Koronavīrusa epidēmija liek meklēt jaunas darba metodes un vairāk novērtēt īstermiņa domāšanu — kā es varu būt efektīvs tagad, nevis tālākā nākotnē
Agrāk biju iztēlojusies, ka vecumdienās pārcelšos uz laukiem un strādāšu ar klientiem attālināti. Covid-19 piespieda šo fantāziju īstenot agrāk. Tagad visas individuālās sesijas, grupu darbus un pat mācības uzņēmumiem vadu virtuālajā vidē.
Pirmajā brīdī jutu sevī pretestību, ļoti negribējās iedziļināties tehniskajās niansēs — kā dalīties ar prezentāciju, kā veidot virtuālas mazās grupas interakcijai, kā nodrošināt ātru nobalsošanu, kā pierakstīt grupas sacīto uz virtuālās tāfeles. Manām smadzenēm nemaz nepatika doma, ka tagad lietas jādara citādi. Tās atrada daudzus pretargumentus: cilvēki virtuālajā vidē psiholoģiski neatvērsies, es nevarēšu nolasīt grupas reakcijas no viņu neverbālās uzvedības, tagad man jātērē laiks, lai pilnībā pārstrukturētu ierastos mācību procesus.
