Pēdējos mēnešos pieredzētais atgādina, ka neviens lietu un esības izkārtojums nav mūžīgs un iepriekš neiedomājamas pārmaiņas var notikt spēji un strauji.
Pasaules apstāšanās un jaunā laikmeta teorētiskās modulācijas vedināja uz šādu iedomu: sociālo tīklu reibonis ir rimies, un tie palikuši tikai kā tehnisks savstarpējās saziņas līdzeklis atsevišķām interešu un draugu grupām vai profesionālajām kopām. Šīs saziņas platformas arī vairs neuzskata par to, kas tās nekad nav bijušas, — par medijiem vai to aizstājējiem. Pēc pamatīga haosa posma, kad bezgala dažāda satura radītāji juku jukām bija samesti kopā un cīnījās par mūsu uzmanību un prātu, informācijas veidotāji un nesēji izkārtojušies veselajam saprātam uztveramā kompozīcijā: sociālos tīklus uzlūko kā cilvēku privātās un profesionālās sfēras daļu, savukārt profesionālie mediji ir kopīga visas sabiedrības dzīves daļa, kas spēj uzturēt augstu satura standartu un demokrātijas kvalitāti.
