, ka nav tik vienkārši tas viss. Jo pamana tos cilvēkus, kas iet, cīnās par kaut ko, par to, ka viņam vajag – nu, nevis personīgi cilvēkam, bet iestādei. Un tad es iestādes vārdā gāju, cīnījos par dažādiem regulējumiem. Un tas skāra arī valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Jo deklarācijas administrē Valsts ieņēmumu dienests. Mēs tur EDS uzlabojām, un, tā kā es biju resursu īpašnieks visam EDS un atbildīgs par to uzlabojumiem, par attaisnoto izdevumu aplikāciju un visu, kā tas notiek, sākām veidot, būvēt visu pārējo, un tas, kā es teicu, skar arī jau citu, Labklājības ministrijas jomu. Nu, un, ejot uz dažādām sanāksmēm jau Labklājības ministrijas vadības līmenī, visas šīs idejas, kā mēs tur darām un kā viņiem varbūt vajadzētu, informācijas apmaiņu savstarpējo un visu pārējo – tās deklarāciju iesniegšanas problēmas, struktūras veidošana. Tieši Nodokļu pārvalde izveidoja nevis teritoriālās struktūrvienības, kas apkalpo teritoriālas vietas, bet – visi centralizēti, un var nodot jebkurai struktūrvienībai, un viņi dara to pašu – piemēram, Rīga priekš Daugavpils –, tādā veidā optimāli izmantojot resursus un tur, kur ir pieejami darbinieki.

Nu, sanāksmju rezultātā mani pamanīja Labklājības ministrijas pusē. Kā vadītāju, kurš organizē procesus, kurš organizē procesu sakārtošanu. Tad, kad man izteica to piedāvājumu Labklājības ministrijas puse par šo komisiju, mums bija garas pārrunas par to, kas tai ir, kā te notiek, kas būtu darāms. Šeit bija darbinieku trūkums, cilvēku rindas, iesnieguma izskatīšana pusgadu ilga mēneša vietā. Es tad savilku paralēles – jā, es to esmu jau darījis, un VID veiksmīgi atrisinājis arī šo gada ienākumu deklarāciju savlaicīgu izskatīšanu, pārskatot pilnīgi visu procesu no sākuma līdz beigām. Un šo pārrunu rezultātā mani tā kā pievilināja vadīt iestādi, kas arī, protams, ir liels pagodinājums būt pašam sev tiešajam priekšniekam. Tieša priekšnieka, kas ikdienā uzrauga iestādi, tā īsti nav. Izaicinājums – pats sev priekšnieks!

Bet vai nebija tā, ka ministre tolaik nebija apmierināta ar to, ko jūs darījāt vai ko nedarījāt?

Neesmu dzirdējis neko.

Vai ministres komandas cilvēki nemēģināja panākt no jums kādus konkrētus lēmumus vai dot norādījumus?

Nav man bijuši tādi norādījumi. Kā es jau teicu, man politiskus norādījumus neviens nekad nav devis konkrētās lietās. Jā, [bija] politiskie par “kopīgi ejam tādā virzienā”, jā, es esmu gājis ar saviem priekšlikumiem pie politiķiem, ka mums tagad, piemēram, ir jāiegulda tajā pašā aplikācijā. Jā – konceptuāli. Bet par konkrētām lietām kopš manas karjeras sākuma… (Smejas) Nu, varbūt nemanāmi kāds ir izlabojis manu dokumentu pašos karjeras sākumos, ka – nē, jāraksta tāds vārds vai tāds. Kāds no vadības. Es pieļauju, ka, ja skolnieks atnāk strādāt, tad viņam saka, kas ir jāraksta. (Smejas)

Vai jūs būtu pieteicis, ja konkurss uz KP priekšsēdētāja amatu būtu izsludināts Māra Kučinska valdības laikā?

