Krīzes risinājumi augstākajā izglītībā var sekmēt attīstību

Sākoties Covid-19 izraisītajai krīzei, Latvijas augstākās izglītības iestādes neizjuta tūlītēju tās ietekmi, tomēr tuvāko gadu laikā, samazinoties augstskolu ienākumiem, var tikt būtiski kavēta augstākās izglītības attīstība. Latvijā ir ierobežots izejvielu un energoresursu apjoms, tāpēc valsts un tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībai īpaši būtisks ir augsts iedzīvotāju izglītības līmenis. Tas ir priekšnosacījums konkurētspējai globālajā tirgū, kā arī lokālās ekonomiskās stabilitātes instruments – pētījumi liecina, ka iedzīvotāju grupās ar augstāku izglītības līmeni arī ir augstāks legālais atalgojums, no kura valsts budžetā tiek maksāti nodokļi, kā arī zemāks bezdarba līmenis.

Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem 59% no studējošajiem paši maksā par savām studijām. Pirmskrīzes periodā 2018. gadā kopējie ieņēmumi no studiju maksām bija aptuveni 81 miljons eiro (valsts augstskolās 57 milj. eiro, privātajās – 24 milj. eiro). Novērtējums liecina, ka būtisku daļu no šīs summas (aptuveni 30 milj. eiro, no kuriem 20 milj. eiro attiecināmi uz valsts augstskolām, bet 10 milj. eiro – uz privātajām) ienes ārvalstu studenti. Rēķinoties ar paredzamo ieņēmumu kritumu Latvijas augstskolās, nepieciešams veikt pasākumu kopumu, kas mazinātu kritumu un sekmētu iespējami racionālu un efektīvu pieejamo resursu izmantošanu.

Nepretendējot uz visu problēmu un to risinājumu uzskaitījumu, gribētos minēt dažus, manuprāt, būtiskākos, kas attiecas uz papildus finansējuma ienākšanu sistēmā vietējā un ārējā tirgū, kā arī uz šo resursu efektīvu un lietderīgu izlietojumu.

Pirmkārt, nepieciešama viegli pieejamu studiju un studējošā kredītu nodrošināšana visiem studentiem, paredzot atvieglotu kredītu dzēšanas kārtību.

MK noteikumi Nr. 231 “Noteikumi par studiju un studējošo kreditēšanu studijām Latvijā no kredītiestāžu līdzekļiem, kas ir garantēti no valsts budžeta līdzekļiem” šim gadam paredz 2000 studentu kreditēšanu par kopēju summu 3 milj. eiro. Noteikumu anotācijā minētajos aprēķinos nav ņemta vērā Covid-19 krīzes ietekme, tāpēc nepieciešamas korekcijas, paredzot plašu kredītu dzēšanas programmu, ja students, secīgi un sekmīgi studējot, absolvē augstskolu un regulāri maksā nodokļus valsts budžetā. Par maksu studējošo vietējo studentu skaits ir aptuveni 35 000, veidojot aptuveni 15 milj. eiro ieņēmumus gadā – tas liek domāt, ka nepieciešamais finansējums studiju un studējošā kredītiem varētu pārsniegt 10 milj. eiro. Ir būtiski savlaicīgi paredzēt kārtību, kādā tiek palielināta studiju un studējošo kredītiem pieejamā summa pēc vajadzības.

Otrkārt, lai nostiprinātu Latvijas augstākās izglītības sistēmas konkurētspēju globālajā tirgū, nepieciešams to dotēt krīzes periodā, tajā pašā laikā mazinot mākslīgi izveidoto birokrātisko barjeru negatīvo ietekmi.

Tas, krīzei beidzoties, sniegs augstskolām iespēju ātri atgriezties globālajā tirgū vismaz iepriekšējā līmenī. Covid-19 krīzes ietekmē nākamajā studiju gadā ievērojami kritīsies maksājošo ārvalstu studentu skaits, tomēr augstskolām jānodrošina stabils un kvalitatīvs studiju process. Attiecīgi, izmaksas akadēmiskā procesa nodrošināšanai būtiski nesaruks, lai gan samazināsies studentu skaits un ieņēmumi. Lai arī nākotnē augstākās izglītības eksports būtu joma, kas sniedz lielus ienākumus valsts budžetā, krīzes pārvarēšanas periodā eksportspējas saglabāšanai, līdzīgi kā citās nozarēs, arī augstskolām ir nepieciešama dotācija daļējai šo zaudējumu segšanai. Tas sniegs iespēju saglabāt akadēmisko personālu, kas nodrošina studiju procesu ārvalstu studentiem. Pieņemot, ka iespējamie zaudējumi sastādīs pusi no ieņēmumiem no ārvalstu studentiem (aptuveni 15 milj. eiro) un abas puses – valsts un augstskolas – šos zaudējumus segs solidāri, augstskolām nākošajam studiju gadam nepieciešama dotācija 7,5 milj. eiro apmērā (aptuveni 5 milj. eiro valsts augstskolām un 2,5 milj. eiro – privātajām), kas sadalāma proporcionāli ieņēmumiem no augstākās izglītības eksporta pašreizējā studiju gadā.

