“Mēs cīnījāmies trīs gadus, līdz pērnvasar pārcēlāmies uz Vāciju. Man vajadzēja drošību, ka Pauls varēs attīstīties un viņa nākotne būs droša arī pēc pilngadības,” tā par savu pārcelšanos uz dzīvi Vācijā Ir stāsta kolēģe Ieva Alberte. Viņa audzina dēliņu ar neapskaužamo diagnozi – autisms.
Ieva atceras, ka jau 2018. gadā Paula autisma terapeitei jautājusi, kur Eiropā ir spēcīgi autisma terapiju centri. “Viņa ieteica Diseldorfu. Runāju vāciski, tāpēc devos raudzīt. Uzzināju, ka terapijas apmaksās pašvaldība, ja vien skola un neirologs Vācijā atzīs to par efektīvu, un, ja es strādāšu, būs veselības apdrošināšana, kas Vācijā ir obligāta. Bērns būs līdzapdrošināts. Man vajadzēja gadu, lai izlemtu,” stāsta Ieva.
Tagad Vācijā Pauls mācās skolā ar bērniem, kuriem ir dažādi garīgie traucējumi, un ar skolēniem komunicē gan ar žestiem, gan bildītēm, gan sarunājoties. Paulam ir gan invaliditātes pabalsts, gan brīvā laika asistents, kas Ievai nozīmē iespēju ieelpot. Tas viņai prasīja pusgadu, papīru kalnu ik vakaru un virkni zvanu, uzstājīgi prasot savu. Vācijā pašam jāzina, kas tev pienākas.
Žurnāls Ir ceturtdien publicē triju ģimeņu atšķirīgos stāstus par pieredzi un izjūtām, audzinot īpašos bērnus. Latvijā tādu bērnu ir vismaz 8330. No tiem gandrīz trešajai daļai nepieciešama īpaša kopšana. Triju ģimeņu stāsti ieskicē problēmas, ar kurām Latvijā saskaras ģimenes, tāpēc nereti izvēlas pārcelšanos uz ārzemēm, jo tur ir cits nodrošinājums un attieksme – Latvijā trūkst asistentu un sociālā atbalsta, vecākiem ir bail par bērnu nākotni pēc pilngadības, sabiedrība ir neiecietīga pret citādo.
Vairāk Re: Baltica stāstus lasiet žurnālā Ir šeit.
Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.
Pagaidām nav neviena komentāra