Domāju, ka jā. Es esmu skatījies uz konkursiem, kas ir bijuši izsludināti. Arī uz to pašu konkursu, kas bija Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā. Jo tur arī ļoti sāpīga tēma, varbūt tur arī varētu savu ieguldījumu dot. Nu, biju skatījies uz to konkursu, uz dažādiem. Īstenībā es skatījos arī tad, kad bija izsludināti konkursi uz slimnīcu valdēm.

Bet jūs teicāt, ka šeit ir labi tāpēc, ka esat pats sev priekšnieks. Kāpēc atkal skatījāties uz konkursiem?

To jau es iepriekš atbildēju, ka tas man izaicinājums. Mana motivācija ir arī attīstīties tālāk. Nu, jāsaka, kā arī kolēģi prasīja, kāpēc šeit nevar attīstīties – tikai tāpēc, ka es nevaru šobrīd aiziet studēt medicīnu. Medicīna ir pilna laika klātienes studijas.

Vai jūs gribētu studēt medicīnu?

Nu, bija tāda doma, interesējos. (Smejas)

Jau strādājot šeit?

Šeit strādājot, protams. Jurists ar medicīnisku izglītību – šīs divas izglītības kopā vispār pavērtu plašas iespējas! Esmu pietiekami jauns vēl. Un tāpēc uz konkursiem skatījos, kur es varu savu līdzšinējo pieredzi un zināšanas ieguldīt un iegūt, protams, jaunas. Nu, funkcionēšanas novērtēšanā man vajag pamatzināšanas medicīnā. Un gandrīz jau varēju ārstiem pateikt – bet kaut kas nav kārtībā, es redzēju to cilvēku, viņš te bija atnācis dokumentus iesniegt, viņš neizskatās pēc tā, kas tur ir rakstīts. Ir tā, ka ekspertīzi, ko cilvēki arī nezina, nākot uz šejieni – ekspertīze sākas tajā brīdī, kad viņš izkāpj no mašīnas vai no autobusa un aiziet.

Redzēju pie ēkas videokameras.

Nē, tās netiek izmantotas. Bet, ja ir paredzēts laiks, tad skatās cilvēkus, kuri nāk uz ekspertīzēm – kā viņi atnāk, kā tiek līdz kabinetam. Tas ir tieši tāpat, kā jums, žurnālistiem – kamēr nav pagriezis muguru un aizgājis projām, tikmēr notiek intervija.

Vai, strādādams Konkurences padomē, jūs arī turpināsiet skatīties uz kādiem konkursiem, kuri būs izsludināti?

Šobrīd ne. Tuvākajā laikā noteikti ne.

Vai esat noteicis sev kādu laika nogriezni līdz brīdim, kad sāksiet skatīties pēc jaunām izaugsmes iespējām?

Nē, šobrīd man nav tādu plānu vispār – vēl tālāk skatīties. Ir jāpieņem šis izaicinājums. Tālāk neesmu domājis. Protams, mana dzīve neapstāsies pēc pieciem vai desmit gadiem, kas ir termiņi Konkurences padomē – pirmais ir pieci, ja parādīšu sevi labi, tad desmit gadi. Bet dzīve nebeigsies pēc desmit gadiem, cerams. Tad arī skatīšos. Mans mērķis un arī viena no motivācijām – ka es redzu to rezultātu. Piemēram, šeit, komisijā, es redzu to rezultātu, kas ir izdarīts.

Un kādus rezultātus gribat, lai sabiedrība redz no Konkurences padomes darbības, teiksim, piecu gadu termiņā?

Galvenais rezultāts nebūtu mērāms nekādos uzliktajos sodos karteļiem, pārkāpējiem un tā tālāk, bet tieši panākta sabiedrības uzticēšanās šai jomai vispār kā tādai un sabiedrības iesaiste. Jebkurš sabiedrības loceklis, ja arī tas nav viņa bizness, kaut kur arī strādā, un viņš var skatīties uz savu darba devēju, vai viņš kaut kur neiet, un tas būtu viņa pienākums skatīties. Tieši tāpat, kā par man mīļu tēmu, nodokļiem runājot – jau no bērnudārza. Bija mums doma kādreiz, bet nerealizējās, uztaisīt eksperimentu, ka bērnudārzā nav vairs bērnulaukuma, viss. Bērni nāk ar vecākiem no rīta – nav pēkšņi! Tāpēc, ka naudas nav – nemaksā nodokļus. Lai tas bērns paprasītu mājās – bet vai tu samaksāji, mammu, tēti, lai man būtu bērnudārzs?

