Kāda izrādījusies 21. gadsimta otrās desmitgades latviešu prozas raža?1 Kādi temati interesē mūsdienu prozistus, un par ko viņi raksta savos stāstos un romānos?
Izvēlētais laika nogrieznis latviešu literatūrā bijis dažāds un neviendabīgs — to ietekmējusī sociālekonomiskā situācija tieši vai netieši atspoguļojas oriģināldarbos, arī to sarakstīšanas vai izdošanas tempos. Prozas kopaina laikā no 2008. līdz 2012. gadam ir salīdzinoši vienmuļa un neizteiksmīga, toties turpmākajos gados tā sazarojas un kļūst daudzveidīga. Viens no spēcīgākajiem bijis 2013. gads, kad vienlaidus publicēti Māras Zālītes, Jāņa Joņeva un Gundara Ignata darbi, savukārt 2014. gads oriģinālprozā bijis viens no blāvākajiem. Jāpiemin arī pērnais — 2019. — gads, kad izdots salīdzinoši vairāk oriģinālprozas grāmatu nekā iepriekšējos gados.
Šis raksts ir subjektīvs un selektīvs pārskats par autora vērtējumā būtiskākajiem sasniegumiem žanrā. Darbi nav kārtoti hronoloģiskā secībā, tomēr raksta kompozīcijā ievērota loģika pēc romānu vai īsprozas krājumu motīviem, mākslinieciskajām īpatnībām vai citām tendencēm.
Viesstrādnieku plūsmas fiksācija
Viļa Lācīša romāns Stroika ar skatu uz Londonu (2010) nav ierindojams starp literatūras augstākās raudzes virsotnēm, taču ir viens no spilgtākajiem debijas darbiem latviešu prozā. Tā veiksmi, košumu un popularitāti izskaidro romāna izdošanas laiks — politekonomiskās krīzes kulminācija, kad jebkādus ar (bez)darbu vai emigrēšanu saistītus jautājumus varēja aplūkot vienīgi caur traģisma vai ciniskas ironijas prizmu, kas robežojas ar sarkasmu. Romāns par viesstrādniekiem nozīmē iedziļināšanos noteiktu «proletārisko» slāņu dzīvesveidā, liela nozīme tekstā ir slengam un vienkāršrunai. Nākamie autora darbi ir mākslinieciski vāji, bet krājumā Sekss un vardarbība (2018) aptverti dažādās publikācijās izbārstītie stāsti, kuros Lācītis vairāk pievēršas dažādiem anekdotiskiem atgadījumiem tepat dzimtenē, atmaskojot «strādniekus», kuri galvenokārt ir neaptēsti tūļas ar visai aprobežotām zināšanām gan par celtniecību, gan jebko citu, toties tiem allaž ir viedoklis un primitīva, vulgāra humora izjūta. Ar pašradītu mitoloģiju un sociāli interpretētu pasaules sākumu — Lielo celtnieku, kurš sadalās vairākos proletāriešos — autors koķetē ar noteiktiem priekšstatiem par strādniecības kultūru un vienlaikus šos priekšstatus noārda. Paņirgšana par «intelektuālo bezdarbnieku» vai «smagi strādājošiem darbaļaudīm» (epizodiski — arī par «sabiedrības krējumu») šajā gadījumā autoru ne tik daudz tuvina Vilim Lācim, kurš savos darbos šādus raksturus uzlūkoja salīdzinoši ideālistiski, bet drīzāk Andrejam Upītim, kurš dzīves parādības principiāli aprakstīja ar monumentālu negatīvismu. Tiesa, stāsti, kuros autors iziet ārpus hrestomātiskās «brigādes» tematikas un anekdotēm, ir mazāk veiksmīgi.
Vēl ciniskākā veidā viesstrādnieku sociālo stāvokli apraksta Andra Manfelde romānā Dzimtenīte (2012) — darbā, kurš daļēji aizmirsts, taču ar laiku varētu kļūt par vienu no nozīmīgākajiem gadsimta sākuma kontekstā. Autobiogrāfiskajam romānam Adata (2005) savulaik pārmeta nepanesamu smagumu, turpretim šajā desmitgadē tapušajos prozas darbos Manfelde drosmīgi ķērusies pie pretrunu atmaskošanas: kamēr valdība neirolingvistiski programmē tautu ar «pietuvošanos ziemeļvalstīm», autore romānā attēlo necilvēcīgos, nežēlīgos darba apstākļus un bezcerīgo apziņu, ka, bēgot no vienas vides, cilvēks ir spiests nonākt vēl fatālāku apstākļu gūstā. Romāns izdots neilgi pirms tam, kad oriģinālprozā parādījās interese par pagājušā gadsimta vēsturi un represijām, tādēļ tas iezīmē cinisku disonansi starp to, kā uztveram savu pagātni un objektīvo realitāti tagadnē. Pārsteidzoši, taču jaunākajā oriģinālprozā šāda veida darbu ir ārkārtīgi maz.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.