Eiropas Savienības jaunā likumdošana atkritumu apsaimniekošanas nozarē, kas ietver Atkritumu pamatdirektīvu, Iepakojuma direktīvu, Direktīvu par vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, Poligonu direktīvu un citus dokumentus, mūs lielā ātrumā virza pretī pilnīgi jaunai situācijai atkritumu apsaimniekošanas resursu vadībā. Lai sasniegtu visus mērķus noteiktajā laikā, vajadzēs savākt lielu atkritumu apjomu, tātad izcila un pieejama infrastruktūra būs vitāli nepieciešama. Mana ceturtdaļgadsimtu ilgā starptautiskā pieredze šajā nozarē liecina, ka patiešām labi funkcionē tikai tās sistēmas, ko atbildīgi un ar cieņu pret iedzīvotāju vajadzībām īsteno pašvaldības, iesaistot atkritumu apsaimniekotājus un ražotāju atbildības sistēmas dalībniekus.
Saskaņā ar jaunajiem ES noteikumiem atkritumu poligonos drīkstēs apglabāt mazāk nekā 10% no visiem sadzīves atkritumiem. 2030. gadā jāpārstrādā jau 65% sadzīves atkritumu un 75% iepakojuma, t. sk. 55% plastmasas iepakojuma. Lai pārstrādātu šādu apjomu, ir jāsavāc apmēram 75% visa plastmasas iepakojuma.
Mums ir jauns, ambiciozs mērķis savākt 90% PET pudeļu. Jau tagad pašvaldībās ir obligāta dalītā atkritumu vākšana, atsevišķi šķirojot faktiski visu plastmasu, metālu, stiklu un papīru. Bet obligāti būs jāšķiro arī tekstilizstrādājumi un bioatkritumi, savukārt atbildīgajām industrijām paplašinātās ražotāju atbildības sistēmas ietvaros jāmaksā par cigarešu izsmēķu savākšanu pilsētvidē. Mums jāšķiro un jāpārstrādā elastīgais iepakojums, melnais iepakojums utt. Tā nu visas ietekmes puses, ieskaitot pašvaldības, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumus un nozares, uz kurām attiecas paplašinātā ražotāju atbildība, gatavojas šim jaunajam, neticami grūtajam uzdevumam.
Atkritumu šķirošanas infrastruktūrā vajadzīgi krasi uzlabojumi
Lūkojoties uz šiem ambiciozajiem mērķiem, skaidrs ir viens: atkritumu savākšanas un šķirošanas infrastruktūrā ir vajadzīgi krasi uzlabojumi. Iedzīvotājiem pieejami atkritumu konteineri jānodrošina visur – mājās, pa ceļam, birojos utt. Dažām valstīm to paveikt būs patiesi grūti.
Eiropas Komisija norāda, ka, visticamāk, 14 ES dalībvalstis šogad nevarēs izpildīt mērķi pārstrādāt pusi no radītajiem atkritumiem, turklāt dažos gadījumos šis mērķis, iespējams, netiks sasniegts arī 2025. gadā, diemžēl Latvija ir šo valstu vidū.
Teorētiski gan nav nekādu tehnisku šķēršļu šo mērķu sasniegšanai, un nevajadzētu rasties arī finansiāliem šķēršļiem, īpaši tādēļ, ka vairāku veidu atkritumu apsaimniekošanā pieejams papildu finansējums, ko iegūst no ražotāju atbildības sistēmas. Taču galvenās grūtības rodas reģionu atšķirību dēļ – ne visās valstīs, atkritumu apsaimniekošanas sistēma ir sakārtota. Jā, protams, ir dalībvalstīs, kur sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēma funkcionē veiksmīgi, ir spēcīgas pārvaldes iestādes, īpaši pašvaldībās, kuras tad arī pieņem atbildīgus lēmumus, kādā virzienā vēlas doties pārskatāmā laika posmā, lai nodrošinātu pārējām ietekmes pusēm investīcijām drošu vidi.
Pašvaldībām jāuzņemas atbildība un iniciatīva
Lielisks piemērs ir Flandrijas reģions Beļģijā ar apmēram 6 miljoniem iedzīvotāju. Pirms daudziem gadiem tur tika izveidots vienots atkritumu apsaimniekošanas plāns visam reģionam, kura izstrādē un apstiprināšanā piedalījās arī pašvaldības. Tādējādi visas pašvaldības vienojās ieviest vienādus vai līdzīgus sadzīves atkritumu savākšanas veidus. Šo plānu akceptēja arī paplašinātās ražotāju atbildības sistēmas dalībnieki reģionā. Pašlaik katram iedzīvotājam ir pieejami atkritumu maisi (vai tvertnes/konteineri) atsevišķi nešķirojamiem atkritumiem, bioatkritumiem, plastmasai/metālam/tetrapakām, papīram un stiklam. Tāpat katrā pašvaldībā ir šķirošanas laukumi, kur iedzīvotāji var nodot jebkādus atkritumus. Par nešķirojamiem atkritumiem ir jāmaksā dārgi atkarībā no maisu skaita, savukārt atkritumu savākšana ir bez maksas, ko nodrošina vietējais “Zaļais punkts”. Atkritumu apsaimniekotāji katrā pašvaldībā tiek izvēlēti konkursā uz trim līdz pieciem gadiem. Līdzīga pieredze ir Milānā, kā arī Hamburgā un tās apkārtnē, kur pašvaldības uzņemas atbildību par sekmīgu atkritumu apriti.