Lai sekmētu Latvijas augstākās izglītības konkurētspēju, nepieciešams atcelt papildus prasības kas kavē augstākās izglītības eksportu un samazina ieņēmumus Latvijas augstākās izglītības sistēmā.

MK noteikumos Nr.846 “Noteikumi par prasībām, kritērijiem un kārtību uzņemšanai studiju programmās” izdarītie grozījumi paredz, ka ārzemnieks iesniegumam pievieno starptautiskās testēšanas institūcijas izsniegtu dokumentu, kas apliecina studiju valodas prasmi vismaz B2 līmenī. Šāda prasība globālas konkurences apstākļos Latvijas augstskolas nostāda nevienlīdzīgā situācijā, salīdzinājumā ar valstīm, kuras uzticas savu augstskolu uzņemšanas komisijām. Šī nevienlīdzība pastiprināsies vēl vairāk, kad Covid-19 ietekmē pretendēšana uz minēto sertifikātu notiks tiešsaistē, jo ne visās valstīs ir pieejams stabils internets, kas ļauj 2,5 stundas darboties tiešsaistē, kārtojot testu. Manuprāt, šī iemesla dēļ, noteikumu punkts par starptautiskās testēšanas institūcijas izsniegtu dokumentu ir jāatceļ.

Runājot par normatīvo regulējumu, jāmin arī Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa, kas paredz būtiskus ierobežojumus valodu lietojumam Latvijas augstskolās, sašaurinot to iespējas konkurēt  globālajā tirgū. Savulaik paredzētais ierobežojums studijas par valsts budžeta līdzekļiem realizēt tikai valsts valodā ir transformējies vispārējā aizliegumā lietot citas, kā tikai Eiropas Savienības oficiālās valodas, mākslīgi ierobežojot Latvijas augstākās izglītības sistēmas attīstības iespējas salīdzinājumā ar valstīm, kur šādu ierobežojumi nav. Lai to novērstu, Augstskolu likuma 56. pantu nepieciešams izteikt redakcijā, kas paredz, ka studijas par valsts budžeta līdzekļiem notiek valsts valodā, savukārt pārējos gadījumos valodu lietojumam ierobežojumu nav.

Augstskolu likuma 85. panta piektā daļa nosaka, ka lēmumu par ārvalstīs iegūta izglītības dokumenta atzīšanu augstskola pieņem uz Akadēmiskās informācijas centra izziņas pamata, kā rezultātā pat vienkāršākajos gadījumos studiju uzsākšanas process tiek mākslīgi sadārdzināts un pagarināts pat par vairākiem mēnešiem salīdzinājumā ar valstīm, kur šādas prasības nav. Tajā pašā laikā augstskolu uzņemšanas komisijas ar vairāk nekā desmit gadu darba pieredzi standarta gadījumos ir spējīgas lēmumus pieņemt patstāvīgi, Akadēmiskās informācijas centra ekspertus izmantojot pēc nepieciešamības.

Kā jau tika minēts, nepieciešams īstenot arī vairākus pasākumus Latvijas augstākās izglītības sistēmai pieejamo resursu efektīvākai un lietderīgākai izmantošanai. Šie jautājumi jau vairākas desmitgades ir klupšanas akmens ministrijas ierēdņiem un arī Valsts kontroles ziņojumam nebija liela ietekme. Minēšu tikai dažas no problēmām – pirmajai nepieciešams pakāpenisks ilgtermiņa risinājums, abas pārējās risināmas īsākā termiņā. Neraugoties uz atkārtotām Ekonomikas ministrijas prognozēm par darba tirgus attīstību, kas norādīja uz darbaspēka ar augstāko izglītību trūkumu vienās, bet pārpalikumu – citās izglītības tematiskajās grupās, budžeta līdzekļi augstākajā izglītībā tiek dalīti, vadoties pēc PSRS laikos iedibinātās metodikas, tās sliktākajā izpildījumā, t.i. praktiski neinteresējoties par to izlietojuma rezultātu un efektivitāti. Rezultātā nonākot līdz anekdotiskai situācijai, kad visa augstākās izglītības sistēma, izmantojot visai lielus valsts budžeta līdzekļus, gada laikā spēja sagatavot vienu fizikas skolotāju. Pašlaik budžeta vietu sadalījuma noteikšanā netiek ņemta vērā piešķirtā finansējuma ekonomiskā atdeve, ne vērtējot absolventu bezdarba līmeni, ne viņu veiktās nodokļu iemaksas.

