Ieva Segliņa un Gints Andžāns. Foto — Mārcis Baltskars.
Dailes teātra izrāde Elpa — divi aktieri un filigrāni izstrādāts psiholoģiskais teātris
Izrāde sākas ar šoku. Vispirms skatītājam, kurš (atvainojiet par prozaisko atkāpi) izbauda kaut ko līdzīgu mēra laika gaisotnei (temperatūras mērīšana, anketu aizpildīšana, skatītāju zāle, pa kuru klīst reti un neierastā klusuma it kā nomākti skatītāju stāvi). Pēc tam iestudējuma varoņiem — jaunam pārim, kura vīrišķā puse, stāvot IKEA rindā, gluži nejauši ierosina: vai mums nevajadzētu bērnu… Viņai aizsitas elpa.
Režisora Dmitrija Petrenko iestudējums Elpa, šķiet, būs izrāde visiem, turklāt to iespējams skatīties ne reizi vien. Un atslēga šim, varētu likties, lecīgajam paziņojumam neslēpjas faktā, ka Latvijas teātramīļi šobrīd izslāpuši pēc kultūras jebkādās formās. Dankana Makmilana luga Plaušas (oriģinālnosaukums, kas režisoram esot licies pārlieku «aktuāls» pandēmijas laikā) ir plaši interpretējams darbs, kas Petrenko apdarē pārtapis atturīgā, filigrāni izstrādātā psiholoģiskā teātra, varētu teikt, aktieru darbā. Režisors ir respektējis dramaturga ieceri, ka lugas iestudējumiem nav vajadzīga ne scenogrāfija, ne kādas «nozīmi nesošas» gaismas, skaņas, kustības… Ir tikai aktieri un Dailes teātra Lielā skatuve. Ar to pilnīgi pietiek.