Ierasta prakse daudzviet Eiropā un pasaulē ir katrai pašvaldībai pašai pieņemt lēmumu, kādai jābūt viņu atkritumu savākšanas sistēmai, lai tā būtu maksimāli ērta iedzīvotājiem. Maisi, atkritumu tvertnes vai konteineri? Pie katras mājas vai atsevišķos atkritumu savākšanas punktos? Maksā par izmesto apjomu vai fiksētu cenu? Kādi mērķi katru gadu jāsasniedz? Cik daudz atkritumu aprakt poligonos vai sadedzināt? Šie ir jautājumi, kas tiek pārrunāti ar iedzīvotājiem, atkritumu apsaimniekotājiem un ražotāju atbildības sistēmas dalībniekiem. Kad ir pieņemts politisks lēmums, tiek rīkots konkurss, nereti apvienojot to ar komunikācijas kampaņu iedzīvotāju atbalsta gūšanai. Un, protams, ir jābūt stingram mēram vai pašvaldības vadītājam un spēcīgai izpildvarai, kas spēj pamatot izvēli tiem, kuri vienmēr visu zina labāk, jo par atkritumu nozari, līdzīgi kā par futbolu, viedoklis ir katram.
Šķirošanas iespēju attīstībai vitāli svarīga droša investīciju vide
Runājot par pilnībā brīvu tirgu, kur katrs uzņēmums pats cīnās par katru klientu, pirms kāda laika to izmēģināja Polija. Viss, ko tā ieguva, bija haoss ar zemiem atkritumu vākšanas rezultātiem. Tagad šo nozari atkal pārrauga pašvaldības. Manuprāt, brīvo tirgu var atļauties tikai tad, ja precei ir pozitīva vērtība un tā nerada nekādu kaitējumu sabiedrībai. Ar atkritumiem tā nav. Kas attiecas uz sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, nepareizi saimniekojot, šāda tirgus brīvlaišana var radīt negatīvas sekas, ko izjutīs iedzīvotāji.
Saskaņā ar jaunajiem ES uzstādījumiem ikvienai dalībvalstij būs jāsavāc vismaz 80% atkritumu. Tāpēc ir jābūt ļoti ērtai savākšanas infrastruktūrai visiem atkritumu veidiem, un tas neattiecas tikai uz iepakojumu – arī uz bioatkritumiem, tekstilu, nolietotajām elektroierīcēm, baterijām, riepām utt.
Tam gan nav vajadzīga nez kāda īpaša motivācija – vajadzīga tikai droša vide investīcijām. Likumdošana, kas ir spēkā vismaz 10 gadus. Gudri izveidoti ilgtermiņa līgumi, kas nodrošina investīciju atdevi. Ja atkritumu apsaimniekošanas kompānija investē pilnīgi jaunā infrastruktūrā, vai nu līgumam ir jābūt gana ilgstošam, kas ļautu šīs investīcijas atpelnīt, vai arī jāļauj pārdot infrastruktūru tam, kurš uzvarēs nākamajā konkursā.
Ja valsts maina regulējumu vai pašvaldības maina attīstības virzienu ik pa trim gadiem, neatbalsta maksājumu sistēmu, kas saistīta ar nodoto atkritumu apjomu vai atkritumu poligona nodokli utt., valsts nevarēs sasniegt mērķus.
Tāpat ne mazāk svarīga ir vienota ražotāju atbildības sistēma, kas nodrošina godīgus un vienādus spēles noteikumus visiem tirgus dalībniekiem. Tad arī šī sistēma sniegs pietiekamu finansiālu atdevi un nozaru ekspertīzi dažādu izaicinājumu risināšanai turklāt.
Pārdomāta saimniekošana, kas iekļauj atkritumu šķirošanu, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, prasa lielas investīcijas un stingru uzraudzību. Bet, galu galā, tikai tāpēc jau mums – iedzīvotājiem vispār ir vajadzīgas pašvaldības, lai tās rūpētos par mums – saviem iedzīvotājiem un aizsargātu mūsu, nevis nejaušu peļņas alkstošu garāmgājēju intereses.
Komentāri (1)
Elektriķa dēls 28.02.2020. 12.15
Kārtējā ieinteresēto demagoģija !
Politiskā līmenī es to sauktu par neomarksismu ! Jaunie “biznesmeņi” sapņo par sistēmu kur atkritumu škirošanas plānus noteiks partijas (vadošās)kongresos un iedzīvotājiem uzspiedīs ar policejiskiem likumiem !
Autors, lai gan pareizi norāda ka sistēma ir jāorganizē un jāvada, nepiemin vai pašvaldības to dara kļūdaini iedomājoties, ka uzņēmēji darbosies ignorējot to objektīvo vēlmi nopelnīt pēc iespējas vairāk un ignorējot faktisko dominējoša vai monopolstāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.
Tāpat nav saprotams kā tas gadījies, ka pie mums valstiskā līmenī tiek ignorēts vispāratzītais princips, ka šķirošana visefektīvākā ir vistuvāk atkritumu rašanās vietai !
0