Būtu interesanti redzēt, kā jūs šādu eksperimentu īstenotu – nojauktu bērnulaukumu?

Vai apklātu, sētu riņķī – lai nav! Ka šis vairs nav bērnudārzam. Nu, kā tas bērns justos? Un tas vecāks, kurš ir atvedis?

Vai tātad jūsu galvenais kritērijs būtu sabiedrības labklājības pieaugums?

Jā, tieši tieši tā – labklājības pieaugums un tiesiskās apziņas veicināšana, ar ko Latvijā kā pa kalniem un bedrēm iet. Nu, ir tā tolerance pret pārkāpumiem. Ja paskatāmies fotoradarus – kādus sodus iekasē! Zināmās vietās, visur ir atzīmēts, ka tur ir fotoradari, bet nāk tāda nauda! Cilvēks pārkāpj, un viņam ir vienalga. Tfu, tfu, tfu, es ne reizi tur neesmu sodīts, un, man liekas, pēdējais satiksmes noteikumu pārkāpums, ja neskaita apstāšanos, nepamanot nepārtraukto līniju, par ātrumu bija laikam 2007. gadā uz Pleskavas šosejas mazais sods. Es nepārkāpju noteikumus! Es par to naudu labāk nopērku… Nu, bija sāpīgi, kad mani par to stāvēšanu nosodīja ar 30 eiro!

Varbūt dažiem tas ir dzīves stila jautājums, ka viņš ar savu resno mersi dara, kā grib, un var samaksāt.

Bet ir jāmaina šī apziņa! Nu, kāpēc viņam maksāt kaut kam?

Varbūt tāpēc, ka viņam ir kartelis, un, lai cik samaksātu, nozags vēl?

Varbūt jā, bet aiz viņa stāv cilvēki, kas redz viņu, bet nepasaka, ka viņam ir kartelis. Nu, kāpēc darbinieki nesūdzas par aplokšņu algām?

Nu, kāpēc?

Iespējams, viens moments, kas mainīs šo apziņu par algām, ir šī Covid krīze, kad pirmie dabūja triecienu šie aplokšņu algu saņēmēji. Cerams, ka viņi padomās par to. Jāsaka arī, ka šajā darbā tieši tas pats – slimības lapas. Cilvēki ņem slimības lapas daudz – pamatoti, nepamatoti, dažādi, bet, nu, patīk cilvēkiem slimot. Un tad viņi paņem – jā, nu, ir kaut kādas muguriņas problēmas, kā mums visiem – gadu slimības lapu. Ģimenes ārsts viņam pusgadu, un tad valsts pagarina vēl uz pusgadu. Jā, cilvēks gadu ir noslimojis – forši, mājās, saņēmis pilno B lapas pabalstu! Bet viņš jau neaizdomājas līdz tam, ka VSAA apmaksā slimības lapu vienu gadu trīs gadu periodā. Tad viņš pēc gada atsāk strādāt, aiziet uz darbu un – dabū iesnas! Nu, labi, iesnas ir īss posmiņš, to darba devējs apmaksās. Bet, ja salauza kāju, tie ir divi, trīs mēneši, nu, piemēram, kurjeram. Viņam vairs nav pabalsta. Viņš ir izmantojis to gadu. Un, iespējams, viņš tā gada laikā ir strādājis kaut kur citur un saņēmis aplošņu algu vai pie tā paša darba devēja. Un tajā brīdī viņš saprot – ārprāts, kas ir noticis!