Būtiskākais darbaspēka ar augstāko izglītību trūkums tiek prognozēts dabaszinātņu un inženierzinātņu jomās, savukārt pārprodukcija sagaidāma humanitāro, sociālo zinātņu, kā arī pakalpojumu jomās.

Pēdējās trijās jomās saskaņā ar IZM datiem bakalaura un maģistra studiju līmenī tiek finansētas vairāk nekā 7000 budžeta vietas, kas ir aptuveni trešdaļa no kopējā budžeta vietu skaita. Gadā tiek tērēti aptuveni 20 milj. eiro. Paredzot pakāpenisku pāreju studiju finansēšanai humanitārajās un sociālajās zinātnēs, kā arī pakalpojumu sfērā uz valsts garantēto kreditēšanas sistēmu un novirzot līdzšinējos valsts budžeta līdzekļus dabas un inženierzinātņu jomām, kopējie ieņēmumi augstākajā izglītībā pieaugtu, bet to izlietojums kļūtu efektīvāks.

Vēl viens efektīvs risinājums būtu atteikšanās no dārgās un laika garam neatbilstošās akreditācijas sistēmas augstākajā izglītībā, nevis atkārtota tās termiņu pārcelšana. Pēc pārejas uz studiju virzienu akreditāciju, kurai bija jāseko pārejai uz augstākās izglītības iestāžu institucionālo akreditāciju, liekot uzsvaru uz augstskolu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu novērtēšanu, IZM sagatavoja grozījumus Augstskolu likumā, kas faktiski atsvieda augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanu pagājušā gadsimtā, un, apejot Ministru kabinetu, bez finanšu analīzes iesniedza tos otrajam lasījumam Saeimā. Rezultātā pašlaik Latvijā ir spēkā gara, dārga un birokrātiski sarežģīta studiju programmu akreditācijas sistēma, kuras kopējās izmaksas ir aptuveni 8 līdz 10 milj. eiro, salīdzinājumā ar augstākās izglītības iestāžu institucionālo akreditāciju par 2 līdz 3 milj. eiro. Turklāt jāņem vērā, ka minētās izmaksas tiks segtas no līdzekļiem, kas būtu ieguldāmi augstskolu attīstībā, sekmējot to darbības kvalitāti un konkurētspēju. Atteikšanās no šī brīža krīzes dēļ apturētās dārgās, smagnējās un pārlieku birokratizētās akreditācijas sistēmas un tās aizstāšana ar mūsdienīgāku, sniegtu iespēju augstākās izglītības attīstībai novirzīt vismaz par 5 milj. eiro vairāk, iekļaujoties tajos pašos termiņos.

Visbeidzot jāmin jaunajā Augstskolu likuma grozījumu projektā paredzētās augstskolu padomes un to neskaidrais finansēšanas modelis. Sagatavojot konceptuālo ziņojumu un tam atbilstošo projektu grozījumiem Augstskolu likumā, nav viesta skaidrība par izmaksām jaunveidojamajai struktūrai.

Tā kā padomēm paredzēti pienākumi un atbildība stratēģisku un finansiāli dārgu daudzmiljonu lēmumu pieņemšanā, tie, visticamāk, netiks veikti sabiedriskā kārtā. Ņemot par pamatu vidējo padomes locekļu skaitu un vidējo atalgojumu valstī, nepieciešamais algu fonds varētu būt vairāk nekā 2 milj. eiro gadā. Papildus jāņem vērā arī izmaksas padomju darbības nodrošināšanai (telpas, to uzturēšana, tehnika, personāls u.c.). Visas minētās izmaksas citos apstākļos varētu tikt novirzītas augstākās izglītības sistēmas attīstībai. Turklāt jāņem vērā, ka virknē Eiropas valstu, kur šādas padomes pēdējā desmitgadē ir izveidotas, tam nesekoja strauja augstākās izglītības sistēmas izaugsme. Tāpēc aicinu izskatīt iespēju atlikt tālāku Augstskolu likuma grozījumu virzību, kamēr nav skaidras to radītās papildus izmaksas, finansēšanas avoti un kārtība.

Viss augstāk minētais ir īstenojams, problēma ir tikai politiķu gribā un ierēdņu prasmē virzīt šo jautājumu risināšanu. Turklāt,  jo ātrāka un finansiāli pamatotāka būs rīcība, jo lielākas būs mūsualsts izredzes gan lokālajā, gan globālajā augstākās izglītības telpā.