Pārsteigums

No jauna atklājot pazīstamo un piemirsto

Uzreiz aiz skolas sētas esošās šķērsieliņas, kas bija saules pielijusi, un pāris noplukušiem vienstāva koka namiņiem garāmgājēju acīm bija paslēpti lieli, norūsējuši dzelzs vārti, aiz kuriem atradās tukšs, gandrīz izmiris iekšpagalms. Klusu stāvošais panorāmas rats, zirdziņi un autodroms palika neiepazīti — pagalmā dežurējošais darbinieks bija ar mieru par divdesmit santīmiem mani izvizināt tikai vidēja lieluma karuselī, kas atgādināja ķēžu rindā saslēgtas šūpoles, un uz mirkli es pilnīgā vienatnē zeltainā rudens novakarē lidoju — netālu no vietas, kur šobrīd jau pāris gadus atrodas tā dēvētais Dzintaru mežaparks. Lieliem dzelteniem burtiem ar otu uz karuseļa korpusa pamatnes bija uztriepts tā nosaukums — Pārsteigums. Toreiz man līdzi mugursomā bija Bagātību sala, kuru ik dienu lasīju vilcienā. Bet turpat aiz grafiti nopūstā, šņācošā un gaismu aizsedzošā, tātad mazliet biedējošā satiksmes pārvada Dzintaru dzelzceļa stacijas kioskā allaž sēdošā pārdevējtante piedāvāja nopirkt garšīgos sāļos riekstiņus vai plūmju garšas saldējumu. Tās ir manas atmiņas par 1997.—1998. gadu un reālijām, kuras lielākoties vairs nepastāv. Tikai pāris gadus agrāk pa šīm ieliņām savvaļā klīstošie, taču nesatiktie «vilcēni» manu atmiņu gaišumu ne tik daudz kliedē un demitoloģizē, cik papildina un padziļina.