fbpx

Kad vīrs vēl bija glīti skūts 7

Sacensību atklāšanas parāde sporta biedrības Marss trekā pagājušā gadsimta 20. gados. Fonā — arhitekta Eižena Laubes projektētā lapene. Foto no Latvijas Sporta vēstures muzeja fondiem
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Kādreizējā Rīgas velotreka Marss parks tagad kā sāpīgs zobs pilsētas centrā atgādina, ka reiz treka braukšana Latvijā bija pasaules un olimpisko spēļu līmenī

Tepat aiz sētas mirdzēja Rīgas brīnums — Marss, Marsiņš, velodroms, velotreks. Milzīgs, puspuvis, pamests koka Kolizejs. Tādu 1993. gadā leģendāro Rīgas velotreku kādā laikraksta publikācijā attēlo dzejnieks Jānis Rokpelnis. Latvijas treka riteņbraukšanas slavas ērai tolaik vēl nebija skanējuši kapa zvani, bet miršanas stunda lēnām tuvojās.

Atvadas jeb, kā paši saukuši, atvadu buršanās no riteņbraukšanas kluba Marss notika 2008. gada 31. martā pie lielā ozola. Tas vēl tagad aug bijušā velotreka vietā Brīvības ielā. Sportisti, treneri un kluba darbinieki bija sagādājuši zārku, kuru sākumā gribējuši sadedzināt, bet pēcāk pārdomājuši un sēru gājienā apnesuši apkārt likvidētajam trekam. Pie lielā ozola dziedājuši raganu dziesmas. Tā bija pēdējā diena Rīgas simtgadīgā velotreka dzīvē. Jau nākamajā dienā — 1. aprīlī — treka vārtus slēdza. Un tās bija beigas arī Latvijas velotreku zelta gadsimtam, jo Marss bija tā pēdējais bastions. 

Ozols arī tagad stāv un nevienu nelaiž iekšā, saka riteņbraukšanas kluba Marss ilggadēja mācību daļas vadītāja Dzintra Matīse, kura atceras 2008. gada buršanās vakaru. Vietai īsta saimnieka nav joprojām, mainījušās ieceres par tās izmantošanu. Velotreks te darbojās līdz 1987. gadam, kad bija pienācis laiks mainīt iztrupējušo koka klājumu, bet pilsētas vadība neļāva taisīt kapitālo remontu, jo te bija paredzēta metro izbūve. 

Kad metro ieceri apturēja Atmodas vēsmas, Rīgas dome par treka teritoriju gandrīz 10 gadus tiesājās ar valsti, līdz 2005. gadā Augstākās tiesas Senāts nolēma, ka tas paliek Valsts nekustamo īpašumu pārziņā. Valdība šo vietu bija noskatījusi Tiesu pils celtniecībai, bet šogad atklājās, ka tagad tur iecerēts celt Valsts drošības dienesta jauno ēku. 

Vienīgais, kas mums liecina, ka aiz augstā žoga reiz bijis sporta laukums un velotreks, ir simtgadīgās liepas, kas elipsveidā iezīmē bijušo braucamceļu.

Velo un biedrošanās bums

Riteņbraukšanai Latvijā ir vairāk nekā simt gadus sena vēsture. Pirmā Rīgas Riteņbraucēju biedrība tika dibināta 1886. gadā, stāsta Latvijas Sporta muzeja pētniece Rita Apine. Riteņbraucēju biedrības sākumā bija vāciskas, un to krāsas pārsvarā — balts ar zilu. Kad no pirmās biedrības atšķēlās turīgā latviešu pilsoniskā daļa, viņi nodibināja savu — Otro Rīgas Riteņbraucēju biedrību — un nopirka īpašumu tagadējā Valdemāra ielā, kur atrodas Rīgas 49. vidusskola, uzbūvēja velotreku. 

Savukārt populārā un ietekmīgā sporta biedrība Marss dibināta 1907. gadā un bija izteikta latviešu amatnieku biedrība. Ideja Jēkabam Buksem dzima Berga bazārā, jo tur strādāja daudz amatnieku. Pats Bukse līdz 1910. gadam bija Baltijas meistars 100 verstu* braucienā. Viņu un Andreju Lapiņu var saukt par pirmajām Latvijas riteņbraukšanas zvaigznēm. Dažu mēnešu laikā biedrībā iestājās gandrīz 200 sportot gribētāju, arī gleznotājs Romans Suta. 

Velosipēdistu biedrība Marss 1909. gada 7. jūlijā par 16 000 rubļu no Meņģeļu ģimenes nopirka 2102 kvadrātasis** lielu platību Brīvības gatvē 28, liecina ieraksts arhīvā, un sāka treka un ēku projektēšanu un celtniecību. Visa būvniecība notikusi ar pašu amatnieku rokām, bet lielākais finansētājs bijis Berga bazāra galdnieku darbnīcas īpašnieks Ēvalds Vilsons. 1909. gada rudenī notika braucamā ceļa atklāšanas svētki.

Marsā sportoja ne tikai riteņbraucēji. Tur trenējās arī ātrslidotāji, vieglatlēti, tenisisti, entuziasti nodarbojās ar šaušanu un motobraukšanu. 1911. gadā Marsam pievienojās viens no cariskās Krievijas stiprākajiem spēkavīru klubiem Herakls. Smagatlēta Jāņa Krauzes tā laika popularitāti vēsturniece Apine salīdzina ar mūsdienu Kristapu Porziņģi. 

Pirms Pirmā pasaules kara uz Krievijas spēlēm Marss pārbūvēja savu stadionu un paplašināja tribīnes līdz 1000 vietām, biedrība uzšuva jaunu zīda karogu, kurā atšķirībā no vāciskajām dominēja zaļā un dzeltenā krāsa. Cara laikā velotreks bija 250 metru aplis, ar kurvjiem jeb pacēlumiem. To sauca par braucamo ceļu, vārdu «treks» nemaz daudz nelietoja, saka Apine. 

Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā kopumā bija 10 velotreku, arī Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Priekuļos un Valkā. Četri velotreki atradās Rīgā — katrai riteņbraucēju biedrībai savs. «Tas bija vesels riteņu bums,» secina Apine. Un ne tikai sportošanas, bet arī biedrošanās bums. 

Interesanti, ka šīs vietas tautā sauca par dārziem, kas nozīmē izkoptu vietu kādam noteiktam nolūkam. Marsa sporta dārzā notika saviesīgi pasākumi, bija sava bibliotēka, bet ziemā — slidotava. 

Vēl padomju laikā Marsa laukumā bijusi jauka un omulīga slidotava ar mūziku, atceras 1964. gada Tokijas olimpiskā sudraba ieguvējs Imants Bodnieks jeb «Dieva dotais trekists», kā viņu nodēvēja žurnālisti.

Pirmā pasaules kara laikā visus velotrekus nopostīja. Nokurināja arī skaisto arhitekta Eižena Laubes projektēto lapenīti pie starta vietas Marsa parkā. 

Pēc kara Latvijā tika atjaunoti četri treki — Liepājā, Ventspilī un divi Rīgā. Kam mazai un jaunai valstij desmit treki? Tā kā Rīga bija izpletusies, Marsa treks tagad bija iespiests tam apkārt esošajā apbūvē un vairs īsti neatbilda pasaules standartiem. Cīņai par rekordiem pietika ar jauno Ventspils treku. Bodnieks atceras, ka Marsu viņi saukuši par «drebekli» koka klājuma dēļ, savukārt Ventspilī braukšana bijusi ideāla. Kad 1938. gadā pie Baltezera atvaļināto karavīru biedrība uzcēla pirmo betona treku Senču sils, tas jau atbildis pasaules standartiem — modernais skrejceļš bijis 333 metrus garš, un starptautiskās sacīkstēs tur saradies ap 4000 skatītāju. Tā Marsa treka nozīme sacensībās pamazām atkāpās. 

No sapņa līdz olimpiādei

«Imants Bodnieks, nesen kā atgriezies no olimpiskajām spēlēm, mūsu grupas puikām interesanti stāstīja par Romu, itāļiem, sacensībām. Viņš ne tikai to lieliski un emocionāli «izpušķoja», bet arī iestarpināja — čau. «Čau» drīz kļuva par mūsu grupas sveicināšanās paradumu. Tajos gados Latvijā tāds stils vēl bija kas jauns,» savā atmiņu grāmatā Vecā riteņbraucēja stāsti atceras treka riteņbraucējs, treneris un Murjāņu sporta skolas pasniedzējs Ernests Pūce. 

1960. gadā olimpiskajās spēlēs Romā Bodnieks izcīnīja dalītu 9.—12. vietu sprintā, bet četrus gadus vēlāk no Tokijas spēlēm viņš atgriezās ar sudrabu, kas bija iegūts divu kilometru sprinta tandēmā ar Viktoru Logunovu. 

Bodnieks piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs, kopumā ieguvis 11 dažādu kalumu medaļas, bijis astoņkārtējs PSRS čempions, astoņas reizes sasniedzis Latvijas rekordus un 1964. gadā pasaules rekordists 500 m sprintā ar startu gaitā.

79 gadus vecais Bodnieks tagad atceras, ka 1956. gadā kā 15 gadus vecs zellis kopā ar draugiem sēdējis uz Marsa koka žoga, lai redzētu sacīkstes, jo tribīnēs vietu nav bijis. Imanta ilgas pēc sava velosipēda un braukšanas bijušas tik lielas, ka pēc gada jau pieteicies pie treneres Irmas Jansones un uzņemts sporta klubā. Bodnieka talants riteņbraukšanā atklājies ātri, un 1958. gadā viņš startējis PSRS izlasē. Laiku Marsā viņš sauc par «mūsu zelta kalves laiku», un viņam ir taisnība, jo 60. gadi zīmīgi ar veselu plejādi trekistu un šosejnieku. Līdz olimpiskajām spēlēm gan tika tikai Bodnieks un Dzintars Lācis. Pirms viņiem — neatkarīgās Latvijas laikā — 1924. gada spēlēs Parīzē Latviju pārstāvēja četri vīri, tikpat arī 1936. gada spēlēs Berlīnē. Savukārt 2000. gadā Sidnejā startēja Viesturs Bērziņš, Ainārs Ķiksis, Ivo Lakučs un Gvido Miezis.

Vienojošais aplis

«Visus vienoja treka aplis. Visus — Imantu Bodnieku, kurš, no Romas, Parīzes, Milānas vai Tokijas atgriezies, tūlīt steidzās uz klubu, lai stāstītu un radītu. (..) Nopelniem bagāto treneri Pēteri Strodu ar nodzisušo cigareti pie lūpas un mūžīgo hronometru kaklā, saimniecības pārzini Borisu Ivanoviču, kurš (..) uzlika veco labo meksikāņu plati Olē, olē, mehāniķi sporta meistaru Jāni Frišmani un jaunos, kuri krāsoja savus «kaujas zirgus», līmēja riepas. (..) Pēc noskaņojuma tas bija klubs. Īsts klubs, kura sudraba nozīmīti ar burtiem RRK nēsāt varēja tiešām lepni,» 1972. gadā avīzē Padomju Jaunatne par Marsu rakstīja žurnālists un arī riteņbraucējs Atis Jansons.

Tagad var tikai brīnīties, kā Marsā satilpa viss velosportam nepieciešamais. Vieta bija gauži maza, un tajā pašā avīzes numurā aprakstīts, ka «zem tribīnēm izvietotajās inventāra noliktavās katram no sešiem štata treneriem un viņa pussimtam audzēkņu iznāk apmēram astoņi kvadrātmetri». «Garāžas motocikliem mazinās, remontdarbus tajos veikt nav iespējams», treneru padomes sēdes notiekot īsti «tramvajiskā» saspiestībā. 

Taču Marss turpināja saglabāt savu garu cauri gadu desmitiem un politisko pārmaiņu laikiem. Kad 70. un 80. gados sākās Zelta lentas sacensību karuselis, velotrekā izauga jauni pasaules junioru čempioni. Tā savu sportisko karjeru sāka triju olimpisko spēļu dalībnieks, seškārtējs Eiropas medaļnieks un trīspadsmitkārtējs pasaules čempions Masters klasē Ainārs Ķiksis. Viņš joprojām glabā savu pirmo Zelta lentas sacensību vimpeļus. «Latvija šajā sporta veidā bija varena, bet tagad tas ir brutāli iznīcināts. Treka riteņbraukšana ir ar skaistu vēsturi — mums bija pasaules čempioni un olimpiskie medaļnieki, bet tādu tagad vairs nav,» saka Ķiksis, kurš savu profesionālo karjeru turpina Krievijā kā treka izlases konsultants. 

Absurdi skan Ķikša teiktais, ka Latvija tagad ir vienīgā valsts Eiropā, kurā nav sava velotreka. Šogad pirmo reizi 25 gadu laikā viņš noorganizēja Latvijas treka čempionātu… Lietuvā, Panevēžā. Latviju tajā pārstāvēja 48 treka riteņbraucēji.