Šīs ir tās lietas, par ko sabiedrībai ir jāstāsta – par sekām. Labi, pensija ir vēl pēc cik gadiem – kurš aizdomājas? Bet ir šīs tūlītējās lietas, un Covid krīze to pierādīja, pirmie dabūja aplokšņu algu saņēmēji.

Un kā esat iecerējis vairot sabiedrības tiesisko apziņu – ar informēšanas kampaņām vai ar savas iestādes darba rezultātiem?

Pirmais, protams, ir labi parādīt savu darbu, un tad var rīkot kampaņas. Tai kampaņai būs jēga tad, ja cilvēki sapratīs, ka ir, pie kā vērsties un izstāstīt savu sāpi. Jo vienkārši kampaņai, kad – ai, viņi tāpat izmetīs manu iesniegumu miskastē, – nav jēgas. Bet ar reāliem darbiem sabiedrības interesēs, un tās ne vienmēr būs skaļas lietas – atkritumi, karteļi, būvnieki. Nu, īstenībā, kuru no sabiedrības interesē būvnieku kartelis?

Domāju, ka daudzus, ja jūs parādītu tos simtus miljonu, kurus šāds kartelis viņiem nozog.

Tas interesētu, ja to pasniegtu tādā veidā, kā tas tieši skar to konkrēto cilvēku tāpēc, ka viņam ir nozagts tas viens eiro, kuru viņš labprātāk redzētu savas ielas smukā bruģītī. Bet paziņojums – to sabiedrība jau ir aizmirsusi. Ja žurnālisti pa brīžam nepalaistu savos raidījumos….

Arī atkritumu lieta – visi jau ir pieraduši, visiem forši: man Pārdaugavā ir vislētākais, es kā patērētājs esmu priecīgs par šo iznākumu, un – a vai tad nav beigusies vēl? Bet man atkritumus izved, cena ir noteikta… Ā, izrādās, tur vēl strīds… Nu, labi, kad izstrīdēsities, paziņojiet par jauno līgumu, cerams, nebūs dārgāks.

Nu, es te sabiedrības viedokli mēģināju.

Bet kā jūs kā Konkurences padomes vadītājs parādīsiet sabiedrībai kaut vai šajā atkritumu lietā, ka tā skar visus?

Kā jau es iepriekš teicu, iespējams, šīs vai citas lietas rezultātā katrs varēs redzēt – ā, šis te man būvēja tik dārgu māju, izrādās, tāpēc, ka viņam kartelis bija! Un mēģināt tiesā izmantot savas tiesības. Vai tad kāds ir izlasījis to normu Konkurences likumā, ka ir šādas tiesības? Kad bija Samsung lieta jau cik gadus atpakaļ, tad katrs varēja īstenībā iet un prasīt savus divus eiro atpakaļ. (Smejas)

Būvnieku karteļa lietā KNAB pēta arī likumu pirkšanu, politiķu kukuļošanu. Dažu pēdējo gadu laikā ir izdarīti grozījumi Būvniecības likumā un arī būvkomersantu klasifikācijas noteikumos, kuri nostiprina šā karteļa dominējošo stāvokli. Vai piedāvāsiet grozīt likumu, lai situāciju mainītu?

Pēc lietas izpētes – protams. Ir jāskatās, un īstenībā Konkurences padomei ir aktīvi jāiesaistās jau jebkura likuma vai Ministru kabineta noteikumu izstrādē, kas var potenciāli skart konkurences tiesības. Šāds normatīvais regulējums, jebkurš regulējums, kas skartu, piemēram, dzelzceļa izmantošanu, tās pašas aptiekas, zāles – tur Konkurences padomei ir jābūt iesaistītai jau preventīvi, skatoties, vai norma nerada konkurences tiesību kropļojumu, un, ja rada, vai šāds kropļojums ir pieļaujams. Tas ir viens no Konkurences padomes pamatuzdevumiem – būt šajos likumdošanas procesos un piedalīties.