Latvija starpkaru posmā kļuva par placdarmu krievu pretboļševiku kustībai
Boļševiku īstenotais 1917. gada oktobra apvērsums kļuva par Krievijas Pilsoņu kara detonatoru, nolaupīja 10 miljonu cilvēku dzīvības un izvērtās par traģiski greizu pagriezienu vēstures krustcelēs.
Baltās kustības aizsākums
Pēc šī apvērsuma uzreiz nebija skaidrs boļševiku varas destruktīvais raksturs. Pagaidu valdības darbu pirms tam regulāri satricināja dažādas kolīzijas, tādēļ varas pāriešana vienas partijas rokās sabiedrībā neradīja lielu sašutumu, un atsevišķās sadursmes ātri vien tika noslāpētas. Tomēr jau novembrī Krievijas dienvidos, Donas kazaku apgabalā, sāka veidoties tā dēvētās Baltās kustības aizsākumi ģenerāļa Mihaila Aleksejeva vadībā, kam vēlāk pievienojās ģenerālleitnants Antons Deņikins, bijušais Krievijas armijas virspavēlnieks Lavrs Korņilovs un citi. Cerībā ātri izveidot Brīvprātīgo armiju, kustības organizatori piesaistīja plašu virsnieku korpusu, kas 1917. gada nogalē izauga līdz aptuveni 300 000 cilvēku. Tomēr 1918. gada sākumā Brīvprātīgo armijā bija tikai 4000 karavīru, ievērojamu daļu veidoja junkuri (karaskolu audzēkņi), bijušie studenti, skolnieki un cilvēki bez militārās pieredzes. Šo notikumu laikabiedrs, krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs savā lugā Turbinu dienas zīmīgi raksturo tālaika situāciju ar galvenā varoņa Alekseja Turbina vārdiem: «Es zinu, ka Rostovā ir tāpat kā Kijevā. Tur divizioni stāv bez munīcijas, junkuri bez zābakiem, bet virsnieki sēž kafejnīcās.»
Tomēr Baltā kustība vērsās plašumā, un 1918. gada vasarā visā Krievijas impērijas teritorijā norisa Pilsoņu karš, kura apogeja tika sasniegta 1919. gada otrajā pusē. Austrumos vērā ņemamu pretestību boļševikiem veidoja admirāļa Aleksandra Kolčaka bruņotie spēki, Maskavu apdraudēja Deņikina Dienvidu Krievijas karaspēks, kas rudenī atradās no galvaspilsētas aptuveni 300 km attālumā, Petrogradu — ģenerāļa Nikolaja Judeņiča Ziemeļrietumu armija un Igaunijas armijas daļas, kas Ziemeļu Palmīrai pietuvojās 30 km attālumā — tik tuvu, ka binoklī bija saskatāms Svētā Īzaka katedrāles zelta kupols.1 Tomēr balto karavadoņu iecerēm nebija lemts piepildīties, un jau 1919. gada nogalē svaru kausi Krievijas Pilsoņu karā nosvērās par labu boļševikiem.
Balto kārts
Tā sauktajās «nacionālajās nomalēs» Krievijas Pilsoņu karš savijās ar reģionālajiem konfliktiem un cīņām par jaunu valstu izveidi. 1918. gada oktobrī ar slepenu Vācijas karaspēka atbalstu Pleskavā sāka veidoties balto karaspēks, ko vēlāk nosauca par Krievijas Ziemeļrietumu armiju. Vācijas militārā vadība nolēma izspēlēt «balto kārti»: krievu virsnieku vadībā izveidot 50 000 vīru karaspēku, kas dotu triecienu Petrogradai un ieņemtu «revolūcijas šūpuli». Pēc tam, pieaugot brīvprātīgo skaitam, tā kopā ar citām balto armijām gāztu komunistu diktatūru un izveidotu Vācijai lojālu monarhistu valdību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.