Kas tur tik vīrišķīgs? • IR.lv

Kas tur tik vīrišķīgs?

Kārlis Vērdiņš, Jānis Tomašs, Krišjānis Zeļģis, Dainis Deigelis, Arvis Viguls
Kaspars Zalāns

Maskulinitāte laikmetīgajā latviešu dzejā 2008—2018

Latviešu vīriešu dzimuma dzejnieku daiļradei minētajā laika posmā raksturīga daudzveidība gan izteiksmē, gan saturā, tomēr kā vienojoša izceļama zināma atkailinātība, sevis un apkārtējās vides izziņa, stilistisks un skanisks estētisms, kā arī saspēle starp nopietnību un ironiju. Sākot no Kārļa Vērdiņa homoerotikas līdz Jāņa Tomaša heteronormatīvismam, no Arvja Vigula liriskuma līdz Krišjāņa Zeļģa un Daiņa Deigeļa tiešumam — tieši šo autoru daiļradi esmu izvēlējies aplūkot šajā rakstā, fiksējot vīrišķā dažādās izpausmes.

Pētnieces Ausma Cimdiņa un Nataļja Šroma maskulinitāti definē kā attieksmju, uzvedības, sociālo lomu izpausmju kopumu, kas tiek saprasts un uztverts kā vīriešiem raksturīgs. «Priekšstati par maskulinitāti veidojas un sabiedrībā nostiprinās ar sociāli noteiktiem un kultūras radītiem priekšstatiem, mijiedarbojoties ar bioloģiskiem aspektiem.»1 Maskulinitāte ir arī šķirama no bioloģiskā dzimuma, jo ar vīrišķo saistītas pazīmes — drosme, neatkarība, pašpārliecinātība, tiekšanās pēc panākumiem, spēks un agresija — var piemist gan vīriešiem, gan sievietēm.2 

Lai arī vīrišķības standarti un nosacījumi dažādās kultūrās un laikmetos ir sabiedrības pašnoteikti, nereti arī pretrunīgi, vairumam vīrišķības definīciju trīs kritēriji ir universāli. Pirmkārt, kontrole pār vidi un līdzcilvēkiem, fizisks spēks un spēja aizstāvēt sev piederošo.3 Otrkārt, seksuālā potence, spēja iegūt un noturēt seksuālo partneri (galvenokārt sieviešu kārtas), spēja radīt pēcnācējus un rūpēties par tiem.4 Treškārt, nepieciešamība iegūt noteiktu statusu sabiedrībā un konkrētus materiālos resursus.5 

Arvim Vigulam (1987) jau debijas krājumā Istaba (2009) ir raksturīga visa ķermeniskā vienādošana ar dzīvniecisko, ar dabas pasauli, tā uzsverot gan kontroles (maskulīnā aspekta) zaudēšanu, gan arī cenšanos to savaldīt. Otrajā krājumā 5:00 (2012) un trešajā krājumā Grāmata (2018) liriskā «es» identitātes apjukums uzsvērts vēl izteiktāk: tas cenšas rast glābiņu no satraukuma un bezspēcības, bet ir spiests apstāties pie sevis definēšanas problēmām: «mani kontakti ar nebūtību ir visai pieticīgi, / un tomēr — es paskaitīju — gadus sešus esmu centies / veidot karjeru no bailēm un nemiera, pieredzes trūkuma, meklējis evakuācijas plānu, bet atdūries pret spoguli.» (5).  

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu