Kas ir pandēmijas laika mācības? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās
Kad valstī izsludināja ārkārtas situāciju un distancēšanos, mani tas nesatrieca — jau kopš janvāra biju veiksmīgi pašizolējusies, lai pabeigtu savu grāmatu par Grosvaldiem — manā ikdienā krasu pārmaiņu nebūs!
Izrādās, nav tik vienkārši — psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā tomēr izsit no rutinētā režīma, mājstrādāšanas radošā omulība ir zudusi, grūti koncentrēties, visu laiku «čekoju» jaunumus un Worldometers ziņas, arvien dramatiskākas vēstis no Itālijas, pārņem nemiers par vecākiem, kas, izrādās, ir riska grupā, bet īsti to nepieņem... Tukšās Rīgas ielas šķiet tādas, kādas varēja būt Neatkarības kara laikā, kad Kārlis Zariņš, 1919. gadā ar kuģi tuvojoties Rīgai, centās saskatīt pilsētas uguņus — «bet nekā, viss tumšs kā kaps». Tāds pats šķiet citkārt kā bišu strops dūcošais Rimi — nervozi, apmulsuši cilvēki piekrautiem ratiem, pustukši plaukti un nolemtība pārdevēju sejās. Un draudoša balss fonā: «Saistībā ar Covid-19 ārkārtas situāciju…»