Dzintra Matīse stāsta, ka Marss kā riteņbraukšanas klubs funkcionēja līdz pēdējam brīdim, bet pēc vecā koka treka noplēšanas 90. gados te trenējušies regbisti. Tagad «aiz muguras ir tukšums», viņa skumst. Marsa kādreiz skaistais dārzs «izskatās kā neskuvies vīrietis». Labi būtu, ja vecais Marsiņš savu garu saglabātu kā zaļš parks ar velomuzeju un piemiņas vietu tiem daudzajiem riteņbraukšanas talantiem, kas te sākuši savas sporta gaitas. To vēlas arī Teikas apkaimes biedrība, kas šogad savāca un iesniedza Saeimā vairāk nekā 10 000 parakstu.

* 107 km
** 9568 kvadrātmetri

Pēdējie velotreki Latvijā

Rīgā. Marsa velotreks dibināts 1907. gadā. Celiņu izmantoja līdz 1985. gadam, slēgts 2008.

Ventspilī. Uzbūvēja 1907. gadā, likvidēja 1999. Tagad tur atrodas Ventspils ledus halle.

Liepājā. Atklāts 1921. gadā. Pārbūvēts 1949. un 1970. gadā, gatavojoties 1972. gada Minhenes olimpiskajām spēlēm. Tagad tur atrodas stadions Olimpija.

Baltezerā. Nacionālo Latvijas atvaļināto karavīru Centrālās valdes priekšsēdētājs Fridrihs Bošs ieguva zemes gabalu pie Baltezera un 1938. gadā uzbūvēja betona treku Senču sils. Tagad zeme nonākusi privātīpašumā.

Komentāri (7)

Sskaisle 09.07.2020. 08.57

Nu kā sāls sabērts vaļējās asiņojošās brūcēs

ZZS Kučinski – kurš teica galavārdu Marsa iznīcināšanai es ar pilnām tiesībām idebtificēju ar staļinu un hitleru – tāds demagogs un histēriķis vispirms nogāzīs gar zemi simtgadīgus ozolus un nākošajā reizē cilvēkus – iespējams pats vienīgais ticēdams, ka labu dara

Tā ir nenormālākā nelaime, ka pašu latviešu politiķi ir lēti suteneri , nē nu varbūt, ka dārgi

Nedrīkst, nekādā gadījumā nedrīkst balsot par ZZS Valaini – tik klaji un uzskatāmi
meli no partijas ne tik.bieži un uzskatāmi redzami

Neticu valstij , kurā politiķiem cilvēki ir līdzeklis nevis valsts

Un Levits – tukšmuldis – būtu atbalstījis tautu , tik vazājas apkārt ar savu harēmu un muld un neko nedara

+2
0
Atbildēt

1

    altinyildiz > Sskaisle 11.07.2020. 08.04

    Vai Kučinskis atbildīgs par tavējiem pederastiem, kuri grauj valsti? Valainis noteikti būtu labāks par saskaņieti Ķirsi un Vienotības kroplo indīgo atvašu: Jaunās Komparķijas un Par (OIK), kandidātiem.

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    lindab456 > altinyildiz 11.07.2020. 10.07

    Izšķirošais ir jautājums par vēsturisko Rīgu – iedzīvotājiem un apbūvi, tieši no īpašumu skatu punkta. Jo, tas vairs nav ne jaunums, ne noslēpums, ka Rīgas attīstība jau labu laiku tiek salīdzināta ar baranku, kur attīstība tiek stimulēta perifērijā, bet centrs izdziest – tās ir reālas daudzu gadu politikas sekas. Kurš politiskais spēks uzņemsies dot atbildi?

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > lindab456 12.07.2020. 11.35

    Tikai latviskās partijas, rusofīlie kropļi noteikti nē.

    0
    0
    Atbildēt

    0

lindab456 10.07.2020. 14.29

Atceros sajūtas staigājot pa šo unikālo sporta būvi, kas kādreiz bija brīvi pieejama, treka riteņbraukšanā trenējās arī viens no manas ģimenes. Ir atmiņas par oriģinālo koka konstrukciju, stāsti par šī velotreka dotajām iespējām, par to, ka tā pamatā ir ziedojumi un entuziasms.
Gala rezultātā nav saprotams, kā esam nonākuši tur, kur esam, un sporta būve un sporta aktivitātēm paredzēta teritorija ir partapusi par apbūves teritoriju – kāds ir iemesls tam, ka velotreks netika pienācīgi uzturēts un šobrīd netiek atjaunots uz vecajiem pamatiem?

+2
-1
Atbildēt

0

Sskaisle 09.07.2020. 08.59

Būtu jārīko Marsa un Brīvas Latvijas teatralizētas bēres kā liela protesta akcija pret valstī notiekošo bandītismu

+1
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort