Politiskās ētikas kompasam tādās krīzēs kā SARS-CoV-2 vīrusa radītie satricinājumi būtu jābūt tam, kurš stabilizē un racionalizē bailes un līdzsvaro refleksīvu vēlmi sasteigt politiskos lēmumus. Izmantojot ceļotāja līdzību, politiķim savai sabiedrībai meklējot pareizo ceļu ārā no krīzēm, rokās ir karte un kompass. Viņa karte ir ekspertu un interešu grupu norādes, mediju sniegtā informācija, sabiedrības grupu prasības un vajadzības, kas jārespektē, izvēloties politiski pareizo maršrutu. Atkarībā no situācijas un ceļa mērķa katrs no tiem var izrādīties šķērslis vai palīgs.
Tikmēr šajās politiķa ikdienas sarežģītajās izvēlēs politiskā ētika pilda kompasa lomu – tā adatiņa nemainīgi palīdz kategorizēt kartes sniegto informāciju. Taču, meklējot risinājumus Covid-19 krīzē gan Latvijā, gan citās valstīs, politiskās ētikas kompass šķiet zudis un publisko diskursu nomāc tehnokrātiski situatīva pieeja.
Jauna sociālā normativitāte
Vēl pirms mēneša, būdami Eiropas Savienības pilsoņi, nevarējām iedomāties atgriezties pie slēgtām robežām, ko šķitām tik labprāt aizmirsuši. Burtiski dažu nedēļu laikā esam zaudējuši ne tikai tādas fundamentālas brīvības kā pulcēšanās vai demonstrācijas tiesības, bet pat elementāras tiesības izvēlēties, cik lielā pulkā pavadīt savu brīvo laiku vai ar kuriem ģimenes locekļiem tikties bērēs vai ilgi gaidītā apaļā jubilejā. Ir apstājušies kultūras procesi – fiziski ir slēgtas telpas un iespējas apmainīties idejām un rast jaunus radošuma impulsus. Taču visi minētie faktori raksturo mūs kā sabiedrību un kā cilvēkus – sociālas un kulturālas būtnes. To vietā veidojas jauni sociālie kodi – atgriešanās no ārzemēm kā sociāla stigma, pastaiga saulainā dienā pludmalē kā nodevība pret kolektīvu, sociālā distancēšanās gluži vai kā iepriekš pareģots konstitucionāli latviskās dzīvesziņas elements.
Pretojoties dogmai, ka vēstures pētniecība vēstures notikumu norises laikā neesot iespējama, jau tagad tomēr varam meklēt un atrast virkni pozitīvu krīzes impulsu. Pie tādiem būtu pieskaitāmas jaunas sociālās solidaritātes formas.
Valsts funkcionalitātes trūkumu kompensēšanas tradīcija ziedojumu veidā jau var tikt dēvēta par priekšzīmīgu neoliberālisma tradīcijas sociālo normu, kas tikpat ērti kā ziedojumu tālruņa zvans individuālā līmenī spēj kompensēt personiskās demokrātiskās līdzdalības deficītus. Tāpēc reti kuram Latvijas sabiedrībā vairs kritiskus jautājumus rosina akcija vākt līdzekļus maltītes nodrošināšanai SARS-CoV-2 vīrusa izraisītās krīzes seku novēršanā iesaistītajiem veselības aprūpes darbiniekiem. Bet tiešām pastāv arī pozitīvie piemēri kā kopienu savstarpējā atbalsta iniciatīvas, uz problēmu risināšanu orientētas ideju ģenerēšanas iniciatīvas un attālinātas komunikācijas piepildīšana ar saturu, kas būtiski pārsniedz ierasto sociālo mediju izklaides vērtību.
Sabiedrības grupveida segmentācija
Bet drastiskajiem tiesību un brīvību ierobežojumiem seko arī sociālekonomiska rakstura eksistenciāli apdraudējumi, kuru izvērtējumam piederīga šķiet mazāka deva sarkasma un ironijas par iepriekš šajā rakstā ielieto.
Simtiem tūkstošu cilvēku Latvijā nakts laikā politisku izvēļu ceļā ir zaudējuši iztikas līdzekļus un politika ļoti daudziem no viņiem nedod nekādu atbildi uz to, kāda būs viņu nākotne. Desmitiem tūkstošu slimu cilvēku ir apturēti vai ierobežoti veselības aprūpes pakalpojumi, tiek atliktas ilgi gaidītās plānotās un tik ļoti nepieciešamās medicīniskās manipulācijas un terapijas. Bet šiem cilvēkiem palīdzība ir vajadzīga jau tagad. Tāpat izskan brīdinājumi par epidemioloģisko ierobežojumu dēļ pieaugošiem vardarbības riskiem ģimenēs, par iespējamām masveida rakstura sabiedrības garīgās veselības problēmām.
Politika ar lozungu “paliec mājās”, izrietoši tikai no profesionālās piederības determinantes, vienā sabiedrības daļā šobrīd veido iebiedējoša rakstura jaunu uzvedības normativitāti, kas tiek nostiprināta ar jauniem sodu katalogiem un valsts iestāžu bardzības potenciālu.
Tikmēr no citas sabiedrības daļas sociālajā, apkalpojošajā, loģistikas, transporta, valsts drošības un daļēji izglītības jomā politika tikpat pašsaprotami sagaida heroisku pašuzupurēšanos, ko pieprasa jauno normativitāti pamatojošā loģika par jaunā vīrusa letāliem individuāliem apdraudējumiem. Jāatgādina, ka tieši šajās nozarēs pašuzupurēšanās un entuziasma prasības šo profesiju sociālo funkciju nozīmībai adekvāta finansiāla novērtējuma vietā jau gadiem ir bijusi politikas attieksme.
Ierobežojumu būtība nav individuālā drošība
Arī tagad politisko lēmumu būtība primāri nav katra mūsu individuālā drošība. Tai ir sekundārs efekts un tas nemaz netiek slēpts lēmumu publiskajā argumentācijā. To arī būtu grūti pamatot ar jebkādiem racionāliem salīdzinājumiem ar citām saslimšanām, izvērtējot šobrīd par SARS-CoV-2 attīstības scenārijiem pieejamo informāciju.
Politiskā mēraukla ierobežojumu noteikšanai vairumā valstu ir gandrīz tikai un vienīgi attiecīgās nacionālās veselības aprūpes sistēmas spēja aprūpēt strauji pieaugošu pacientu plūsmu.
Lai paraugāmies uz Itāliju, Spāniju vai Latviju, tad runa ir par veselības sistēmām, kuras 2008.gada globālās ekonomiskās krīzes ietekmē ir tikušas pakļautas pastāvīgiem taupības pasākumiem. Latvijā grūti būs atrast veselības aprūpes sistēmas darbinieku, kurš neapstiprinās, ka jau vairāk nekā desmit gadu strādā politiski radītā “krīzes režīmā”. Viņa kolēģi Spānijā un Itālijā vai pat bagātajā Vācijā piebalsos. Sociālā un veselības aprūpes politika nekur Eiropā pēdējā desmitgadē nav bijusi politikas fokusā. Kā citādi būtu iespējams finanšu spekulāciju krīzi pārvārsmot par “valsts parādu krīzi” un Latvijas sabiedrības samaksāto bezprecendenta sociālo cenu par tās sekām nodēvēt par “veiksmes stāstu”?
Nolaidīgas politikas vīrusa riski
Savukārt jauna infekciju pandēmija, ar kuru rēķināties kuru katru mirki un kas varētu apdraudēt arī pasaules bagātāko valstu veselības aprūpes sistēmas, ir viens no zinātnes laikus daudzinātiem brīdinājumiem. Kopš 2002./2003.gada pasaule pazīst koronavīrusu un tagadējās sērgas vecākais brālis SARS-CoV bija pamats prognozēt jaunu koronavīrusa mutāciju kā iespējamu globālu apdraudējumu. Vēlākais, kopš 2009.gada “cūku gripas” zinātnieki politiskos lēmumpieņēmējus visā pasaulē ir brīdinājuši par agresīva jauna gripas vīrusa mutācijas iespēju, kuras sekas uz sabiedrības veselību būtu daudz nežēlīgākas par tagadējo pieredzi. Tādu jaunu gripu varam pieredzēt kuru katru nākamo ziemu.
Multiresistento baktēriju mutācijas jau šobrīd aizrauj viņsaulē desmitiem tūkstošu modernās medicīnas aprūpē esošo pacientu, bet to tālāka izplatīšanās antibiotiku nejēdzīgās izmantošanas dēļ kā humānajā, tā veterinārajā medicīnā un lopkopībā var atgriezt cilvēci pirmsantibiotiku laikmetā, kad vienkārša brūce pirkstā varēja būt letāls risks. Pēdējais globālais farmācijas uzņēmums pārtrauca investīcijas jaunu antibiotiku izstrādē 2018.gadā to zemā peļņas potenciāla dēļ un jau desmit gadu tirgū nav ienācis neviens jauns antibiotisks medikaments.
Tā vietā, lai meklētu risinājumus šīm problēmām un sagatavotu veselības aprūpes sistēmas novecojošu un arvien vairāk hronisku kaišu mocītām sabiedrībām un jaunajiem infektoloģiskiem riskiem, politikas prioritātēs pēdējā desmitgadē bija neoliberālā kapitālisma fundamentālo regulācijas kļūdu piesegšana, vēsturiski ekstrēmā apmērā vairojot naudas apjomu. Šķiet vienīgā valsts pasaulē, kura ieklausījās zinātnes brīdinājumos, uzbūvējot jaunu centrālu infektoloģijas centru ar sagaidāmas ārkārtējas epidēmijas vajadzībām piemērotu jaudu, ir Singapūra. Esot liels tranzīta mezgls kaimiņos esošās pandēmijas izcelsmes valstij, tā uzrāda izcilu rezultātu ar 100 saslimušajiem un tikai 3 no Covid-19 mirušiem pacientiem.
Singapūras piemēru var kritizēt kā tādu, kas nepakļaujas salīdzinājumam ar demokrātiskām valstīm, tomēr šāda kritika ir relatīva. Vairums no pasākumiem, kurus īstenoja Singapūra, ir iespējami vai jau tiek piemēroti demokrātiskās valstīs.
Starp tām savukārt ar vēsu attieksmi un ētiski izsvērtām politiskām izvēlēm izceļas Zviedrija. Tur politiskajā lēmumpieņemšanā veselības aprūpes sistēma tika atzīta par pietiekami drošu un jaudīgu, bet virologu un epidemiologu ieteikumi politikai netika ņemti vērā kā ultimatīvas pavēles. Tā vietā notika daudz plašāka attīstības scenāriju izvērtēšana sabiedrības sociālo un kultūras vajadzību, garīgās un vispārējās veselības, kā arī sociālekonomisko seku radīto risku rakursā. Attiecīgi Zviedrijā noteiktie epidemioloģiskie ierobežojumi šobrīd nerada tik dziļas sekas sabiedrības funkcionēšanā kā citur kaimiņos, bet saslimstības rādītāju līkne ar inficēto skaita dubultošanos sešās dienās ir līdzvērtīga situācijai Latvijā. Vai zviedru modelis būs veiksmīgs, protams, šodien pateikt neviens nevar. Bet šeit runa ir par nonākšanu līdz lēmumiem, nezaudējot ētikas kompasu.
Tehniska ekspertīze neatsver ētisko dimensiju
Līdzsvara meklēšana starp dažādu sabiedrības grupu interesēm, balstīšanās tehniskās ekspertīzēs un izšķiršanās starp dažādu ekspertu izstrādātiem scenārijiem ir mūsu politisko priekšstāvju ikdiena. Demokrātiskā iekārtā politiskā lēmumpieņēmēja lomā būtu jābūt iespējai nokļūt katram no mums neatkarīgi no mūsu konkrētās profesionālās ekspertīzes kritērija. Un tieši tāpēc stabilam politiskās ētikas kompasam ir tik milzīga nozīme šādās krīzēs kā tagadējā.
Katra politiskā lēmuma loģiku ļoti būtiski ietekmē politiskās atbildības perspektīva. Tas nozīmē, ka attiecīgā politiskā lēmuma būtība – konkrētais objektīvi pastāvošās problēmas risinājums – veido tikai daļu no apsvērumu spektra, kas jāpiemēro politiķim. Otru, ne mazāk būtisku daļu veido tādi subjektīvi apsvērumi kā tas, kā vēlētājs novērtēs šo lēmumu nākamajās vēlēšanās. Jo sarežģītāks ir lēmums, jo izteiktāks ir spiediens izdarīt bara instinkta noteiktas izvēles, jo jau, vismaz Latvijas gadījumā, veiksmīgi aprobēta politiskās atbildības ex post izvērtējuma reference būs tāda autoritāte, kā citu valstu izmantotie risinājumi. Tāpēc krīzē izdarīt politisku izvēli, kas būtiski atšķiras no valdošā viedokļa, prasa vai nu lielu politisku drosmi atšķirties un riskēt, vai tikpat lielu nekompetenci, kādu spilgti demonstrē “brīvās pasaules līderis” Tramps ASV.
Bet trešais aspekts, kurš tik acīmredzami iztrūkst daudzviet, ne tikai Latvijā, ir skaidrs ētisks kompass politiski institucionalizētā ietvarā. Tam būtu jākalpo kā platformai ātrai un efektīvai potenciālo politisko lēmumu un scenāriju izvērtēšanai politiskās ētikas kategorijās. Tādējādi ar politiskās ētikas autoritātes ieteikuma svaru varētu tikt atvieglota uz politiskā lēmumpieņēmēja izvēles subjektīvo pusi liktā politiskās atbildības slodze. Tas palielinātu iespējamo alternatīvu spektru publiskajā diskursā, kur līdzās specifiski tehniskām zināšanām nodrošinātu arī izvēļu ētisko dimensiju. Tas dotu cerību, ka par vienu vai otru jaunas krīzes risinājumu veiksmes stāstu būtu jāmaksā mazāka sociālā, kulturālā vai sabiedrības veselības cena.
Institucionālo ietvaru tam piedāvātu Valsts ētikas padomes atjaunošana. Un šādas institūcijas padoms noderētu jau pavisam drīz, kad būs jāpieņem jauni lēmumi par ceļu atpakaļ: kā un kad atgriezties pie vecās normalitātes, atceļot ierobežojumus. Jo tas atkal būs ētisku izvēļu dilemma – kas ir tā cilvēku dzīvību cena, ko kā sabiedrība esam gatavi maksāt, lai turpinātu varēt pastāvēt arī brīvības, kultūras un sociālās kategorijās.
Komentāri (26)
Sskaisle 03.04.2020. 11.09
Turkmenistānā aizliegts lietot vārdu koronvīruss, bet Duterte Filipīnās solīja nošaut katru, kurš pārkāps karantīnu.
Tu biotop esi vienkārši izlaists , izlutināts liberālis
1
J.Biotops > Sskaisle 03.04.2020. 11.55
Dusmupūcīt, neapšaubu, ka Tev labāk zināms. Ka izlaists piekrītu, bet par to lutināšanu gribētos detalizētāk. Protams tikai tad, ja Tavs darba devējs, nu tas ļaunais, pie kura vari visu darba laiku rakstīt desmitiem komentāru, piekritīs.
1
Sskaisle > J.Biotops 03.04.2020. 12.45
Tu vēl nomoda sapņos skrien pakaļ jaunām meitenēm, kad es jau pirmo darba cēlienu esmu nostrādājusi.
Baidies skaust to, ko tu īsti nezini, ko skaud.
1
J.Biotops > Sskaisle 03.04.2020. 13.21
Nebaidīšos.
Daudz man grēku, bet tieši skaudību sen neviens nav varējis piedēvēt. Jo vairāk tāpēc, ka to uzskatu par visvieglāk pārvarāmo un vienlaikus vispostošāko grēku, kur dēl radušies un skaļi izpaužas visādi sociālismi, vairākas reliģijas, kas radījusi visus lielākos karus, un arī tev tik mīļos progresīvismus un zaļās domāšanas.
Tā ka ik pa brīžam ar redzīgu aci te pievērsies manai necilai personai, atļaušos apjautāties arī es. Tavs darba devēja paša labklājība ir atkarīga-
A) No vadīto darbinieku darba produktivitātes;
B) No augstāka darba devēja uzskatiem un labvēlības?
Pirmajā gadījumā Tu acīmredzot esi augsta līmeņa profesionalitāte, kurai tiek pieļautas arī dažas draiskulības darba laikā – par to visu cieņu. Nopietni. Otro gadījumu, kas visbiežāk nozīmē mēnešalgas no nodokļu maksātāju naudas, nekomentēšu.
2
Sskaisle > J.Biotops 03.04.2020. 14.03
Es domāju, ka darba devējs manī visaugstāk vērtē 3 lietas – atbildība, spēja izdzīvot stresa sit. un profesionālās iemaņas.
Janvārī no darba mūsu firmā aizgāja cilvēks, kurš jau 4x ir gājis un nācis. Viņš ir daudz gudrāks kā es, bet…. uzmetējs.
Viena kolēģe stresa situācijā pret sienu sāka mest visu, kas uz galda un tad kliegdama izskrēja no ofisa.
Cita vienreiz sāka dauzīt klaviatūru un tik rupji lamāties, ka es goda vārds apstulbu no tiem vārdiem.
Es atkal kasos visu laiku – visu laiku lamāju pastāvošo iekārtu, kasos ar kolēģiem -tādā nozīmē, ka nevis ciešos, kamēr uzsprāgstu, bet katru reizi ka nepatīk – pasaku. Ja man atkliedz – es cīnos pretī.
0
Sskaisle > J.Biotops 03.04.2020. 14.18
Par skaudību, protams, ka skaužu arī es, bet gluži kā Tu, domāju, ka man tas ir kontrolēti.
Fb esmu ievērojusi, ka ja sieviete ir kaut cik izskatīga, ko es varaetu skaust, tā viņa savas bildes vien liek, kas manu skaudību atdzesē līdz vienaldzībai. Nu nožēlojami ja visa dzīves vērtība ir bezgrumbu vai fotošopa es
Apskaužu tos, kuri uzdrīkstās. Es esmu bailīga, ko bieži attaisnoju ar atbildīgumu, bet ne vienmēr tas ir tā.
Man bija piedāvājums uz pusgadu ceļot ar jahtu. Lidot uz Jaunzēlandes salām un tad jahtot, ar tiesībām izstāties, ja nepatiktu. Nobijos. Nav uzkrājumi, vai varēšu darbā atgriezties utt. Nu tagad sēžu pie tās pieticības cibas – lamājos un reju un gaudoju un pasapņoju kā būtu ja būtu.
Visi teica – lido, tikai mamma, lai netaisot sev nepatikšanas. Nu lūk.
Starp citu, fb viens mans klients – nešpetns kasīgs džeks liek bildes kā jahto pa dienvidjūrām – jo uzņēmīgs
0
J.Biotops 03.04.2020. 09.32
Pirms dažām dienām Ņenaševas progresīvais sacerējums, nu b.Putnis. Nellija pa to laiku radio stāsta, ka IR esot stabils, jo 2/3 ienākumu no abonentiem. Priecājos, bet pamazām sāku apjēgt, ka starp tiem abonentiem esmu iemaldījies kļūdas dēļ.
Līdz gada beigām vēl laiks pārdomāt, vai esmu cienīgs atbalstīt tik progresīvu un strauji progresējošu, apburoši vispusīgu izdevumu.
(Par raksta saturu te komentu žanrā neizteikšos, līdzīgas idejas un spriedumi jau ir pasaules literatūrā pietiekoši izanalizēti, sekošanas rezultāti arī zināmi)
2
Sskaisle > J.Biotops 03.04.2020. 11.30
Starp citu – normālā – nečekistu sabiedrībā uzklausīti tiktu visi – un strīdētos drīkstētu visi
Bet mums ….
Kad tantei saku, ka ziedonis ar savu kolaboracionismu ir mums atstājis nāvējoši grsujošu mantojumu – nespēju sarunāties, nespēju atzīt viedokļu dažādību un vienlaicīgi, nespēju konkrēti – bez metaforām formulēt problēmas un prasības – jā mana tante , tad raud un šņukstot saka, ka bez Ziedoņa nebūtu bijusi Atmoda. Es gan domāju , ka būtu gan bijusi Atmoda – bet bez čekistiem un mēs šodien dzīvotu brīnišķā pasaulē
Korupcijā apsūdzētā no GKR vita jetmoloviča taču bija lielākā Ziedoņa slavinātāja – bāūtū dīvaini ja Jermoviča slavinātu Skujenieku vai Pelēci, bet nav dīvaini, ka slavē kolaboracionistus
0
lindab456 > J.Biotops 04.04.2020. 10.59
Izteikšu nedaudz citu viedokli, jau iepriekš saprotot, ka tas tiks nomētāts no visām pusēm. Pirmkārt, mani patīkami pārsteidza iepriekšējais A. Ņenaševas raksts ar savu drosmi un vērtību uzstādījumu. Uz R. Putna publikāciju skatos kā uz akadēmisku vēstījumu par tēmu, kur, pēc būtības, nav kur piesieties. Manuprāt, katrā no mums, gribētos cerēt, domājošā un “dzīvā”, radošā personībā, sadzīvo un spēkiem mērojas gan vispārcilvēciskās, gan nacionālās un konservatīvās idejas, lai arī kādā politiskā ietērpā tās gala rezultātā netiktu ietērptas – liberālā, sociāldemokrātiskā, nacionāli konservatīvā vai kristīgā. Tā ir demokrātijas būtība, tas ir tas, kas dod līdzsvaru un drošības sajūtu.
1
J.Biotops > lindab456 04.04.2020. 11.47
Pat netaisos te kādu viedokli nomētāt akmeņiem. Rakstīju nevis par Putņa viedokli, bet par IRa pieaugošo vienpusīgumu.
Pazīmes bija jau sen, tikai vieglprātīgi nepievērsu tām uzmanību. Skumjās domas nupat pastiprināja vēl viena “progresīvo” aktīvista, pie reizes EU fondu apguves speca D.Zalāna publikācija. Izskatās, ka IR attīstās par kādas grupas kaujas lapiņu.
Tātad tieši pretēji Jūsu vēlmei pēc demokrātijas būtības, “kas dod līdzsvaru un drošības sajūtu”.
1
lindab456 > J.Biotops 04.04.2020. 12.27
Paldies, ka nenolīdzinājāt līdz ar zemi. Nepārstāvu ne Progresīvos, ne Paristus, bet skaidrs ir viens, ka A/PAR šobrīd kļūst par dominējošu spēku. Iespēju robežās, mēģinu būt ne tikai vērotāja, bet arī pamatot un aizstāvēt savas pozīcijas.
1
J.Biotops > lindab456 04.04.2020. 13.22
Paldies, bet – kā tad paliek ar Jūsu gribēto līdzsvaru?
“…skaidrs ir viens, ka A/PAR šobrīd kļūst par dominējošu spēku…” – piekrītu, bet tas mazliet par šauru. Šo brigāžu ideoloģija (drīzāk – ideoloģijas surogāts) ļauj palikt tikai par vienu no draudošā (manuprāt – jau nenovēršamā) posta komponentiem. Blakus daudz spēcīgu radu, dominēs kopdarbs.
1
lindab456 > J.Biotops 04.04.2020. 13.46
Līdzsvaru nodrošina spēja katrā no ideoloģiskajiem uzstādījumiem, kas ir atraduši plašāku auditoriju, – spēja katrā atrast stiprās puses un Progresīvajiem, manā izpratnē, tādas ir vispārcilvēciskās vērtības, cilvēka prioritāte.
1
J.Biotops > lindab456 04.04.2020. 14.41
Tātad IRa vienpusība nu skaitās līdzsvara nodrošināšana. Tad par šo diskutēt vairs nav jēgas, jo par faktu mums domstarpību nav, atšķiras tikai vērtējumi.
Varu tikai pabrīnīties, kā aiz progresīvo skaistā trokšņa nav saskatāma draudošā necilvēcība, posts un arī mums tradicionāli lamātā korupcija. It kā tas viss jau nebūtu bijis un iepazīts.
1
lindab456 > J.Biotops 04.04.2020. 15.40
Vai domājat, ka esam gatavi vienas partijas politiskai valdīšanai? Kas notiek, ja dominē viena partija, zinām no LC laika vai S/GKR varas cēliena Rīgā. Par Progresīvajiem – ir vārdi, bet nav “augļu”, varam tikai vilkt paralēles vēsturē. Paristi gan mediķu atalgojuma un SIF jautājumā, gan novadu reformas gaitā spoži apliecināja, kā ieklausās cilvēkos, un, kā idejas vārdā iet pāri šķēršļiem.
2
J.Biotops > lindab456 04.04.2020. 16.54
Kas tie tādi “paristi”, ja te rakstu par “progresīvajiem”, un kāds viņiem skars ar mūsu diskusiju?
Vēl mazāk saprotu, kā no manas nepatikas pret vienpartijas avīzi var izsecināt gatavību vienpartijas valdīšanai.
1
lindab456 > J.Biotops 04.04.2020. 18.08
Par kopīgām vērtībām un politisko platformu – apvienība “Attīstībai/Par” un partija “Progresīvie” uz 2020. g. RD ārkārtas vēlēšanām ir pieteikušas vienotu sarakstu un kopīgu mēra kandidātu, “apvienojot moderni eiropeiskos spēkus Latvijas galvaspilsētā”(Delfi. 07.03.20.) – tādēļ, runājot par partiju “Progresīvie”, ir grūti apiet apvienību “Attīstībai/Par” – bet konteksts bija par politisko līdzsvaru – vai tas ir ieguvums vai zaudējums.
2
lindab456 > lindab456 05.04.2020. 12.39
Ļoti labi saprotu nepatiku un bažas – džinu izlaist ir viegli, ko tālāk?
Vēl – tās lielā mērā ir tikai konstrukcijas, pie nosacījuma, ka runa ir par politiskām idejām, ne interešu grupām.
Vēl – vai Latvijai Ziemeļvalstu attīstības ceļš ir piemērots, ir optimālākais?
0
QAnon > lindab456 05.04.2020. 11.36
Gan viena, gan otra, tāpat kā Vienotība, ir čekas pederastu partijas.
0
Elektriķa dēls > lindab456 06.04.2020. 10.30
Jūs kaut ko jaucat ! Vienpartiju valdīšana Latvijā nekad nav vēl bijusi ! Un tā ir Latvijas problēma (sadrumstalotība), ne priekšrocība, jo arī normālas partijas 4.maija Latvijā vēl nav bijušas !
Autors runā par institucionāliem instrumentiem labāku lēmumu pieņemšanai .
Problēma ir vecu vecā – netiek salīdzinātas un izvērtētas alternatīvas, atzītas kļūdas un tās labotas (!!!!).
Nekas jauns nav jāizgudro, vienkārši jāievēro – jāmēra septiņreiz, ja grēkus nožēlo un ir griba rīkoties citādi, tad var tikt arī piedots, ne otrādi !
1
lindab456 > Elektriķa dēls 06.04.2020. 11.02
Pieļauju, ka mans viedoklis ir bijis pārāk vispārināts, bet doma bija par teorētisku izvēli starp kādas partijas dominēšanu un politisku līdzsvaru. Kā piemērs, RD daudzus gadus realizētā politika.
1
Elektriķa dēls > lindab456 06.04.2020. 12.50
Nevajag teoretizēt ! Tā jau ir tā problēma, ka citās valstīs eksistējušie modeļi tiek nekritiski un nesistēmiski pārņemti ! Ja tiesības nav līdzsvarā ar pienākumiem tad sekas ir neizbēgamas !
0
Zinta Arista Zemzare 03.04.2020. 15.06
Skumji lasīt ko tik sarežģīti uzrakstītu. Es personiski varētu uzrakstīt trīs reiz īsāk un trīs reiz skaidrāk. Kas tur tika lemts – vajag ētikas padomi atjaunot? Jeb kas cits?
1
0
0
Atbildēt
@J.Biotops > Zinta Arista Zemzare 03.04.2020. 18.24
Lieli putni īsāk nevar. Skaidrāk – ne tik. Kā tad lai nomaskētu to, ka ar domām tekstā… nu tā ne visai.
0